Roja parasti saistās ar jūru, ostu un pludmali. Tomēr tikai dažus simtus metru no ciema centra, nepilna kilometra attālumā no jūras, atrodas arī devona perioda smilšakmens klintis.

Rojas centram cauri plūst ne tikai Roja, kuras krastos smilšakmens klintis atsedzas desmitiem kilometrus pirms Rojas ciema, bet arī Mazupīte – neliela, patstāvīga upīte. Tā neietek Rojā, bet ietek jūrā aptuveni 150 metrus no Rojas ietekas.

Klintis Mazupītes krastos sākas tieši pie Plūdoņa ielas tilta. Pie tilta esošās Miera ielas 1 mājas šķūnītis atrodas gandrīz virs upes, jo smilšakmens klints šeit veido nelielu pārkari.

Smilšakmens atsegumi Mazupītes abos krastos redzami vismaz piecās vietās aptuveni 250 metrus garā posmā.

Agrāk klintīs pie Miera ielas 3 atradās arī Mazupītes ala – mākslīgi veidota, 2,9 metrus gara patvertne, ko 1944. gadā izveidoja tuvējo māju iedzīvotāji, lai slēptos no uzlidojumiem. Alas ieeja bija tikai 0,7 metrus augsta un 0,8 metrus plata, bet iekšpusē tās platums sasniedza 3 metrus. 2025. gadā alu atrast vairs neizdevās – iespējams, to aizsegušas nobiras vai arī tā ir sabrukusi.

Klintis nosauktas līdzās esošo māju – agrāko Krākšu – vārdā.

Interesanti, ka šī nav vienīgā Latvijas Mazupīte ar smilšakmens klintīm. Dundagas pagastā pie citas Mazupes satekas ar Pilsupi atrodas vēl viena klinšu atsegumu grupa.

473 | 26-06-2026

Apmēram kilometru pirms Rojas centra Rojas upe plūst ap 10 metrus dziļā ielejā. Apkārt plešas skaists kāpu mežs, bet no stāvā upes krasta izplūst vairāki dzidri avoti ar garšīgu dzeramo ūdeni. Šī jau izsenis ir iecienīta ūdens ņemšanas vieta.

Pašvaldība avotus ir labiekārtojusi – izbūvētas pamatīgas kāpnes, bet abu līdzās esošo avotu iztekas nostiprinātas ar akmens mūriem. Ūdens izplūdes vietas ierīkotas tā, lai ūdeni būtu ērti paņemt.

2017. gadā rojeniekus zināmā mērā pārsteidza ūdens analīžu rezultāti – avota ūdenī tika konstatētas koliformās baktērijas (taču ne E. coli). Tomēr apkārtnes iedzīvotāji joprojām nāk pēc avota ūdens un stāsta, ka tas ir ļoti garšīgs un līdz šim nekādas veselības problēmas neesot radījis.

472 | 26-06-2026

Odres Velna akmens ir viens no izteiksmīgākajiem pēdakmeņiem Latvijā. Tas atrodas pie ceļa un jau vismaz gadsimtu piesaista ceļotāju un tūristu uzmanību.

Akmens virsmā patiešām redzami interesanti iespiedumi (vai iekalumi?) – viens atgādina āža, govs vai pat paša Velna pēdas nospiedumu, bet otrs – bērna pēdu. Odres Velna akmens virsmā ir arī vairāki desmiti citu iedobumu un bedrīšu; atbilstoši teikām vienā no tiem iespējams saskatīt vistas kājas nospiedumu.

Par šo akmeni saglabājušies vairāki nostāsti:

Zem akmens esot paslēpts ar naudu pilns skapis. Ja kāds cilvēks visus dzīvniekus, kuru pēdas redzamas akmenī, tepat apraktu (diez, kā būtu ar bērnu?), tad akmeni varētu viegli novelt un tikt pie bagātības. Daudzi esot mēģinājuši to paveikt, taču nevienam tas vēl nav izdevies.

