Pēc iespaidīgajām Stoķu klintīm varētu šķist, ka Strīķupes krastos vairs nebūs nekā īpaša – tās ieleja ir sekla. Tikai aptuveni pēc kilometra parādās nākamais smilšakmens atsegums – Jaunliepu iezis.

Klints nav liela, taču tai ir savdabīgs izcilnis, kura virsmu izrobojušas kukaiņu aliņas.

Aiz Jaunliepu ieža Strīķupes ieleja atkal kļūst sekla, un stāvie krasti uz laiku izzūd. Jānoiet vēl viens kilometrs, līdz upes krastā pēkšņi atsedzas nākamais iespaidīgais atsegums – lielais Nebraukšu iezis.

475 | 28-06-2026

Stoķu klintis ir pirmās klintis Strīķupes krastos. Upes ieleja šeit vēl nav dziļa – tikai ap 8–10 metrus, un līdz Stoķiem tās krasti ir lēzeni. Taču vienā no upes asajiem līkumiem pēkšņi gandrīz visā kraujas augstumā atsedzas devona perioda Burtnieku svītas smilšakmens.

Stoķu klintīs atrodas četras alas. Virzienā no ziemeļiem uz dienvidiem tās ir: Stoķu Veselības avots ar alu, Līgotāju ala, Stoķu ala un Patkula ala.

Kultūrvēsturiskā ziņā klintis ir īpašas ar Stoķu Veselības avotu – senu veselības kulta vietu. Gadsimtiem ilgi avota ūdens izmantots cerībā izārstēt, galvenokārt, acu kaites. Patkula alā atrastas senas zīmes, kas, iespējams, saistītas ar šiem veselības rituāliem.

Nākamās Strīķupes klintis – Jaunliepu iezis – atrodas tikai 1,1 kilometru lejāk pa straumi. Aiz tām smilšakmens atsegumi Strīķupes krastos kļūst daudz biežāki.

470 | 24-06-2026

Pirmajās Strīķupes klintīs – Stoķu klintīs – atrodas četras alas. Virzienā no ziemeļiem uz dienvidiem tās ir: Stoķu Veselības avots ar alu, Līgotāju ala, Stoķu ala un Patkula ala.

Patkula ala ir lielākā un interesantākā no šīm alām. Tajā var ieiet, gandrīz nepieliecoties. Dziļāk ala kļūst vēl plašāka – tās lielākā telpa jeb “halle” ir līdz 3,5 metrus augsta un 4 metrus plata (1991. gada mērījumi). Aiz šīs zāles ala sazarojas daudzās mazākās ejās, un visu eju kopgarums sasniedz ap 80 metriem. Daudzas no mazajām ejām ar smiltīm daļēji aizpildījuši alā dzīvojošie dzīvnieki. Galvenās ejas garums ir 36 metri.

Pie alas ieejas atrodas arī šaurs atzars uz blakus esošo Stoķu alu. Šī eja ir apmēram 15 metrus gara (to pieskaita pie Stoķu alas), tomēr izspraukties tai cauri ir ļoti grūti.

Skandalozais barons Patkuls

Patkula ala nosaukta Vaidavas barona Johana Reinholda fon Patkula (1660–1707) vārdā. Dzimtas uzvārds varētu liecināt par lībiešu saknēm – Patkuli rakstītajos avotos minēti jau 14. gadsimtā. Pats barons bijis ass, rupjš, taču vienlaikus enerģisks un ļoti gudrs cilvēks. Viņam radās dziļš naids pret tālaika Vidzemes valdītājiem – zviedriem, un lielu daļu dzīves Patkuls veltīja centieniem panākt, lai Vidzeme vairs neatrastos Zviedrijas sastāvā un vācbaltu muižniecībai būtu iespējami plaša vara.

Patkulam bija nozīmīga loma Ziemeļu kara izraisīšanā un līdz ar to arī Vidzemes izpostīšanā un nonākšanā Krievijas impērijas sastāvā.

