Ja jums gadās apmeklēt Hījumā salu, noteikti ir vērts apmeklēt arī gigantisko Kukas akmeni. Tāpat, kā daudzi citi iespaidīgākie Hījumā dabas pieminekļi, tas atrodas netālu no Kerdlas pilsētiņas. Uz akmeni cauri pļavām, krūmājam un mežam ved ap puskilometru gara dabas taka, tomēr skats uz milzīgo akmeni paveras tad, kad gājējs jau ir pienācis tam samērā tuvu.

Akmens izmērs tālu pārsniedz lielāko Latvijas un Lietuvas dižakmeņu izmērus, tomēr Igaunijā tas ir “tikai” desmitajā vietā. Tiesa, šis ir lielākais akmens Hījumā salā – un šajā salā milzīgu akmeņu netrūkst!

Redzamā akmens daļa ir plakanīga – ja akmens augstums sasniedz 3,9 metrus, tad garums – 16 metrus un platums – 11,3 metrus. Šķiet, liela daļa akmens atrodas zem zemes. Uz Kukas akmens var uzkāpt pa kāpnēm. Augšmalas plaknei ir nelielas savrupmājas platība (ap 120 kvadrātmetri) – pa akmens virsmu sanāk pat neliela pastaiga. Akmens virsmā ir arī iedobe – ieplaka, kurā uzkrājas ūdens.

Akmens sastāv no porfīra granīta – savdabīga granīta paveida, kuru raksturo milzīgi laukšpata kristāli smalkākā citu minerālu (pārsvarā kvarca un vizlas) masā.

Agrāk, 20. gadsimta vidū uz akmens virsmas auga krūmi un pat neliels pīlādzis. Krūmu apaugumu novāca agrāk, taču tagadējā ainava ap akmeni izveidota 2025. gadā, izcērtot krūmus ap akmeni un notīrot daļu no akmens virsmas.

487 | 15-09-2026

Kukas akmens ir iekļauts šādā rakstā:

Mežainajā apvidū ziemeļaustrumos no Rundēniem atrodas virkne neparastu ieplaku ar ļoti stāvām malām. Visu šo ieplaku grupu dēvē par Rundānu Valna dūbēm jeb Rundēnu Velna dobēm, bet par Rundānu Valna dūbi sauc arī pašu lielāko un iespaidīgāko no tām.

Milzu bedre paugura virsotnē

Ja skatu neaizsegtu samērā blīvais krūmājs un mežs, Valna dūbe būtu pat ļoti iespaidīga. Milzīgā ieplaka atrodas ap 200 m gara un 100 m plata paugura virsotnē. Pauguru veido ledāja kušanas ūdeņu sanesta smilts un smilšaina grants.

Pati Valna dūbe ir 83 m gara un 66 m plata, tās lielākais dziļums sasniedz 13,6 m. Tiesa, ieplakas malas nav vienādi augstas – vietām tās paceļas tikai 4–6 metrus virs bedres pamatnes. Valna dūbes augšmala vietām atgādina valni, jo abās pusēs tai ir stāvas nogāzes.

Nogāze uz bedres pusi ir ļoti stāva – slīpums sasniedz pat 40 grādus, savā ziņā pat pārsniedzot smilts un grants dabisko nobiruma leņķi. Vēl stāvākas šo iežu nogāzes dabā nemaz nevarētu ilgstoši saglabāties.

Bedres pamatne ir mitra, daļu no tās klāj neliels sūnu purvs. Šeit izplūst gruntsūdens, un lielāko daļu gada ieplakas dibenā saglabājas nelieli dīķīši.

Tuvākajā apkārtnē atrodas vismaz vēl sešas līdzīgas, taču mazākas ieplakas, bet tālāk uz ziemeļaustrumiem – vēl viena liela ieplaka: Dongu Valna dūbe. Latvijā lielākais līdzīgas izcelsmes veidojums – Pušas gredzenveida paugurs – arī atrodas Latgales augstienē, ap 40 km uz rietumiem. Mazāk izteikti, līdzīgi gredzenveida pauguri ir arī citās Latvijas augstienēs.

Kā radās Valna dūbe?

Kopš 1962. gada, kad šīm savdabīgajām ieplakām plašāku uzmanību pievērsa Rundēnu ceļu meistars P. Berjoza, par to izcelsmi izvirzītas dažādas hipotēzes. Ticamākās no tām Valna dūbju rašanos saista ar gruntī apraktu ledus masu kušanu pēdējā apledojuma beigu posmā – termokarsta procesiem. Taču arī šim skaidrojumam iespējami vairāki varianti. Viens no interesantākajiem saistīts ar pingo – pauguru, kura kodolu veido ledus.