Pēdas akmenī ieminis Velns pēc barona “Melnā Firksa” nāves, aiz prieka dejojot par to, ka ieguvis barona dvēseli ellei.

Pie akmens dieviem esot ziedojuši tie dzīvnieki, kuru pēdas akmenī esot saskatāmas.

Šādus pēdu iespiedumus akmeņos dēvē par petrosomatoglifiem. Līdzīgi iespiedumi akmeņos un klintīs sastopami visā pasaulē, un gandrīz visur ar tiem saistīti dažādi nostāsti un ticējumi. Daļa petrosomatoglifu radušies dabiskā ceļā, daļa veidoti cilvēku rokām, taču daudzos gadījumos pat nav iespējams droši noteikt, vai konkrētais iespiedums ir dabisks vai mākslīgi radīts.

Arī Odres Velna akmens nospiedumu izcelsme nav skaidra, tomēr šķiet, ka tie drīzāk varētu būt mākslīgi veidoti, iespējams, ļoti senos laikos.

428 | 7-05-2026

Ventkalnu bedrīšakmens ir samērā liels, klasisks, lielgraudaina granīta laukakmens, kas atrodas ceļa malā. Tā augšpusē aizvēsturē izkaltas astoņas seklas bedrītes, kuru rašanās, visticamāk, saistīta ar sen izzudušiem rituāliem vai ticējumiem.

Padomju laikā akmens ticis nedaudz pārvietots – sākotnēji tas atradās tuvējā paugura virsotnē, taču tur tas traucēja lauka apstrādei.

Akmens arheoloģisko nozīmību 2008. gada pavasarī atklāja Andris Grīnbergs. Viņš kopā ar citu pētnieku grupu to ievēroja, dodoties apskatīt nesen atklāto Jāņandreju bedrīšakmeni, kas atrodas apmēram 300 metrus tālāk uz dienvidaustrumiem Jāņandreju pagalmā (šis akmens nav publiski pieejams).

Vērīgi aplūkojot citus apkārtnes akmeņus, iespējams pamanīt vēl līdz šim neatklātus bedrīšakmeņus!

275 | 29-09-2025

Tilgaļu milzakmens ir viens no izteiksmīgākajiem un skaistākajiem Latvijas dižakmeņiem. Šobrīd (2025) tas ir ceturtais lielākais akmens Latvijā un lielākais Kurzemē.

Nosaukumi

Akmenim ir doti vairāki nosaukumi, biežāk tiek lietoti:

• Krauju akmens (dižakmens, Lielais akmens, milzakmens). Akmens atrodas šo bijušo māju zemē. Krauju mājas līdz 2. pasaules karam atradās ap 180 m dienvidrietumos no akmens, pie tagadējā V1410 ceļa.
• Tilgaļu akmens (arī dižakmens, Lielais akmens, milzakmens) – senāks nosaukums. Mājas un arī baznīca ar šādu nosaukumu esot bijušas tepat netālu, baznīca mēra laikos esot gājusi bojā. 19. gadsimta beigu kartēs šādas mājas vairs neparādās.
• Vandzenes dižakmens (arī Vandzenes Lielais akmens) – šādu nosaukumu biežāk lietoja 20. gadsimta otrajā pusē. Vandzenes ciems gan atrodas ap 5,5 kilometrus no akmens.

Apraksts

Tilgaļu milzakmens ir līdz 3,4 metrus augsts granīta bluķis. Ieža sastāvs nav viendabīgs – rietumu un dienvidrietumu daļā (pavērsta pret pieejas ceļu) tas sastāv no plagioklaza mikroklīna granīta, bet ziemeļrietumu daļā tas ir pegmatīta granīts ar lieliem minerālu graudiem.

Akmens ir apskaldīts – lai iegūtu būvakmeni, senākos laikos atšķelti gabali gan no akmens virspuses, gan no sāniem un tas ieguvis tagadējo kantaino formu.

Cieši līdzās akmenim aug pīlādzis, saldie ķirši un lazda. Nedaudz atstatus, pēdējās svētliepas vietā aug arī 2007. gadā stādīta liepa. Pie akmens novietoti soliņi.

