Kallastes smilšakmens atsegumi ir vienas no retajām ezera veidotajām klintīm Baltijā. Taču vēl neparastākas ir tajās izveidojušās alas – vienīgās zināmās alas Baltijā, ko izveidojuši ezera viļņi.

Peipusa viļņi Kallastes klintis nepārtraukti pārveido. Pēc spēcīgām vētrām mainās gan pašas klintis, gan arī alas. Iespējams, šīs pārmaiņas nav tik straujas kā Latvijas jūras krasta smilšakmens alās, piemēram, Veczemju klintīs, tomēr arī Kallastē alas nav pastāvīgas.

Iespējams, nelielas alas veidojas arī citviet Kallastes klintīs, taču izteiksmīgākās atrodas to centrālajā daļā, ziemeļaustrumos no kapsētas. 2026. gadā šeit līdzās atradās divas alas, no kurām lielākā bija ap 6 metrus gara.

No ārpuses alas nešķiet īpaši iespaidīgas, taču, ieejot tajās, rodas pavisam cita sajūta. Arukilas svītas smilšakmens ir koši rūsgansārts, un saulainā laikā tas spilgti kontrastē ar pelēcīgajām ezera smiltīm. Viļņi alās sanesuši niedru gabalus, nelielus akmentiņus un nereti arī zivju atliekas, kuras, visticamāk, šeit ienes putni vai zvēri.

Par alām saglabājušies arī nostāsti. Stāsta, ka senatnē tās kalpojušas par upurēšanas vietu un ka aizlaikos tajās atradusies kalēja smēde.

471 | 25-06-2026

Pirmajās Strīķupes klintīs – Stoķu klintīs – atrodas četras alas. Virzienā no ziemeļiem uz dienvidiem tās ir: Stoķu Veselības avots ar alu, Līgotāju ala, Stoķu ala un Patkula ala.

Patkula ala ir lielākā un interesantākā no šīm alām. Tajā var ieiet, gandrīz nepieliecoties. Dziļāk ala kļūst vēl plašāka – tās lielākā telpa jeb “halle” ir līdz 3,5 metrus augsta un 4 metrus plata (1991. gada mērījumi). Aiz šīs zāles ala sazarojas daudzās mazākās ejās, un visu eju kopgarums sasniedz ap 80 metriem. Daudzas no mazajām ejām ar smiltīm daļēji aizpildījuši alā dzīvojošie dzīvnieki. Galvenās ejas garums ir 36 metri.

Pie alas ieejas atrodas arī šaurs atzars uz blakus esošo Stoķu alu. Šī eja ir apmēram 15 metrus gara (to pieskaita pie Stoķu alas), tomēr izspraukties tai cauri ir ļoti grūti.

Skandalozais barons Patkuls

Patkula ala nosaukta Vaidavas barona Johana Reinholda fon Patkula (1660–1707) vārdā. Dzimtas uzvārds varētu liecināt par lībiešu saknēm – Patkuli rakstītajos avotos minēti jau 14. gadsimtā. Pats barons bijis ass, rupjš, taču vienlaikus enerģisks un ļoti gudrs cilvēks. Viņam radās dziļš naids pret tālaika Vidzemes valdītājiem – zviedriem, un lielu daļu dzīves Patkuls veltīja centieniem panākt, lai Vidzeme vairs neatrastos Zviedrijas sastāvā un vācbaltu muižniecībai būtu iespējami plaša vara.

Patkulam bija nozīmīga loma Ziemeļu kara izraisīšanā un līdz ar to arī Vidzemes izpostīšanā un nonākšanā Krievijas impērijas sastāvā.

Alas atrakšana un nosaukums

Stoķu māju iemītnieki Opmaņi 20. gadsimta 70. gados uzsāka alas attīrīšanu. Tolaik ala bija gandrīz pilnībā aizbrukusi, un tajā dzīvoja āpši. Šo darbu laikā tika atsegts un nofotografēts savdabīgs klinšu gravējums, kas atgādina Patkulu dzimtas ģerboni. Opmaņi par atradumu informēja arī Valsts kultūras pieminekļu inspekciju. Ap gravējumu redzami vairāki uzraksti, tostarp gadskaitlis „1704”.

Visticamāk, tieši šī gravējuma dēļ ala ieguvusi savu nosaukumu. Nav gan zināms, ka smalkais barons būtu slēpies alā, lai gan iemeslu slēpties viņam netrūka. Piemēram, 1694. gada decembrī Stokholmas tiesa Patkulu notiesāja uz nāvi, un neilgi pirms tam viņš bija aizbēdzis uz Vidzemi.