Pēdējā apledojuma beigās Skandināvijas ledus vairogs no Latvijas teritorijas neatkāpās vienmērīgi. Šis process ilga tūkstošiem gadu – ledāja mala atkāpās, uz laiku apstājās un brīžiem atkal virzījās uz priekšu. Atsevišķiem ledāja atkāpšanās posmiem jeb deglaciācijas fāzēm zinātnieki devuši nosaukumus. Latvijas teritorijā senākā ir Dagdas fāze, kad pirms aptuveni 17 tūkstošiem gadu tagadējā Latgalē no ledāja sāka atbrīvoties pirmās teritorijas. Pēc jauna ledāja uzvirzījuma aptuveni pirms 16 500 gadiem sākās Kaldabruņas deglaciācijas fāze, kuras laikā no ledāja atbrīvojās vēl plašāka teritorija. Visticamāk, tagadējo Rundānu Valna dūbju veidošanās sākās tieši Kaldabruņas deglaciācijas fāzes laikā.

Tomēr milzīgais ledus masīvs nebija atkāpies nekur tālu, un klimats joprojām bija ļoti skarbs. Pieledāja jeb periglaciālajā zonā grunts bija bagāta ar ūdeni, kas lielākoties bija sasalis, taču vietām un brīžiem arī atkusa. Šādos apstākļos zem grunts var veidoties hidrolakolīti jeb pingo – lieli pazemes ledus masīvi, kurus klāj grunts. Šāds ledus masīvs var tikt regulāri papildināts ar jaunu gruntsūdens pieplūdi. Ūdenim sasalstot, tā tilpums palielinās, tādēļ pazemes ledus masa pamazām aug un paceļ virs tās esošo grunti, izveidojot pauguru.

Pauguram augot un klimatam kļūstot siltākam, ledus masa pamazām sāk kust. Paugura virsotnē izveidojas ieplaka, kurā parasti uzkrājas izkusušā ledus ūdens un rodas neliels ezeriņš. Grunts pa kūstošā ledus virsmu var noslīdēt uz sāniem, savukārt virsotnes ezeriņa ūdens reizēm atrod ceļu prom no paugura, pārraujot tā malu. Galu galā, ledum pilnībā izkūstot, var izveidoties gredzenveida paugurs ar ieplaku vidū. Šāda paugura iekšējās nogāzes parasti ir daudz stāvākas par ārējām.

Arī pēc ledus izkušanas Valna dūbē, iespējams, vēl vairākus gadu tūkstošus saglabājās neliels ezers.

Tomēr pingo izkušana nav vienīgais iespējamais Rundānu Valna dūbju izcelsmes skaidrojums. Kontinentālā apledojuma atkāpšanās laikā norisinājās ļoti sarežģīti ledus, kušanas ūdeņu un nogulumu pārvietošanās procesi, un šādas ieplakas varēja rasties arī citādi – piemēram, kūstot tā sauktajam mirušajam ledum, proti, lieliem no atkāpjošā ledāja atdalītiem un ar nogulumiem daļēji vai pilnībā apraktiem ledus bluķiem. Rundānu Valna dūbe, iespējams, izveidojusies, izkūstot ķīļveida mirušā ledus bluķim, kam abās pusēs pirms izkušanas bija izveidojušies ledāja kušanas ūdeņu sanesu vaļņi (4.).

Baltijā iespaidīgākā līdzīga veida ieplaka atrodas Lietuvā. Traķu rajonā esošā 40–42 metrus dziļā Velna dobe (Velnio duobė – un kā gan citādi lai šādu vietu nosauc!) varētu būt veidojusies līdzīgā veidā, lai gan arī Lietuvas zinātnieki tās izcelsmei izvirzījuši vairākas atšķirīgas hipotēzes. Vēl lielāks ir Rēzeknes novada Pušas pagastā esošais Pušas gredzenveida paugurs, kura malu augstums sasniedz 40 metrus. Te gan ieplaka ir tik plaša, ka dabā tās radītais vizuālais iespaids nav tik dramatisks.

Velni, milzu sēnes un dabas taka

Rundānu Valna dūbei vietējo nostāstos nav diez ko laba slava – cilvēki te mēdzot apmaldīties, augot milzu sēnes, bet augi esot savādi noliekti. Apmaldīšanos gan nav grūti skaidrot: apkārt ir brikšņi un mežs, pauguri mijas ar purvainām ieplakām, un bez labas orientēšanās izjūtas te tiešām var ātri sajaukt virzienus.