Kultūrvēsturiskā vērtība

Vairākos rakstītajos avotos ir minēts, ka pie Tilgaļu milzakmens senatnē bijusi kulta vieta.

Vilis Veldre (īstajā vārdā – Fricis Gulbis) 1937. gadā izdotajā grāmatu sērijas “Jaunības apcirkņi” izdevumā Nr. 7. “Seni stāsti par manu māju” raksta:

Netālu no kapsētas klajā laukā šalc milzu liepa, vēl atgādinādama tos laikus, kad te gadu simteņiem ilgi pavasaros plauka, vasarās ziedēja un rudeņos atkal nometa visas lapas krāšņa liepu birzs. Tad lielais akmens, kas ir lielākais visā Kurzemē, negulēja klajā vietā, no visām pusēm jau pa gabalu saredzams, bet bija novietojies liepu birzs pašā sirdī, kur mani senči to turēja Dievam par ziedokli. Un bez liepām vēl šajā birzī bija vēl daudz ābeles… Tad nāca vācu vara, kas ar zobenu un uguni ieviesa mūsu zemē kristīgo ticību, tā visiem līdzekļiem cīnījās pret ļoti noturīgo un slepeno elkdievību… Bēdīgu likteni bija piedzīvojušas Dieva dārza dižās liepas, svešu vācu vīru cirvjiem nocirstas, kuršu ragavās uz jūrmalu vestas, kuģos krautas un pa jūru prom uz tālām pilsētām aizlīgotas visādu spēļu kauliņu, tāpat nesvētu vai svētu bilžu rāmju taisīšanai. Un Dieva dārza vietā nu bija vairs tikai dižais Laimas akmens, kam svešie krusta vīri tā lieluma dēļ neko nevarēja padarīt, un visapkārt akmenim tikai celmi vien, apauguši smuidrām atvasēm.

Talsu novada muzeja ekspedīciju materiālos ir ziņas par to, ka apmēram 20 metrus no akmens līdz 1969. gada vētrai auga pēdējā milzu liepa un, atbilstoši vietējo iedzīvotāju stāstiem, šī bijusi sena upurvieta. Upuru uguns kurināta pie liepas.

Arot zemi, pie bijušās liepas augšanas vietas ir atrastas ogles.

Mūsdienās ar akmeni ir saistīta jauna tradīcija: kopš 2006. gada ik gadu jūlija pēdējā svētdienā pie akmens sapulcējas Tilgaļu dzimta.

265 | 20-09-2025

Abavas ielejas pamatkrasta augšējā daļā, netālu no Māras kambaru aizas un alām (un arī ūdenskrituma) atrodas samērā liela ala – Laupītāju ala.

Smilšakmens iezī veidotajai alai ir izteiksmīga, ap 2,2 metrus augsta arkas veida ieeja – tā ir viena no retajām Latvijas alām, kurā var ieiet, nepieliecoties. Pirmie pieci alas metri ir kā neliela istaba – alas augstums saglabājas apmēram tāds pats, kā pie ieejas un platums sasniedz 2,5 metrus.

Tālāk gan ala strauji sašaurinās un turpinās kā zems tunelis.

Pa alas grīdu joprojām plūst Māras avotiņš, kurš šo alu izveidojis. Tālākajā, šaurajā alas daļā tas plūst pa ejas vidu, savukārt ieejas zālē tas apmet loku gar vienu alas sānu. Avotiņa ūdenim agrāk piedēvēja dziednieciskas īpašības.

Alas nosaukums ir saistīts ar nostāstiem par to, ka agrāk alā laupītāji dalījuši laupījumu, kuru ieguvuši, uzbrūkot tirgotāju laivām Abavā. Šī ala ir minēta jau 1907. gadā izdotajā Oskara Emīla Šmita grāmatā “Album Balticum”.

264 | 19-09-2025

Skaistajā jūras krasta posmā starp Roju un Kalteni ir milzums akmeņu gan pludmalē, gan dziļāk jūrā. Starp tiem ir apzināti seši akmeņi, kuri pārsnieguši dižakmens izmērus – to tilpums pārsniedz 10 kubikmetrus.