Alā atrodas arī citi seni gravējumi. Iespējams, tie saistīti ar netālu esošā Stoķu Veselības avota kultu.

Paradoksālā kārtā tieši tas, ka klinti ilgstoši sedza smilšu nobiras, ir ļāvis šiem petroglifiem labāk saglabāties.

1991. gadā alas atrakšanu turpināja Guntis Eniņš kopā ar domubiedriem, un ala tika uzmērīta. Tomēr laiks un daudzie alas iemītnieki dara savu – mūsdienās šaurās ejas atkal pakāpeniski piepildās ar smiltīm, bet līdzās alas ieejai ārpusē noticis nobrukums.

469 | 24-06-2026

Asā Strīķupes līkumā, Stoķu klintīs, atrodas četras alas. Virzienā no ziemeļiem uz dienvidiem tās ir: Stoķu Veselības avots ar alu, Līgotāju ala, Stoķu ala un Patkula ala.

Līgotāju ala atrodas tuvāk Veselības avotam. Tā sākas ar nišu, kurā redzamas divas ejas. Garākā un izteiksmīgākā no tām atrodas kreisajā pusē – šeit gar plaisu taisnu alas eju senāk izskalojis avotiņš. Arī mūsdienās ejā joprojām ir ūdens.

Nišas labajā pusē atzarojas neliela, sausa alas eja.

468 | 24-06-2026

Strīķupes pirmajā atsegumā – Stoķu klintīs – atrodas četras alas. Virzienā no ziemeļiem uz dienvidiem tās ir: Stoķu Veselības avots ar alu, Līgotāju ala, Stoķu ala un Patkula ala.

Stoķu ala atrodas netālu no Patkula alas un ir ar to savienota. Formāli abas varētu uzskatīt par vienu alu – turklāt vienu no garākajām Latvijā –, tomēr šo savienojumu izdevās pierādīt tikai salīdzinoši nesen.

Stoķu alas galvenā daļa ir apmēram 3 metrus dziļa sprauga, ko izveidojis no Burtnieku svītas smilšakmens klints izplūstošs avots. Šajā spraugā pa labi atzarojas šaura eja uz Patkula alu. Tās garums ir ap 15 metriem. Jāatzīst, ka šo šauro eju par alu var uzskatīt visai nosacīti – izspraukties tai cauri ir ārkārtīgi grūti.

467 | 24-06-2026

Gājiens gar Strīķupi (Vaidavu) starp Vaidavas dzirnavu ezeru un Kalējalu ir samērā garš – apmēram 6–7 kilometri vienā virzienā –, taču ļoti ainavisks.

Ja ceļu sākat pie Vaidavas dzirnavu ezera, sākumā var šķist, ka īpašu dabas brīnumu šeit nebūs – apkārt plešas lauki, krūmāji un sekla upes ieleja. Tomēr pēc aptuveni 1,4 kilometriem skatam pēkšņi paveras negaidīti krāšņa ainava – smilšakmens klintis ar vairākām alas ieejām.

Tās ir Stoķu jeb Līgotāju klintis. Tajās cita aiz citas atrodas vairākas alas: Stoķu Veselības avots ar alu, Līgotāju ala, Stoķu ala un Patkula ala.

Šeit atsedzas devona perioda Burtnieku svītas smilšakmens. Klinšu atseguma kopgarums ir apmēram 65–75 metri, bet augstums sasniedz 5 metrus.

Stoķu Veselības avots izplūst klints sākumā, vietā, kur tā pagriežas asā leņķī. Šeit klinti šķeļ plaisa, no kuras iztek avots, izveidojot apmēram 5 metrus garu alu. Ala sākas ar samērā plašu nišu, kuras grīdu klāj avota ūdens. Tālāk tā strauji sašaurinās. Atstājot alu, avota ūdens pēc dažiem metriem ieplūst Strīķupē.

Avota ūdens ir garšīgs, taču tam piedēvē arī dziednieciskas īpašības – īpaši labvēlīgu iedarbību uz acīm. Agrāk cilvēki uz avotu devās pēc ūdens kā pēc zālēm un veda to mājās kanniņās. Ceļš uz avotu veda gar Stoķu sētu un vienmēr tika uzturēts kārtībā. Avotam atstāja arī naudas ziedojumus – šāda tradīcija ir raksturīga veselības kultam. Protams, ziedojumus nedrīkstēja paņemt citi, jo tad varēja iegūt to pašu kaiti, no kuras ziedotājs bija centies atbrīvoties.

2026. gada martā skats uz Stoķu Veselības avota alu bija īpaši krāšņs. Pāri klintij virs alas sūcās gruntsūdeņi, kas aukstajā ziemā bija izveidojuši skaistu baltu ledus aizkaru. Tā augstums sasniedza 5–6 metrus. Lielāki vai mazāki leduskritumi šeit veidojas arī citās ziemās.

465 | 20-06-2026

Daudzas Latvijas alas apvij leģendas un nostāsti, taču Simtēnu ala šajā ziņā ir īpaša. Pastāv iespēja, ka šī ir vienīgā zināmā ala Baltijas reģionā, kurā jau senatnē dzīvojuši cilvēki.

Milzu ala ar necilu ieeju

Gan alas atklāšanas brīdī 1932. gadā (Roberts Dzirne), gan 20. gadsimta 80. gados, gan arī mūsdienās tās ieeja ir visai neuzkrītoša. Šeit nav iespaidīgas klints ar tumšu alas muti pakājē. Tā vietā redzama krūmiem aizaugusi grava ar stāvu nogāzi, kurā nelielas alas izrakušas lapsas un āpši. Tomēr izrādās, ka šo dzīvnieku alas ir tikai ieeja daudz plašākā pazemes labirintā, kas slēpjas zem zemes virskārtas.

Pieejot tuvāk šīm ejām, jūtama vēsa pazemes elpa. Jau tas vien liecina, ka zem zemes slēpjas daudz plašāks tukšums, nekā varētu šķist pirmajā brīdī.

Ja izdodas atrast īsto ieeju (dzīvnieki šeit izrakuši vairākas alas), rāpojot uz vēdera, iespējams nokļūt lielā, apmēram 7 metrus garā un 4 metrus platā zālē ar slīpu grīdu un griestiem. Aiz tās seko šaura eja, kas ved uz mazāku zāli – ap 8 metrus garu un 3 metrus platu.

Neparasts alas akcents ir nelieli stalaktīti. Latvijas smilšakmens alās tādi sastopami ļoti reti. Agrāk līdzīgi veidojumi atrasti dolomīta alās, piemēram, Bruņa alā.

Roberta Dzirnes mūža ala

Šīs alas neparasto izpētes vēsturi brīnišķīgi aprakstījis tās popularizētājs Guntis Eniņš 1990. gadā, tādēļ šeit sniegts tikai īss pārstāsts.

Simtēnu alu 1932. gadā medību laikā nejauši atklāja Simtēnu māju saimnieks, tolaik 30 gadus vecais Roberts Dzirne. Dzirne bija izglītots cilvēks, studējis salīdzinošo anatomiju. Šaurā lapsas ala, kurā bija ielīdis viņa suns, pēc paplašināšanas izrādījās ieeja milzīgā pazemes zālē.

Šī lielā ala iekšpusē ir neparasti dzestra – visu gadu, pat karstā vasaras dienā temperatūra tajā ir tikai 5,5 °C. Aukstajā alā Dzirne jutās kā pirmatklājējs (Simtēnos un apkārtnē līdz tam nevienam nebija ne jausmas par šādas alas esamību), taču jau drīz viņš ievēroja virkni neparastu lietu.

Viena no tām bija četri akmeņi, kas izkārtoti īpašā veidā (Guntis Eniņš norāda, ka tie atradās savā vietā arī 1986. gadā). Latvijas alās laukakmeņi nejauši nenonāk. Dzirne alā atrada kaulu ogles, bet pie alas – krama šķembas, kā arī kaula un akmens rīkus un ieročus.

Alas izpēte kļuva par Roberta Dzirnes mūža aizraušanos. Viņu piemeklēja vientuļam pētniekam raksturīgās problēmas: speciālisti viņa vienatnē veiktos pētījumus uztvēra skeptiski, savukārt Dzirni šī attieksme arvien vairāk sarūgtināja, un viņš alas atrašanās vietu no citiem pētniekiem slēpa.

Dzirne alā pat ievilka elektrību, ko nodrošināja līdzās esošās Dzērdupes straume. Gadu gaitā viņš alu ārkārtīgi precīzi uzmērīja, dokumentēja atradumus un rūpīgi izpētīja visu šo skaisto Gaujas ielejas posmu. Diemžēl lielākā daļa viņa pētījumu materiālu līdz mūsdienām nav atrasta.

Pats Dzirne uzskatīja, ka alā dzīvojuši paleolīta un mezolīta laikmeta cilvēki neilgi pēc leduslaikmeta beigām. Tajā laikā tik senas apmetnes Latvijā vēl nebija oficiāli apzinātas – vēl viens iemesls, kādēļ Dzirnes pētījumus uztvēra ar lielu skepsi.

1949. gadā Robertu Dzirni izsūtīja uz Sibīriju. Pat tur viņš esot līdzi paņēmis dažus no saviem mīļākajiem arheoloģiskajiem atradumiem. Vēlāk viņš atgriezās Cēsīs, taču ne dzimtajos Simtēnos – tur jau saimniekoja citi.

Mūža nogalē Dzirne kļuva noslēgts un par savu lielāko atklājumu runāja nelabprāt, neuzticējās arheologiem. Tomēr 1986. gadā Guntim Eniņam ar sirsnību un patiesu ieinteresētību izdevās iegūt viņa uzticību. Rezultātā Dzirne, tikai gadu pirms savas nāves, parādīja alas atrašanās vietu un ļāva to fotografēt.

Lai kā arī būtu, Simtēnu ala pastāv. Pastāv arī Dzirnes atradumi, kaut gan vairs nav skaidrs, kur tieši tie atrasti. Un, iespējams, alā joprojām stāv īpašajā kārtībā izliktie noslēpumainie akmeņi.

Ieeja alā te ir… un te atkal nav

Simtēnu alas ieeju gan daba, gan cilvēki laiku pa laikam aizver un atkal atver. Var tikai minēt, ka laikā, kad alā, iespējams, dzīvoja cilvēki, ieeja izskatījās citādi nekā mūsdienās – varbūt tā bija plašāka un daudz ērtāk izmantojama.

Gan alas atklāšanas laikā 1932. gadā, gan arī mūsdienās ieeja atgādina necilu dzīvnieku alu, kurā cilvēks tikpat kā nevar iespraukties.

Pēc atgriešanās no izsūtījuma Dzirne alas ieeju bija aizracis. 1986. gadā to atkal atrakа Guntis Eniņš. Ap 2000. gadu ieeja no jauna aizgruva, un kopš tā laika tā vairākkārt tikusi atrakta un atkal aizbrukusi.

P.S. Lūgums alā nelīst! Tā ir ļoti bīstama, turklāt pastāv risks nejauši izpostīt zinātnei vērtīgas liecības. Kopš Dzirnes laikiem izstrādātas daudzas jaunas pētniecības metodes, kas potenciāli ļautu iegūt daudz precīzāku un izsmeļošāku informāciju. Turklāt šī plašā ala ir nozīmīga sikspārņu ziemošanas vieta.

P.P.S. Cerēsim, ka Simtēnu ala, tāpat kā daudzas citas neparastās Latvijas vietas, reiz sagaidīs nākamos profesionālos pētniekus.

Izmantotie avoti

1. G. Eniņš. Leģenda vai brīnums. Zvaigzne, Nr.3., 1990. gada februāris.

461 | 14-06-2026

Krāšņajā Raunā dabas pieminekļi cieši savijušies ar gadsimtiem seno apdzīvotās vietas vēsturi, un izņēmums nav arī lielākā Raunas ala – Velnala.

Ala atrodas augstā klintī Raunas upes kreisajā krastā, iepretim Tanīsa pilskalnam. Pretējā krastā, nedaudz lejāk pa straumi, paceļas vēl viena augsta smilšakmens klints, kurā atrodas cita ala – 4,5 metrus garā Tanīsa pilskalna ala.

Visticamāk, baltā smilšakmens klintis šajā Raunas posmā veidojušās vēl pirms dzirnavu dīķa izveides 16. gadsimtā, kad straujā upe brīvi līkumoja, iegraužoties trauslajās Sietiņu svītas smilšakmens sienās.

Kopš dzirnavu dīķa izveides upes sānu erozija ievērojami mazinājās, un klintis pamazām sāka nobrukt.

Raunas Velnalu, visticamāk, sākotnēji izveidojis avots, taču šķiet, ka vēl lielāka nozīme tās tapšanā bijusi cilvēkiem. Mūsdienās alā var ieiet bez grūtībām – tā ir plaša, līdz 3 metrus augsta, tās grīdas platība sasniedz apmēram 50 kvadrātmetrus, bet platums – līdz 5,7 metriem.

Ala vairākkārt aizbrukusi un pēc tam atkal atrak­ta. Pēdējā lielākā aizbrukšana notika 20. gadsimta 70. gadu beigās vai 80. gadu sākumā. 2004. gadā raunēnieši alu no jauna atrakа, un mūsdienās tā ir interesants Raunas kultūrainavas elements.

Mazāk apdzīvotā vietā šāda ala, visticamāk, būtu dabiski izveidojusies, pastāvējusi dažus gadsimtus vai ilgāk un pēc tam izzudusi bez pēdām. Tieši cilvēka iejaukšanās ir paildzinājusi tās pastāvēšanu.

Ziemās alas priekšā nereti veidojas iespaidīgi leduskritumi – pāri ieejai plūst avotu vai gruntsūdeņu straumītes.

Pastāv iespēja, ka šī ala kalpojusi par Tanīsa pilskalna iedzīvotāju kulta vietu (Juris Urtāns, 1977).

Ar Raunas Velnalu saistīti nostāsti par apslēptām bagātībām un, protams, par Velnu:

Senos laikos pie Raunas dzīvojis bagāts, vecs Velns. Kā jau bagātniekiem mēdz gadīties, viņam nav veicies ar savas mantas nosargāšanu. Sākumā bagātību glabājis peklē, taču tur to izšķērdējuši citi velnēni. Tad slēpis to mežā, bet tur mantu atraduši bērni – ogotāji. Tad nu Velns Raunas krastā, baltajā klintī, izracis lielu alu. No alas izraktās zemes izveidojies Tanīsa pilskalns.

Kādu laiku viss bijis labi – milzu bagātība droši glabājusies lielajā alā. Taču kādu pavasari Raunas ūdens līmenis cēlies, ala applūdusi, un Velns atkal pārbijies. Viņš savācis visu bagātību un aiznesis to citur. Kur tieši? Tas nevienam nav zināms…

458 | 13-06-2026

Kvēpenes Meža ala atrodas nedaudz negaidītā vietā – nevis Gaujas krastā, bet apmēram 80 metrus no upes, senā Gaujas stāvkrasta nogāzē. Šeit stāvkrasts nav īpaši augsts – tikai dažus metrus –, un šajā posmā klintis gandrīz neatsedzas. Izņēmums ir nelielais atsegums tieši pie Kvēpenes Meža alas.

Pati ala ir neliela – tikai apmēram 4 metrus gara. Tās ieeja ir līdz 1,6 metriem augsta un apmēram 2,4 metrus plata.

Ap alu klintī redzami seni gravējumi. Kāds atstājis arī stilizētai cilvēka sejai līdzīgu iegrebumu, kas šai vietai piešķir nedaudz noslēpumainu un mistisku noskaņu.

454 | 07-06-2026

Izteiksmīgākajā Stiglovas gravas atsegumu posmā – tieši pie tilta – vienā no smilšakmens klintīm atrodas ala – vienīgā zināmā smilšakmens ala Latgalē. Reģionā ir arī citi smilšakmens atsegumi, piemēram, Gurovas atsegumi un Makšinavas atsegumi. Latgalē vēl ir zināmas alas Dagdā lielos konglomerāta bluķos, savukārt avotkaļķos veidotā Opinku Velnala – visticamāk, ir izzudusi.

Stiglovas alu izveidojis avots, kas turpina to pārveidot arī mūsdienās. Tā veidojusies trauslajos Ogres svītas smilšakmens un aleirolīta iežos, tādēļ šeit bieži notiek nelieli nobrukumi, kas pakāpeniski maina alas izskatu. Kopumā ala ir šaura, taču pie ieejas augstums brīžiem sasniedz 1,7 metrus.

Alas avotiņa gultnē ir atrasti no klints izskaloti devona perioda pārakmeņojumi.

451 | 4-06-2026

Beidzamā ala Gaujas krastos ir Ņukšu Šaurā ala. To izveidojis avots, kas joprojām izplūst no alas un visā tās garumā klāj grīdu ar ūdeni.

Ņukšu Šaurā ala patiešām ir ļoti šaura, un pārvietošanās tajā nebūt nav ērta. 1994. gadā Dabas retumu krātuves veiktie mērījumi uzrādīja šādus izmērus: alas garums – 10,7 metri, platums sasniedz 1,5 metrus, bet augstums – 1,3 metrus.

Citi Ņukšu atsegumu ģeoloģiskie brīnumi:

• Ņukšu atsegumi – pēdējās klintis Gaujas krastos;
• Ņukšu Liepas ala – ap 4 metrus gara un plata ala zem lielas liepas saknēm;
• Ņukšu dzelzsavots – neliels dzelzsavots;
• Ņukšu Platā ala – 2,8 metrus dziļa, plaša ala;

444 | 25-05-2026