Lai kā arī būtu ar velniem un milzu sēnēm, pati Valna dūbe ir neparasts un ģeoloģiski interesants dabas piemineklis. 2020. gadā tā tika izraudzīta par Latvijas Gada ģeovietu. Toreiz no tuvējā ceļa līdz ieplakai izveidoja ap 700–750 m garu dabas taku, kas veda arī apkārt Valna dūbei.

2026. gadā dabas taka vietām jau ir grūti saskatāma, un neuzmanīgs gājējs var aiziet nepareizā virzienā. Kārtīgai Velna dobei tas pat piestāv.

Izmantotie avoti

1. Rundānu Valna dūbe, Dabas aizsardzības pārvalde, 2020.
2. Rundēnu Velna dobes, Dziedava.lv, 2013.
3. Labiekārto Rundēnu velna dobes taku, LSM.lv, 2020. gada 13. jūnijs.
4. Dainis Ozols. Par dobo pauguru izcelsmi Rundēnu Velna dobes apkārtnē. Latvijas Universitātes 79. starptautiskā zinātniskā konference. Rīga 2021.

486 | 16-08-2026

Latvijas–Krievijas robeža lielā mērā stiepjas pāri nomaļiem mežiem un purviem. Viens no tiem, ziemeļaustrumos no Zilupes, ir Opuļu purvs. Latvijas pusē, purva malā, izplūst neliels avotiņš, kas, šķiet, jau izsenis bijis pazīstams kā dziedniecības un veselības kulta vieta. Par to varētu liecināt trīs monētas, kas tika atrastas 1937. gadā, avotā ierīkojot akas grodus. Monētas bija kaltas 1812., 1836. un 1860. gadā – tātad cilvēki tās avotā bija atstājuši jau ilgi pirms mūsdienu svētvietas izveides.

20. gadsimta sākumā ar avotu sāka saistīt pareizticīgo tradīciju. Nostāsts vēsta, ka 1901. gadā, pateicoties avota ūdenim, redzi atguvis vietējais iedzīvotājs Dementijs Kazakovs. Pirms tam dievbijīgajam vīram sapnī parādījusies Dievmāte un teikusi: “Ej un apmazgā acis avotiņā – izdziedināsies! Un pavēsti par šo avotu arī citiem!”

Opuļu avota slava auga, un 1937. gadā zemes īpašniece avotu uzdāvināja pareizticīgo baznīcai. Tajā pašā gadā jaunais Zilupes mācītājs Vladimirs Antipovs, apmeklējot avotu, secināja, ka daudzie apmeklētāji tā apkārtni jau pamatīgi izmīdījuši. Viņš aicināja vietu sakopt un izveidot šeit baznīcas svētvietu. Vienojoties ar Latvijas robežsargiem, vietējā draudze dažu dienu laikā virs avota uzcēla nelielu kapelu ar kupolu un krustu.

1937. gadā aizsākās arī jauna tradīcija – svētceļojums no Zilupes uz Opuļu avotu 21. septembrī, kad pareizticīgo baznīca svin Dievmātes piedzimšanas svētkus. Uz nomaļo avotu devās tūkstošiem cilvēku.

1960. gados kapelu nopostīja. Vietējie iedzīvotāji vēlāk stāstījuši, ka gan pavēles devējs – kolhoza priekšsēdētājs Stepanovs –, gan kapelas nojaucējs, traktorists, drīz pēc tam saslimuši un nomiruši. Protams, avota slavu tas vietējo iedzīvotāju uzskatos nostiprināja vēl vairāk.

Pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas svētvieta atdzima. 1991. gada vasarā Zilupes draudze ar pašvaldības atbalstu virs avotiņa uzcēla jaunu kapelu, veidotu pēc 1937. gada kapelas parauga. 2000. gadā atsākās arī svētceļojumi, un Zilupes draudze ik gadu savās mājās viesmīlīgi uzņēma svētceļniekus no citām pilsētām.

Ar laiku svētceļotāju kļuva tik daudz, ka mazā kapela vairs nespēja viņus uzņemt. Tādēļ 2018. gada vasarā, izmantojot arī Eiropas Savienības finansējumu, tika uzcelta jauna un ievērojami plašāka kapela, kas pēc izmēriem jau atgādina nelielu baznīcu.

Netālā robeža un nesen tapušie nocietinājumi tuvākajā apkārtnē atstāj nomācošu iespaidu. Lai piekļūtu Opuļu avotam, ir nepieciešams nokārtot caurlaidi. Tomēr cilvēki uz šejieni turpina doties. Grūti atrast vēl kādu Latvijas avotu, kas būtu tik ļoti cienīts un mīlēts.

485 | 13-08-2026

Lielvārdē atrodas vairāki skaisti atsegumi, kas ir interesanti arī no ģeoloģijas viedokļa. Rumbiņas upē pāri devona perioda Ogres svītas dolomītsmilšakmenim krīt Lielvārdes Rumbiņas ūdenskritums, kas izveidojis gleznu klinšu kanjonu.

Apmēram 600 metrus lejāk, jau Daugavas (Ķeguma HES ūdenskrātuves) krastā, gan augšpus, gan lejpus Rumbiņas ietekai, vairākos posmos ir redzami cita vecuma ieži: te atsedzas devona perioda Katlešu svīta.

Izteiksmīgākais Katlešu svītas atsegums atrodas tieši lejpus Rumbiņas ietekai, pie Lielvārdes pilsdrupām. Klints ir apmēram 70 metrus gara un 4–6 metrus augsta.

Atsegto iežu krāsas atgādina Latvijas karogu – daba it kā papildina šo ar Lāčplēša mītu saistīto vietu. Te atsedzas gaiši zilganpelēki un sarkanvioleti māli, kā arī smilšakmens ar dolomīta cementu, veidojot izteiksmīgu krāsu salikumu.

Klints ir nozīmīga arī ģeoloģijas zinātnei – šis ir Katlešu svītas stratotips – sava veida etalons, ar kuru salīdzina citus šīs svītas atsegumus un urbumu materiālus. Katlešu svītu iedala trīs ridās (no apakšas uz augšu): Ikšķiles, Liepnas un Kupravas ridā. Lielvārdes atsegumā vienuviet redzamas visas trīs, tostarp arī Kupravas ridai raksturīgie sarkanvioletie māli.

484 | 05-08-2026

Lielā akmens virsdaļa Kujas upes krastā vietējiem iedzīvotājiem bija zināma jau sen. Taču 1982. gadā, meliorācijas darbu laikā, Kuju pārraka, izveidojot taisnu un, jāatzīst, krietni vien garlaicīgāku kanālu. Tad milzīgais akmens tika atrakts pilnībā.

Skatam pavērās viens no Latvijas lielākajiem laukakmeņiem – raupja rapakivi granīta milzis. Akmens sasniedz 4,2 metru augstumu un tā apkārtmērs ir 20 metri, ierindojot to trešajā vietā starp Latvijas lielākajiem apzinātajiem akmeņiem. Meliorācijas darbu laikā akmeni bija paredzēts saspridzināt, taču pēc netālo Jaunauziņu māju saimnieces Hildegardes Padoms protesta tas tika saglabāts.

Vietējie iedzīvotāji izmantoja lielo akmeni kā dabisku balstu un pāri Kujai izbūvēja nelielu iekārtu gājēju tiltiņu. Tas skatu uz akmeni padarīja vēl savdabīgāku un iespaidīgāku.

Mūsdienās tiltiņš, šķiet, vairs nav tik nepieciešams, jo aiz lielā akmens tas neturpinās. Tomēr, saglabājot vietas ainavu un tradīcijas, tas joprojām tiek uzturēts, bet uz akmens novietots savdabīgs sols. Līdz akmenim var nokļūt, ejot cauri skaisti koptajai Jaunauziņu sētai.

1985. gadā Guntim Eniņam Jaunauziņu saimniece Hildegarde Padoms pastāstīja vietējo teiku par akmeni:

Velns bija sanīdies ar Dievu. Lai Dievam sariebtu, gribējis aizbērt Aivieksti pie Nagrotes. Velns bija jau visus akmeņus no šīs apkārtnes salasījis un ar vienu maisu aizstiepis un izbēris Nagrotē. Otrs maiss patrāpījies lielāks. Kāpjot pāri Kujas upei, velnam pārplīsušas bikses. Tad šis aizgājis uz Skroderiem (tā agrāk sauktas Jaunauziņu mājas), tur sadabūjis ragavu ilksi, apsēdies uz lielā akmeņa un ar ilksi kā ar adatu lāpījis pārplīsušās bikses. Bet nav vēl ticis ar lāpīšanu gluži galā, kad Kujas otrā krastā iedziedājies gailis. Tāpēc akmens tagad saucas par Skroderi.