Cālīšu jūrakmens atrodas apmēram vidū starp Roju un Kalteni, dienvidos no Ķirķraga. Akmens atrodas ap 20-25 metrus no krasta, citu, mazāku akmeņu ielenkumā. Skatoties no krasta, tas pat nešķiet īpaši liels, bez tam daba to pagriezusi tā, ka no krasta uzreiz nevar saskatīt, cik garš ir akmens. Tomēr, pieejot tam klāt, izrādās – šis ir kārtīgs akmens milzis, kurš paceļas apmēram cilvēka auguma augstumā.

Izmantotie avoti

1. Andris Grīnbergs, Kur atrodas lielākie Latvijas jūrakmeņi?, Latvijas Petroglifu centrs, apmeklēts 2025. gada 29. augustā.

249 | 29-08-2025

Ne katrs apmeklētājs zina, ka Slīteres nacionālajā parkā un tā apkaimē ir ne mazums pamatiežu atsegumu – gan Zilo kalnu kraujā, gan arī tuvāk jūrai, Litorīnas jūras senajā krastā… jeb, precīzāk, to upīšu un strautu krastos, kuri šķērso šos senkrastus.

Tieši senajā Litorīnas jūras krastā atsedzas senākie atsegtie pamatieži Latvijā un, vissenākie no tiem atsedzas Pitragupes krastos dienvidos no Kolkas – Ventspils ceļa.

Pirmās mazās klintiņas Pitragupes krastos atrodas netālu pirms Zviedrgrāvja – visdrīzāk, 19. gadsimtā veidota meliorācijas grāvja – ietekas. Jāatzīst, šeit nokļūt nemaz nav tik vienkārši – upes krasti ir bagātīgi aizauguši ar krūmiem. Salīdzinoši nesenā pagātnē, pirms Otrā pasaules kara, upes krastos vēl bija pļavas un kārtīgs pirmatnējais mežs te vēl nav paspējis izveidoties.

Zviedrgrāvī netālu no tā ietekas Pitragupē ir redzams viskrāšņākais šejienes atsegums, kam pāri krīt Zviedrgrāvja ūdenskritums – starp tumšpelēkajām sacementētā smilšakmens kārtām te atsedzas arī skaists mālu un aleirolītu slānis sārtā un zilganpelēkā krāsā. Šādas krāsas māls ir redzams arī Pitragupes krastos lejpus Zviedrgrāvja ietekai.

Lejpus Zviedrgrāvja ietekai seko virkne lielāku atsegumu – taču negaidiet neko dižu, klintiņas ir nelielas. Pitragupīte vairākās vietās krīt pāri nelieliem smilšakmens slānīšiem.

Drīz seko sens ceļš ar caurtekām un tieši aiz tām Pitragupē ir 0,3 m augsts slieksnis – Pitragupes pirmais ūdenskritumiņš. Aiz šī sliekšņa seko vēl pāris nelieli atsegumi un tad, šķiet, tie beidzas. Tomēr… nē, dažus simtus metru tālāk, jau aiz senā, krūmos ieaugušā dzirnavu dambja upes krastos atsākas nelielas klintis. Drīz upīte jau tek pa saplaisājušu sacementēta smilšakmens plātni un tad tā krīt pāri vēl vienam, ap 0,3 metrus augstam slieksnim – Pitragupes otrajam ūdenskritumiņam.

Autoraprāt, tieši šī beidzamā vieta ir visskaistākā. Šeit arī atsedzas paši senākie ieži Latvijā.

Aiz nākamā upītes līkuma ainava pilnībā mainās – Pitragupe ir sasniegusi Litorīnas jūras senās kāpas un abos upītes krastos ir augstas smilšu kraujas.

Uz Pitragupes atsegumiem aug retas sūnu sugas un šeit, iespējams, var atklāt arī citas Latvijā līdz šim neatklātu augu, sēņu vai citu organismu sugas.