Alas atrakšana un nosaukums

Stoķu māju iemītnieki Opmaņi 20. gadsimta 70. gados uzsāka alas attīrīšanu. Tolaik ala bija gandrīz pilnībā aizbrukusi, un tajā dzīvoja āpši. Šo darbu laikā tika atsegts un nofotografēts savdabīgs klinšu gravējums, kas atgādina Patkulu dzimtas ģerboni. Opmaņi par atradumu informēja arī Valsts kultūras pieminekļu inspekciju. Ap gravējumu redzami vairāki uzraksti, tostarp gadskaitlis „1704”.

Visticamāk, tieši šī gravējuma dēļ ala ieguvusi savu nosaukumu. Nav gan zināms, ka smalkais barons būtu slēpies alā, lai gan iemeslu slēpties viņam netrūka. Piemēram, 1694. gada decembrī Stokholmas tiesa Patkulu notiesāja uz nāvi, un neilgi pirms tam viņš bija aizbēdzis uz Vidzemi.

Alā atrodas arī citi seni gravējumi. Iespējams, tie saistīti ar netālu esošā Stoķu Veselības avota kultu.

Paradoksālā kārtā tieši tas, ka klinti ilgstoši sedza smilšu nobiras, ir ļāvis šiem petroglifiem labāk saglabāties.

1991. gadā alas atrakšanu turpināja Guntis Eniņš kopā ar domubiedriem, un ala tika uzmērīta. Tomēr laiks un daudzie alas iemītnieki dara savu – mūsdienās šaurās ejas atkal pakāpeniski piepildās ar smiltīm, bet līdzās alas ieejai ārpusē noticis nobrukums.

469 | 24-06-2026

Asā Strīķupes līkumā, Stoķu klintīs, atrodas četras alas. Virzienā no ziemeļiem uz dienvidiem tās ir: Stoķu Veselības avots ar alu, Līgotāju ala, Stoķu ala un Patkula ala.

Līgotāju ala atrodas tuvāk Veselības avotam. Tā sākas ar nišu, kurā redzamas divas ejas. Garākā un izteiksmīgākā no tām atrodas kreisajā pusē – šeit gar plaisu taisnu alas eju senāk izskalojis avotiņš. Arī mūsdienās ejā joprojām ir ūdens.

Nišas labajā pusē atzarojas neliela, sausa alas eja.

468 | 24-06-2026

Strīķupes pirmajā atsegumā – Stoķu klintīs – atrodas četras alas. Virzienā no ziemeļiem uz dienvidiem tās ir: Stoķu Veselības avots ar alu, Līgotāju ala, Stoķu ala un Patkula ala.

Stoķu ala atrodas netālu no Patkula alas un ir ar to savienota. Formāli abas varētu uzskatīt par vienu alu – turklāt vienu no garākajām Latvijā –, tomēr šo savienojumu izdevās pierādīt tikai salīdzinoši nesen.

Stoķu alas galvenā daļa ir apmēram 3 metrus dziļa sprauga, ko izveidojis no Burtnieku svītas smilšakmens klints izplūstošs avots. Šajā spraugā pa labi atzarojas šaura eja uz Patkula alu. Tās garums ir ap 15 metriem. Jāatzīst, ka šo šauro eju par alu var uzskatīt visai nosacīti – izspraukties tai cauri ir ārkārtīgi grūti.

467 | 24-06-2026

Gājiens gar Strīķupi (Vaidavu) starp Vaidavas dzirnavu ezeru un Kalējalu ir samērā garš – apmēram 6–7 kilometri vienā virzienā –, taču ļoti ainavisks.

Ja ceļu sākat pie Vaidavas dzirnavu ezera, sākumā var šķist, ka īpašu dabas brīnumu šeit nebūs – apkārt plešas lauki, krūmāji un sekla upes ieleja. Tomēr pēc aptuveni 1,4 kilometriem skatam pēkšņi paveras negaidīti krāšņa ainava – smilšakmens klintis ar vairākām alas ieejām.

Tās ir Stoķu jeb Līgotāju klintis. Tajās cita aiz citas atrodas vairākas alas: Stoķu Veselības avots ar alu, Līgotāju ala, Stoķu ala un Patkula ala.

Šeit atsedzas devona perioda Burtnieku svītas smilšakmens. Klinšu atseguma kopgarums ir apmēram 65–75 metri, bet augstums sasniedz 5 metrus.

Stoķu Veselības avots izplūst klints sākumā, vietā, kur tā pagriežas asā leņķī. Šeit klinti šķeļ plaisa, no kuras iztek avots, izveidojot apmēram 5 metrus garu alu. Ala sākas ar samērā plašu nišu, kuras grīdu klāj avota ūdens. Tālāk tā strauji sašaurinās. Atstājot alu, avota ūdens pēc dažiem metriem ieplūst Strīķupē.

Avota ūdens ir garšīgs, taču tam piedēvē arī dziednieciskas īpašības – īpaši labvēlīgu iedarbību uz acīm. Agrāk cilvēki uz avotu devās pēc ūdens kā pēc zālēm un veda to mājās kanniņās. Ceļš uz avotu veda gar Stoķu sētu un vienmēr tika uzturēts kārtībā. Avotam atstāja arī naudas ziedojumus – šāda tradīcija ir raksturīga veselības kultam. Protams, ziedojumus nedrīkstēja paņemt citi, jo tad varēja iegūt to pašu kaiti, no kuras ziedotājs bija centies atbrīvoties.

2026. gada martā skats uz Stoķu Veselības avota alu bija īpaši krāšņs. Pāri klintij virs alas sūcās gruntsūdeņi, kas aukstajā ziemā bija izveidojuši skaistu baltu ledus aizkaru. Tā augstums sasniedza 5–6 metrus. Lielāki vai mazāki leduskritumi šeit veidojas arī citās ziemās.

465 | 20-06-2026

Pirmā ala Salacas krastos nebūt nav parasta – tā atrodas vēlā dzelzs laikmeta pilskalna pakājē, un, ļoti iespējams, senatnē kalpojusi kā kulta vieta.

Skaņkalnes Lībiešu Upurala vairāk atgādina Skaņkalnes Lībiešu pilskalna atsegumā veidotu, sausu istabu – iespējams, tā patiešām ir cilvēku pārveidota. Ieeja ir 3,1 metru plata un 2,3 metrus augsta, un alā var ieiet aptuveni 4 metru dziļumā. Iekšpusē griestu augstums vietām sasniedz pat 4 metrus. Gala siena abos virzienos turpinās ar šaurākām ejām – ieskaitot to garumu, alas kopējais garums sasniedz 10,7 metrus.

Alā savulaik atrastas rotātu trauku lauskas. Pie lībiešu pilskalniem zināmas vairākas kulta alas, un Skaņkalnes ala varētu būt viena no tām. Tiesa, tās kā senas svētnīcas statuss nav pilnībā pierādīts. Arī Skaņkalnes pilskalnā nav veikti arheoloģiskie izrakumi – tas jau senākos laikos izmantots zemkopībā, ilgstoši te iekopti dārziņi, bet pilskalnā atrastais akmeņu klājums izmantots saimnieciskām vajadzībām.

Skaņkalnes Upurala bijusi zināma jau kopš seniem laikiem; rakstītajos avotos tā pirmo reizi minēta 1778. gadā.

Agrāk Salacas kreisajā krastā, apmēram pusotru kilometru lejpus pa straumi, Dzelveskalna klintīs atradās vēl viena upurala. Ap 1968.–1972. gadu Dzelveskalna Upurala sagruva.

425 | 28-04-2026

Pirmie Salacas ielejas klinšu atsegumi sastopami Ķireles upītes ielejā pāris kilometrus pirms Skaņkalnes pilskalna, taču pašas Salacas krastos tie parādās Skaņkalnē. Pirmais ievērojamākais atsegums atrodas tieši Skaņkalnes pilskalna pakājē.

Šīs apmēram 32 metrus garās sārtā smilšakmens klints izteiksmīgākais akcents ir plašā ieeja Skaņkalnes Lībiešu Upuralā.