Savukārt netālo Auziņu māju vecā saimniece stāstījusi citu teiku:

Velns, uz lielā akmeņa sēdēdams, esot šuvis zābakus ar auzām. Tāpēc visas apkārtējās mājas saucot par Auziņiem (Vecauziņi, Auziņi, Jaunauziņi), bet akmeni – par Velnakmeni.

Izmantotie avoti

1. G. Eniņš. Nezinātie milži. Cīņa, Nr. 276 (01.12.1985.).

483 | 01-08-2026

Velna Skroderis ir iekļauts šādā rakstā:

Bērniem un tiem, kam bērnība prātā pakavējas ilgāk, arī vēlākos gados akmeņainās jūrmalās vai grants karjeros gadās atrast jaukus, baltus vai dzeltenīgus olīšus. Tie nav gluži caurspīdīgi, taču nedaudz laiž cauri gaismu. Ir patīkami tos samitrināt – tad akmentiņi šķiet vēl skaistāki. Paskatieties savās atvilktnēs – varbūt arī jums kāds tāds vēl glabājas?

Šie akmentiņi sastāv no kvarcīta – metamorfā ieža, kas veidots gandrīz tikai no cieši kopā “saaugušiem” kvarca graudiņiem. Līdzīgi kā granītu, arī šo iezi no Skandināvijas uz Latviju atnesis ledājs.

Pirms aptuveni simts gadiem tālu, tālu no jūras – Latgalē, aiz Zilupes, pie pašas robežas – Fedorku ciema iedzīvotāji, rokot zivju dīķi, uzgāja brīnumlielu tīra kvarcīta “olīti”. Akmens ir ap pusmetru garš, labi noapaļots, neparasti gaišs un… tāds kā dzidrs, lai gan ne caurspīdīgs. Savādo un skaisto atradumu novietoja turpat pie dīķa, kur tas apskatāms vēl šodien. Mājas saimnieki akmeni nodēvēja par “Zemes aci”.

Kopš tā laika daudz kas ir mainījies. Savulaik Fedorkos bija ap piecpadsmit saimniecību, netālu atradās arī kaimiņu ciemi. 20. gadsimta vidus kartēs Fedorkos atzīmēta arī skola. Tagad… meži, krūmāji, vietām māju drupas. Un līdzās robeža, kas nebūt nav parasta mūsdienu Eiropas valstu robeža.

Ja gadās apmeklēt šo savdabīgo Latvijas stūrīti (te tiešām ir ko redzēt!) un vēlaties apskatīt šo unikālo laukakmeni, iegriezieties pie mājas, piezvaniet saimniekam – telefona numurs ir norādīts turpat pie mājas – un ierakstiet arī kādu labu vārdu viesu grāmatā! Autors telefona numuru šeit nepublicē, jo laika gaitā tas var mainīties.

P.S. Publikācijās atkārtoti minēts, ka šis akmens ir kvarca monokristāls. Tomēr vārds “monokristāls” šajā gadījumā nebūs pareizs. Monokristāls ir viens vienots kristāls ar nepārtrauktu kristālrežģi visā tā apjomā. Šāds akmens būtu caurspīdīgs kā stikls vai gandrīz caurspīdīgs (tik lieli kristāli parasti ir stipri saplaisājuši un plaisās iekļūst cits materiāls). Tas būtu patiesi vareni! “Zemes acs” tomēr sastāv no daudziem mazākiem kvarca kristāliem, kuri metamorfo procesu laikā – Zemes dzīlēs, augsta spiediena un temperatūras ietekmē – cieši saauguši vienā masā. Daudzās robežas starp atsevišķajiem kristāliem padara akmeni gandrīz necaurspīdīgu. Pats par sevi šāds kvarcīts nav retums, taču Latvijā nav zināmi citi tik lieli tīra kvarcīta gabali.

482 | 25-07-2026

Jēkabnieku kapos atrodas viens no neparastākajiem senāku laiku akmens pieminekļiem Latvijā – lielākais un greznākais zināmais akmens riņķa krusts valstī. Tas rūpīgi izkalts no dolomīta plātnes un rotāts ar bagātīgu ornamentiku un senatnīgu uzrakstu vācu valodā.

Paši Jēkabnieku kapi ir viena no daudzajām Latvijas lauku kapsētām. Lielākā daļa apbedījumu šeit veikti 20. gadsimtā, bet senākie – 19. gadsimta beigās. Tomēr riņķa krusts ir ievērojami senāks par kapsētu. Agrāk šo vietu dēvēja par Krustkalnu kapiem, un, visticamāk, tieši šis iespaidīgais piemineklis devis tiem agrāko nosaukumu.

Latvijā saglabājušies tikai daži akmens riņķa krusti, taču Jēkabnieku riņķa krusts ir gan lielākais, gan mākslinieciski izsmalcinātākais no tiem. Iespējams, tieši senā akmeņkaļa meistarība kļuvusi par galveno iemeslu, kādēļ šis piemineklis gadsimtu gaitā ticis saudzīgi saglabāts.

Krusta augstums ir 2,02 metri. Tas izkalts no 18 centimetrus biezas dolomīta plātnes. Riņķa diametrs sasniedz 63 centimetrus, un tas bagātīgi rotāts ar reljefām detaļām. Riņķa centrā ir mazāks 14 centimetru diametra aplis ar vēl vienu reljefu krustu.

Krusta apakšdaļa pakāpeniski kļūst platāka. Iespējams, sākotnēji tas zemē bijis ierakts dziļāk nekā redzams mūsdienās.

Krusta apakšējā daļā 97 centimetrus augstā laukumā iecirsts 13 rindu uzraksts vācu valodā. Burtu formas raksturīgas 16.–17. gadsimtam.

UNSER. RIC
HTER. BU
RCC VND A
DVOCAT IST:
DERO GETRE
WER HER:V
AGONAT. IEV
SVS CHRIS
TVS GOTTES
LAM. DER VOR
VNS STARB A
M CREVTZES
STAM.

Ļoti aptuveni tulkojot latviešu valodā, teksts vēsta: “Mūsu soģis, pils un aizstāvis ir uzticamais Kunga Dēls Jēzus Kristus, Dieva Jērs, kurš par mums mira pie krusta koka.”

Pieminekļa otra puse atstāta pilnīgi neapstrādāta. Šis askētiskais aizmugures veidols krasi kontrastē ar rūpīgi izstrādāto priekšpusi.

Sākotnēji krusta priekšpuse bijusi koši sarkanā krāsā, bet uzraksta burti izcelti zilā krāsā. Krāsojuma paliekas uz akmens saskatāmas vēl mūsdienās.

Diemžēl precīzs krusta izgatavošanas laiks nav zināms. Iespējams, tas tapis jau 16. gadsimta beigās, tomēr ticamāk, ka piemineklis veidots 17. gadsimta sākumā, Kurzemes un Zemgales hercogistes laikā.

Šis vērtīgais kultūras piemineklis rakstītajos avotos minēts jau 1886. gadā. Jēkabnieku pagasta kanceleja 1933. gadā Pieminekļu valdei ziņoja, ka sasvērušā krusta pamatne nostiprināta ar cementa un grants maisījumu. Uz šī pamata krusts stāv joprojām.

Izmantotie avoti

1. A. Caune. Riņķa krusti Latvijā. Latvijas vēstures institūta apgāds, 2008.

481 | 24-07-2026

Plašāk pazīstams dabas piemineklis ir Dagdas ala – 7,8 metrus gara ala neparasti lielā konglomerāta ieža bluķī Guščas krastā, Dagdas muižas parkā.

Taču tas nav vienīgais šāda ieža atsegums Dagdā. Apmēram 300 metrus uz ziemeļaustrumiem (taisnā līnijā) Guščas labajā krastā atrodas vēl viens konglomerāta bluķis. Zem tā redzama ieeja nelielā alā.

Ala ir neliela un, to, iespējams, veidojuši dzīvnieki. Konglomerāts ir ļoti izturīgs, betonam līdzīgs iezis, tādēļ šāda ala dzīvniekiem ir pavisam droša – griesti tajā neiebruks.

Dažus metrus lejāk pa straumi, daļēji Guščas ūdenī, atrodas vēl viens konglomerāta bluķis. Iespējams, Guščas krastos atrodami arī citi šī ieža atsegumi.

Šīs klintis un ala nav iekļautas dabas pieminekļa “Dagdas ala” teritorijā.

Nosaukumu Dagdas mazā ala šim objektam devis šī raksta autors. Pirmā zināmā publikācija par šo alu ir Jāņa Bikšes ieraksts sociālajā tīklā Facebook 2025. gada maijā.