247 | 13-08-2025

Visdrīzāk, Šķeperu strautiņš (neoficiāls nosaukums) ir izveidojies salīdzinoši nesenā pagātnē, pēc meliorācijas grāvju sistēmas izveides. No laukiem savāktais ūdens pa Abavas senielejas stāvo nogāzi traucas lejup, ap 340 metrus garā posmā krītot par 50 metriem. Ūdens spēks ir noskalojis augsni un vairākās vietās atsedzis pamatiežus – dolomītus, dolomītmerģeli, aleirolītus. Šie ieži, visdrīzāk, pieder devona perioda Famenas stāvam un, iespējams, pieder vairākām svītām.

Strauta ūdens ir piesārņots un, kā tas ir raksturīgi šādiem piesārņotiem strautiem, grava ir ļoti blīvi aizaugusi ar krūmāju, šeit ir arī ne mazums atkritumu. Tomēr Šķeperu strauta gravai piemīt īpaša vērtība – ūdenskritumi.

Pirmais ir Šķeperu strauta augšējais ūdenskritums, kādus 1,7 metrus augsts ūdenskritums, kuru, diemžēl, gandrīz pilnībā klāj saknes un aļģes.

Taču aiz izskalota mākslīgi veidota dambja, ap 90-100 metrus tālāk seko divas zemākas bet ainaviskākas ūdenskrituma kāples. Pirmā ir ap 0,6 m augsta un ap 1,5 m plata. Kādus 15-20 metrus tālāk seko beidzamā, izskatīgākā kāple, kura ir ap 0,85 m augsta un ap 1,6 m plata. Ainavu gravā papildina arī laukakmeņi.

Neviena no pakāpēm īsti neatbilst ūdenskrituma standartiem – abas ir zemākas par 1 metru. Taču tās atrodas samērā tuvu viena otrai un līdz ar to šo var uzskatīt par ūdenskritumu. Tiesa, no vienas kāples otru redzēt nevar.

Visdrīzāk, Šķeperu gravas apakšējie ūdenskritumi bijuši zināmi vietējiem iedzīvotājiem jau sen. Pirmais zināmais publicējums – ieraksts un attēli Facebook, 2024. gada 11. jūnijs, Jānis Jagubkovs.

234 | 01-07-2025

Šķeperu strauta apakšējie ūdenskritumi ir iekļauti šādā rakstā:

Šķeperu strautiņš ir ne īpaši sena meliorācijas grāvja noteka stāvajā Abavas ielejā – iespējams, šai mazajai upītei ir arī cits nosaukums, taču rakstā ir izmantots strautam tuvāko māju nosaukums. Abavas ieleja šajā vietā sasniedz 50 metru dziļumu un Šķeperu strautiņš lielāko daļu no šiem piecdesmit metriem pieveic aptuveni 340 metrus garā posmā. Strautiņa ūdens spēks stāvkrastā ir aizskalojis augsnes kārtu un pār atsegtajiem devona laikmeta iežiem izveidojis trīs ūdenskritumu kāples.

Pirmā no šīm kāplēm ir arī augstākā. Šis 1,7 metrus augstais ūdenskritums atrodas ap 160 m lejpus Sabiles-Matkules ceļam.
Aizaugušajā gravā vērojamas ne tās labākās civilizācijas izpausmes – te ir ne mazums atkritumu un strautiņa ūdens, šķiet, ir piesārņots. Arī ūdenskrituma klintis klāj aļģes un blīva krūmu sakņu kārta. Visdrīzāk, sakopjot šo vietu un attīrot strauta ūdeni no organiskā piesārņojuma, skatam atklātos glīts ūdenskritums.

Ūdenskritumu 2025. gada 29. jūnijā apzināja šī rakstiņa autors.

Ap 90-100 metrus zemāk pa straumi atrodamas nākamās divas kāples – Šķeperu strauta apakšējie ūdenskritumi.

233 | 01-07-2025

Šķeperu strauta augšējais ūdenskritums ir iekļauts šādā rakstā: