Raunas upes ielejā izteiksmīgi klinšu atsegumi sastopami divos posmos – Raunas ciema centrā un, pēc vairākiem desmitiem kilometru, lejpus Vaives ietekai.

Raunas ciemā upes krastos atsedzas gaišs smilšakmens, kas, visticamāk, pieder devona perioda Sietiņu svītai – tai pašai, kuras ieži redzami arī slavenajā Sietiņiezī Gaujas krastā.

Raunas Velnalas atsegums, iespējams, ir izteiksmīgākais šajā klinšu grupā. Atseguma centrālajā daļā, pie ieejas Raunas Velnalā, klints sasniedz apmēram sešu metru augstumu. Tiesa, pretējā krastā, Tanīsa pilskalna nogāzē, klinšu augstums ir līdzīgs.

459 | 13-06-2026

Krāšņajā Raunā dabas pieminekļi cieši savijušies ar gadsimtiem seno apdzīvotās vietas vēsturi, un izņēmums nav arī lielākā Raunas ala – Velnala.

Ala atrodas augstā klintī Raunas upes kreisajā krastā, iepretim Tanīsa pilskalnam. Pretējā krastā, nedaudz lejāk pa straumi, paceļas vēl viena augsta smilšakmens klints, kurā atrodas cita ala – 4,5 metrus garā Tanīsa pilskalna ala.

Visticamāk, baltā smilšakmens klintis šajā Raunas posmā veidojušās vēl pirms dzirnavu dīķa izveides 16. gadsimtā, kad straujā upe brīvi līkumoja, iegraužoties trauslajās Sietiņu svītas smilšakmens sienās.

Kopš dzirnavu dīķa izveides upes sānu erozija ievērojami mazinājās, un klintis pamazām sāka nobrukt.

Raunas Velnalu, visticamāk, sākotnēji izveidojis avots, taču šķiet, ka vēl lielāka nozīme tās tapšanā bijusi cilvēkiem. Mūsdienās alā var ieiet bez grūtībām – tā ir plaša, līdz 3 metrus augsta, tās grīdas platība sasniedz apmēram 50 kvadrātmetrus, bet platums – līdz 5,7 metriem.

Ala vairākkārt aizbrukusi un pēc tam atkal atrak­ta. Pēdējā lielākā aizbrukšana notika 20. gadsimta 70. gadu beigās vai 80. gadu sākumā. 2004. gadā raunēnieši alu no jauna atrakа, un mūsdienās tā ir interesants Raunas kultūrainavas elements.

Mazāk apdzīvotā vietā šāda ala, visticamāk, būtu dabiski izveidojusies, pastāvējusi dažus gadsimtus vai ilgāk un pēc tam izzudusi bez pēdām. Tieši cilvēka iejaukšanās ir paildzinājusi tās pastāvēšanu.

Ziemās alas priekšā nereti veidojas iespaidīgi leduskritumi – pāri ieejai plūst avotu vai gruntsūdeņu straumītes.

Pastāv iespēja, ka šī ala kalpojusi par Tanīsa pilskalna iedzīvotāju kulta vietu (Juris Urtāns, 1977).

Ar Raunas Velnalu saistīti nostāsti par apslēptām bagātībām un, protams, par Velnu:

Senos laikos pie Raunas dzīvojis bagāts, vecs Velns. Kā jau bagātniekiem mēdz gadīties, viņam nav veicies ar savas mantas nosargāšanu. Sākumā bagātību glabājis peklē, taču tur to izšķērdējuši citi velnēni. Tad slēpis to mežā, bet tur mantu atraduši bērni – ogotāji. Tad nu Velns Raunas krastā, baltajā klintī, izracis lielu alu. No alas izraktās zemes izveidojies Tanīsa pilskalns.

Kādu laiku viss bijis labi – milzu bagātība droši glabājusies lielajā alā. Taču kādu pavasari Raunas ūdens līmenis cēlies, ala applūdusi, un Velns atkal pārbijies. Viņš savācis visu bagātību un aiznesis to citur. Kur tieši? Tas nevienam nav zināms…

458 | 13-06-2026

Raunas Velnakmens atrodas pašā Vidzemes lielceļa malā un ir apskatāms pat no automašīnas.

445 | 26-05-2026

Raunas centrā atrodas divas alas – plašāk pazīstamā Raunas Velnala un tai iepretī, Raunas dzirnavu ezera pretējā krastā, – Tanīsa pilskalna ala.

Tanīsa pilskalna alai piekļūt nav vienkārši. Pilskalna ziemeļrietumu nogāzi veido vertikāla smilšakmens klints, bet vietās, kur tā nav pilnīgi stāva, nogāzi klāj blīvs krūmājs.

Salīdzinoši vieglāk alai piekļūt ir no augšpuses – pareizi izvēlētā vietā iespējams izspraukties cauri krūmiem un nokāpt līdz nelielam klints “plauktiņam”, no kura var iekļūt alā.

Tāpat kā Raunas Velnalā, arī šeit atsegtais smilšakmens ir gandrīz balts – tas, visticamāk, pieder devona perioda Sietiņu svītai.

Iespējams, ala veidojusies dabiski, taču nav izslēgts, ka gan pati ala, gan nelielais “plauktiņš”, pa kuru līdz tai iespējams nokļūt, ir cilvēku veidoti. Šī vieta varēja kalpot kā slēptuve, bet tikpat iespējams, ka alu savulaik paplašinājuši vai izveidojuši bērni.

434 | 17-05-2026

Liela daļa Latvijas ūdenskritumu krīt pāri tieši Pļaviņu svītas dolomītiem. Šiem devona perioda iežiem krīt pāri arī Vaidavas Grūbe – ūdenskritums Vaidavas upē, kurš agrāk bija ap 2,8 metrus augsts, taču kopš 19. gadsimta vidus ir pārveidots gandrīz līdz nepazīšanai.

Klinšu atsegums no ūdenskrituma turpinās arī Vaidavas labajā krastā, stiepjoties apmēram 110 metrus garā posmā – šis ir Grūbes dolomīta atsegums.

Klinšu augstums attālākajā – ziemeļu daļā – sasniedz 4,5 metrus. Slāņi ir slīpi – tie krīt ap 5 grādus dienvidu virzienā. Grūbes dolomīta atsegumā var atrast ne mazumu liecību par dzīvi uz Zemes devona periodā. Dolomīta slāņos var atrast stromatoporu (izmiruši sūkļi) pārakmeņojumus, vienā slānī – arī brahiopodu pārakmeņojumus. Daudzviet dolomītā ir nelieli caurumi – kavernas, kas radušās, sadaloties mirušajiem jūras organismiem. Atrodams arī liels skaits kalcīta kristālu drūzu.

Klinšu vidusdaļā atrodas arī neliels avotiņš.

285 | 7-10-2025

Vidagas atsegumi ir vienas no pirmajām Gaujas apskalotajām pamatiežu klintīm.

Klintis nav īpaši augstas – līdz 5 metri – un tās neatrodas tieši pie Gaujas bet gan nedaudz augstāk Gaujas ielejā, virs nobirām. Iespaidīgākais poms ir asā Gaujas līkumā pirms Vidagas upītes ietekas.

Klintīs ir atsegti dolomīti, to pamatnē ir mālainu iežu slānis, kuru izskalo avoti un Gauja. Rezultātā vietām Vidagas atsegumi turpina veidoties, notiek dolomīta iežu nobrukumi. Neparasts elements šeit ir krama gabali – krams ir vairāk koncentrēts vienā slānī klinšu vidusdaļā.

Vidagas klintīs atsedzas devona laikmeta Daugavas svītas augšējās daļas ieži, kurus izdala atsevišķā vienībā – Kranciema ridā. Kranciema rida atsedzas arī citur, piemēram Ogres krastos Ogres pilsētā. Speciālistiem ir interesanti un vērtīgi salīdzināt, kā atšķiras tajā pašā laikmetā veidojušies slāņi dažādās vietās, jo šādas variācijas sniedz papildu informāciju par to, kādi tolaik šajā reģionā bija vides apstākļi.

215 | 30-05-2025

Markuzu grava ir salīdzinoši retāk apmeklēts, krāšņs klinšu kanjons netālu no vieglāk pieejamās Kalamecu gravas.

Abās gravas malās atsedzas līdz 4 metrus augstas dolomīta klinšu sienas – šeit atsegti devona perioda Pļaviņu svītas dolomīti, kuros atrasti arī seno gliemežu nospiedumi. Dzīvo radību pārakmeņojumi un nospiedumi dolomītos ir salīdzinoši reti atrodami.

Pavasaros un pēc lietavām pa gravas gultni plūst Markuzu strauts, vasarās tas izsīkst. Grava ir līdz 13 metrus dziļa un šaurākajās vietās – līdz 14 metrus plata.

Labajā krastā atrodas mākslīgi veidota ala – tā varētu būt veidota kā vietējo māju iedzīvotāju patvertne. Gravas lejasgalā, tās kreisajā malā ir akmeņlauztuves un kaļķu dedzināmā cepļa atliekas.