480 | 23-07-2026

Dagdas muižas parkā, Guščas upītes krastā, atrodas Latvijā reti sastopami dabas pieminekļi – konglomerāta klinšu atsegumi. Šeit atrodas vienīgās konglomerātā veidotās alas Latvijā – lai gan, iespējams, Rēzeknes novadā zem nogulumiem joprojām slēpjas nelielā Opinku Velnala, kura gan, drīzāk, bija veidojusies zem avotkaļķu bluķa nevis konglomerāta.

Lielākā no abām Dagdas alām ir 7,8 metrus garā Dagdas ala, kas atrodas aiz Dagdas Jauniešu iniciatīvu centra “Parka rozes”. Šeit Guščas upītes pretējā krastā paceļas samērā neliels, taču labi pamanāms konglomerāta atsegums – aptuveni četrus metrus plats un līdz 1,6 metrus augsts. Gandrīz visā atseguma pamatnes platumā paveras alas ieeja.

Ala ir ļoti zema, un iekļūšana tajā gandrīz neizbēgami nozīmē dubļainu apģērbu. Pašlaik (2026. gadā) ieejas augstums ir tikai ap 0,4 metriem. Dziļāk ala kļūst nedaudz augstāka – līdz 0,9 metriem –, bet tās platums sasniedz aptuveni piecus metrus.

Alas ieeja atrodas apmēram 1,5 metrus virs upes līmeņa.

Pēdējos gados pēc spēcīgām lietusgāzēm pāri alas ieejai plūst ūdens, veidojot nelielu ūdenskritumu. Ziemās šeit veidojas arī izteiksmīgs leduskritums.

Dagdas konglomerāts ir dabiskam betonam līdzīgs iezis. Tas izveidojies pēdējā apledojuma beigu posmā vai neilgi pēc tā, kad ar kalciju bagāts gruntsūdens sūcās cauri straumju sanestām smiltīm un oļiem, pakāpeniski tos sacementējot. Šādi ledāja veidoti konglomerāti sastopami gan upju ielejās (Guščas, Poguļankas un Ruņupes krastos Latvijā, kā arī Jūras, Nemunas un Neres ielejās Lietuvā), gan arī grants karjeros.

Tā kā Dagdas ala atrodas netālu no pilsētas centra, tā vietējiem iedzīvotājiem pazīstama jau izsenis. Latgalē alas ir ļoti reta parādība, tādēļ ar šo vietu saistīti vairāki nostāsti. Atbilstoši tiem, ala esot ieeja slepenā pazemes ejā, kas ved uz baznīcu, muižu un kapsētu. Ir arī nostāsti, ka barons alā paslēpis savus dārgumus.

Rakstos ala pirmoreiz plašāk aprakstīta 1978. gada laikraksta publikācijā, bet lielāku atpazīstamību ieguva pēc tam, kad 1991. gadā to popularizēja Guntis Eniņš.

Apmēram 300 metrus uz ziemeļaustrumiem (taisnā līnijā) Guščas krastā atrodas vēl viens konglomerāta atsegums ar mazāku alu – Dagdas mazo alu. Atbilstoši 1. avotam, konglomerāta atsegumi esot redzami arī uz dažiem Dagdas ezera sēkļiem, kā arī kāda “bezvārda strautiņa” labajā krastā “aiz vecā parka”.

Izmantotie avoti

1. I. Valuhs. Sena ala, “Komunisma Ausma”, 1978. gada 25. jūlijs.
2. Dagdas ala, Dabas aizsardzības pārvalde.

479 | 22-07-2026

Varakļānos Kažavas upītes krastā atrodas interesants, samērā liels laukakmens, kas sašķēlies divās daļās. Lielākā akmens daļa joprojām slēpjas zem zemes. Kopš 18. gadsimta beigām ap to plešas romantiskais Varakļānu pils parks – cik zināms, senākais ainavu parks Latvijas teritorijā.

Iespējams, jau pirms parka izveides šis akmens bijis nozīmīga vieta apkārtnes iedzīvotājiem un kalpojis par kulta akmeni. Akmens virsmā varot saskatīt arī Velna pēdu.

Tomēr visredzamākā cilvēka darbības liecība ir akmens virsmā iekaltais uzraksts latīņu valodā:

AMICITIA VIRTVTI MEMORIA GRATITVDO 1798 ANNO
(“Draudzībai un tikumībai – piemiņa un pateicība. 1798. gadā.”)

Ar Varakļānu Mīlestības akmeni saistīts neparasti liels skaits nostāstu – iespējams, vairāk nekā ar jebkuru citu Latvijas kultūrvēsturiski nozīmīgu akmeni.