424 | 28-04-2026

Govs ala ir Latvijā gandrīz unikāls dabas piemineklis – apļa veida klinšu atsegums. Apmēram 30–40 metrus no Salacas kreisā krasta izveidojies iespaidīgs iegruvums, kura diametrs augšmalā sasniedz ap 20 metrus, bet dziļums – 14 metrus. Klintis ir pārkarenas, un uz leju iegruvums kļūst vēl platāks.

Skatoties no augšas, Govs alas iegruvums veido gandrīz ideālu apli – klintis ieskauj vairāk nekā trīs ceturtdaļas no tā, veidojot kaut ko līdzīgu vulkāna vai meteorīta krāterim.

Tomēr Govs alai nav nekādas saistības ne ar vulkānismu, ne meteorītiem. Iegruvumu radījis avots, kas šeit plūst joprojām – tas apņem iegruvumu, lielākoties sūcoties zem paša izraisītajiem nogruvumiem. Tikai vietām klints pakājē pavīd ūdens. Izlauzies no šī dabiskā “gredzena”, avotiņš pēc pārdesmit metriem ietek Salacā, nesot līdzi smiltis.

Avota debits nav īpaši liels – ap 2,5 litri sekundē. Taču, acīmredzot, ja ir pietiekami daudz laika, ar to pietiek!

Visdrīzāk, kādreiz šeit atradusies plaša pazemes telpa. Salīdzinājumam – lielākās Latvijas alas, Gūtmaņalas, platība ir ap 170 m², savukārt Govs alas iegruvuma ietvertā platība sasniedz ap 200 m². Iespējams, ala nekad neaizņēma visu šo telpu, tādēļ nevar droši apgalvot, ka tā bijusi lielāka par Gūtmaņalu. Tomēr skaidrs, ka mūsdienās redzamais iegruvums radies pēc tam, kad avots izskalojis ievērojamu pazemes dobumu.

Avots turpina veidot Govs alu – nogruvumi šeit notiek bieži.

No Salacas attālākajā klints daļā atrodas ala. Līdz tai jānokāpj pa nobirām klātu, irdenu nogāzi. Ala ir šaura un bīstama, ar atzaru, un tās kopējais garums, ieskaitot klinšu pārkari, sasniedz 14 metrus.

Alas nosaukums, protams, saistīts ar govi – nostāsti vēsta, ka dzīvnieks šeit iegāzies un gājis bojā. Arī cilvēkiem šajā vietā jābūt piesardzīgiem – var gadīties, ka ejat pa mežu, pat nenojaušot, ka zem kājām atrodas trausla Burtnieku svītas smilšakmens pārkare.

Interesanti, ka līdzīgs stāsts sastopams arī Lietuvā – tur atrodas Karves ala jeb Govs ala, kuras nosaukums radies pēc līdzīga gadījuma, kad karsta kritenē iegāzusies govs.

421 | 26-04-2026

Apmēram 40 metrus lejpus Ģendertu atseguma atrodas mazāka Burtnieku svītas smilšakmens klints – ap 4 metrus plata un tikpat augsta. No tās pamatnes izplūst spēcīgs avots, kas izveidojis dziļu alu – Ģendertu alu.

Šī klints un ala atrodas aptuveni 15 metrus no Salacas, un, visticamāk, laivotāji to nepamana. Tomēr ala ir salīdzinoši dziļa. Tās ieeja nebūt neaicina doties iekšā – tā ir zema sprauga, kuras “grīdu” klāj aukstais avota ūdens.

Ja pietiek drosmes un vēlēšanās izspraukties cauri avota strautam, alas iekšienē telpa kļūst plašāka – griestu augstums sasniedz ap 1,3 metrus. Tālāk atkal seko sašaurinājums, tad paplašinājums… un tā vairākas reizes – kopumā četras –, līdz ala noslēdzas. Spriežot pēc tā, ka alā nokļuvuši koku gabali un pat cilvēku radīti atkritumi, alā no virszemes caur kādu iegruvumu iekļūst ūdens.

412 | 21-04-2026