Markuzu gravā dabas takas neved – pastaiga pa to nebūs vienkārša, taču skati ir ļoti skaisti.

199 | 21-04-2025

Vizlas lejtecē ir viena no krāšņākajām dabas takām Latvijā – šeit var aplūkot sešas krācītes Vizlas upē, ainaviskas klintis un, galu galā, aiziet līdz Vizlas ietekai Gaujā.

Gandrīz takas galā, apmēram 75 metrus pirms Gaujas, Vizlas upes labajā krastā ir viens no takas galvenajiem krāšņumiem: milzu akmens, kurš pa pusei guļ upē.

Pateicoties tam, ka Vizla tek pa cieta dolomīta gultni, akmens ir redzams pilnībā – tas nav nekur iegrimis. Tas ir arī viens no augstākajiem akmeņiem Latvijā – 3,5 metrus augsts. Tiesa, no dabas takas itin ērti uz akmens var arī uzkāpt.

Blakus lielajam akmenim upē guļ arī no tā atlūzis gabals, kura tilpums ir ap 6 m³.

Par šo akmeni it kā esot teika – tajā, bēgot no Pērkona, esot iebēdzis Nelabais.

176 | 20-02-2025

Kalamecu grava kopā ar netālo Markuzu gravu pieder pie krāšņākajiem kanjoniem Latvijā. Abi kanjoni atrodas ziemeļos no Gaujienas, netālu no Igaunijas robežas. Šeit posmā starp Gauju un Igaunijas robežu ir savdabīgs dabas veidojums: milzu pakāpiens jeb Smiltenes – Apes dolomīta kāple. Dabā tā izpaužas kā apmēram 15-20 metrus augsta nogāze, kura nedaudz atgādina senu jūras krastu.

Vidusdaļā, kur šī kāple ir augstāka un izteiktāka, to šķērso divi strautiņi – Kalamecu upīte un Markuzu (Poļakas) upīte. Pie kāples abi strauti ir dziļi iegrauzušies zemē, veidojot skaistus klinšu kanjonus. Kanjonos ir atsegti devona perioda Pļaviņu svītas dolomīti, pašā atsegumu lejasdaļā atsegti arī dolomītmerģeļi ar māla starpslānīšiem.

Pastāv iespēja, ka kanjonu izveidi “veicinājis” cilvēks, agrākos laikos šeit iegūstot dolomītu. Vecas dolomīta raktuves atrodas pie Markuzu gravas, kurā ir arī mākslīgi izveidota aliņa.

Kalamecu grava veido ap 230 metrus garu kanjonu, kas ir ap 20-25 metrus plats, šaurākajā vietā – ap 15-18 metrus plats. Kanjona dziļums ir līdz 10-12 metri bet atsegto klinšu augstums sasniedz 3,5-4 metrus.

Kanjona rašanās vaininiece – Kalamecu upīte – plūst gandrīz visu gadu. Kanjona sākumā upītē ir virkne krācīšu un mazu ūdenskritumiņu – sk. rakstu par Kalamecu ūdenskritumu (krāci).

Aizsargājams dabas piemineklis kopš 1962. gada.

160 | 13-12-2024

Gaujas vidustecē starp Sikšņiem un Gaujienu daudzos līkumos ir nelielas dolomīta klintis. Žagatu klints ir viena no izteiksmīgākajām un to ir samērā ērti apskatīt, jo klints atrodas netālu no Vidzemes šosejas tilta. Klintis no tilta var pat saskatīt.

Šo klinšu dolomīts ir interesants (ģeologu aprindās) ar to, ka tas vietām satur daudz silikātu – tas ir pārkramots.

Cits interesants aspekts ir tas, ka atsegtie slāņi ir līdz 26 grādus slīpi – tie “ieslīd” zem zemes Gaujas tecējuma virzienā.

Tomēr, neparastākais ir tas, ka šeit atsedzas, visdrīzāk, Daugavas svītas dolomīti. Citus atsegumus šajā apkaimē veido senāki slāņi, kas pieder Amatas un Pļavinu svītām. Žagatu klints kopā ar citu klinti – Jaunžagatu krauju ap 500 metrus uz ziemeļrietumiem Vecpalsas krastā – ir dabas spēku pārvietoti gigantiski dolomīta blāķi. Iespējams, šos milzeņus ir pārvietojis ledājs (tad tie būtu dēvējami par atrauteņiem), bet, iespējams, tie kaut kad ir iekrituši milzu kritenēs – alās.

Paskatīsimies vēlreiz uz šo klinti ar cieņu – šeit dabas spēki ir pārvietojuši tūkstošiem tonnu smagus klintsbluķus.

142 | 20-11-2024