Borhs un Mazoti

Akmens cieši saistīts ar nozīmīgāko personību Varakļānu vēsturē – Mihaelu Johanu fon der Borhu (Michał Jan Borch, 1753–1811). Lai gan Borhs piederēja senai vācbaltiešu dzimtai, viņš sevi uzskatīja par poli. Viņa tēvs Jans Andrejs Borhs bija Polijas kanclers, bet Varšavas centrā joprojām atrodas Borhu pils.

Pēc aktīvas politiskās darbības un ceļojumiem pa Franciju, Vāciju, Šveici, Itāliju un Maltu, kā arī diplomātiskās misijas Anglijā Borhs ap 1789.–1790. gadu atgriezās Varakļānos.

Kopā ar viņu ieradās arī Romā dzimušais amatierarhitekts Vinčenco Mazoti (Vincenzo de Mazotti, 1756–1798). Abi uzsāka vērienīgu Varakļānu attīstību – pili paplašināja un pārveidoja tolaik tik modernajā klasicisma stilā, ap to izveidoja plašu ainavu parku, uzcēla baznīcu. Lielie būvdarbi piesaistīja amatniekus un strādniekus, un ap pili sāka veidoties mūsdienu Varakļāni.

1798. gada februārī Mazoti nomira. Visdrīzāk, tieši viņa piemiņai pēc Borha rīkojuma akmenī tika iecirsts tagad redzamais uzraksts.

Mīlestības akmens

Lai gan uzraksts, visticamāk, veltīts Borha draugam, vietējo nostāsti to skaidro citādi.

Leģenda vēsta, ka Borha meita Jadviga bijusi apsolīta kučierim – uzticamajam Borha ceļabiedram Sicīlijā –, taču viņa iemīlējusi pils dārznieku. Tā kā Borhs nav vēlējies lauzt doto solījumu, meitene izdarījusi pašnāvību. Tikai pēc tam tēvs sapratis savu kļūdu un licis akmenī iecirst piemiņas uzrakstu.

Visticamāk, šis nostāsts radies vēlāk un faktiski nav saistīts ar Borhiem – Borham bija septiņi bērni, taču nevienu no viņiem nesauca Jadviga.

Tomēr tieši šī leģenda devusi akmenim tagadējo nosaukumu. Jau kopš 19. gadsimta daudzi varakļānieši to uzskata par mūžīgas mīlestības simbolu, un pie akmens notikušas neskaitāmas romantiskas tikšanās un doti solījumi.

Zinātnieks, vulkāni un velns

Borhs bija ne tikai diplomāts un avantūrists, bet arī aizrautīgs dabaszinātnieks, kultūras darbinieks. Viņš bija viens no sava laikmeta ievērojamākajiem mineralogiem – viņa darbi par Sicīlijas mineraloģiju guva plašu ievērību, un tos augstu vērtēja arī Johans Volfgangs fon Gēte.

Stāsti par Borha un viņa pavadoņa – vietējā varakļānieša – nokāpšanu Sicīlijas vulkāna krāterī un izglābšanos no drošas nāves vēlāk kļuva par pamatu daudzām Varakļānu leģendām.

Daudzas no tām vēsta par Lielo zābaku un Dzīvo zobenu. Atbilstoši vienai no leģendām Dzīvo zobenu Borhs saņēmis no Velna, kad nokāpis ellē – tas ir, vulkāna krāterī. Zobens klausījis tikai Borham, bet citādi dzīvojis pats savu dzīvi, cērtot visu, kas tam pagadījies ceļā. Tas palīdzējis vairākos karagājienos, taču ne reizi vien radījis lielas nepatikšanas arī pašos Varakļānos.

Kur zobens palicis, neviens vairs nezina. Viena no leģendām vēsta, ka šis bīstamais priekšmets aprakts zem Mīlestības akmens. Tam līdzās paslēpta arī burvju grāmata. Stāsts par grāmatu, savukārt, varētu būt saistāms ar to, ka Borhs bija kaislīgs retu grāmatu kolekcionārs un Varakļānu pilī atradās viena no ievērojamākajām privātajām bibliotēkām Baltijā.

Izmantotie avoti

1. E. Spēlmane. No Varakļānu pils pagātnes, “Zvaigžņotā debess”, 1979. gada pavasaris.
2. J. Urtāns. Lielie akmeņi Latvijas muižu parkos. Zinātnisko rakstu krājums “2022: Krustpunkti: kultūras un mākslas pētījumi”, 2024.

478 | 05-07-2026