Latvijas–Krievijas robeža lielā mērā stiepjas pāri nomaļiem mežiem un purviem. Viens no tiem, ziemeļaustrumos no Zilupes, ir Opuļu purvs. Latvijas pusē, purva malā, izplūst neliels avotiņš, kas, šķiet, jau izsenis bijis pazīstams kā dziedniecības un veselības kulta vieta. Par to varētu liecināt trīs monētas, kas tika atrastas 1937. gadā, avotā ierīkojot akas grodus. Monētas bija kaltas 1812., 1836. un 1860. gadā – tātad cilvēki tās avotā bija atstājuši jau ilgi pirms mūsdienu svētvietas izveides.

20. gadsimta sākumā ar avotu sāka saistīt pareizticīgo tradīciju. Nostāsts vēsta, ka 1901. gadā, pateicoties avota ūdenim, redzi atguvis vietējais iedzīvotājs Dementijs Kazakovs. Pirms tam dievbijīgajam vīram sapnī parādījusies Dievmāte un teikusi: “Ej un apmazgā acis avotiņā – izdziedināsies! Un pavēsti par šo avotu arī citiem!”

Opuļu avota slava auga, un 1937. gadā zemes īpašniece avotu uzdāvināja pareizticīgo baznīcai. Tajā pašā gadā jaunais Zilupes mācītājs Vladimirs Antipovs, apmeklējot avotu, secināja, ka daudzie apmeklētāji tā apkārtni jau pamatīgi izmīdījuši. Viņš aicināja vietu sakopt un izveidot šeit baznīcas svētvietu. Vienojoties ar Latvijas robežsargiem, vietējā draudze dažu dienu laikā virs avota uzcēla nelielu kapelu ar kupolu un krustu.

1937. gadā aizsākās arī jauna tradīcija – svētceļojums no Zilupes uz Opuļu avotu 21. septembrī, kad pareizticīgo baznīca svin Dievmātes piedzimšanas svētkus. Uz nomaļo avotu devās tūkstošiem cilvēku.

1960. gados kapelu nopostīja. Vietējie iedzīvotāji vēlāk stāstījuši, ka gan pavēles devējs – kolhoza priekšsēdētājs Stepanovs –, gan kapelas nojaucējs, traktorists, drīz pēc tam saslimuši un nomiruši. Protams, avota slavu tas vietējo iedzīvotāju uzskatos nostiprināja vēl vairāk.

Pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas svētvieta atdzima. 1991. gada vasarā Zilupes draudze ar pašvaldības atbalstu virs avotiņa uzcēla jaunu kapelu, veidotu pēc 1937. gada kapelas parauga. 2000. gadā atsākās arī svētceļojumi, un Zilupes draudze ik gadu savās mājās viesmīlīgi uzņēma svētceļniekus no citām pilsētām.

Ar laiku svētceļotāju kļuva tik daudz, ka mazā kapela vairs nespēja viņus uzņemt. Tādēļ 2018. gada vasarā, izmantojot arī Eiropas Savienības finansējumu, tika uzcelta jauna un ievērojami plašāka kapela, kas pēc izmēriem jau atgādina nelielu baznīcu.

Netālā robeža un nesen tapušie nocietinājumi tuvākajā apkārtnē atstāj nomācošu iespaidu. Lai piekļūtu Opuļu avotam, ir nepieciešams nokārtot caurlaidi. Tomēr cilvēki uz šejieni turpina doties. Grūti atrast vēl kādu Latvijas avotu, kas būtu tik ļoti cienīts un mīlēts.

485 | 13-08-2026

Apmēram kilometru pirms Rojas centra Rojas upe plūst ap 10 metrus dziļā ielejā. Apkārt plešas skaists kāpu mežs, bet no stāvā upes krasta izplūst vairāki dzidri avoti ar garšīgu dzeramo ūdeni. Šī jau izsenis ir iecienīta ūdens ņemšanas vieta.

Pašvaldība avotus ir labiekārtojusi – izbūvētas pamatīgas kāpnes, bet abu līdzās esošo avotu iztekas nostiprinātas ar akmens mūriem. Ūdens izplūdes vietas ierīkotas tā, lai ūdeni būtu ērti paņemt.

2017. gadā rojeniekus zināmā mērā pārsteidza ūdens analīžu rezultāti – avota ūdenī tika konstatētas koliformās baktērijas (taču ne E. coli). Tomēr apkārtnes iedzīvotāji joprojām nāk pēc avota ūdens un stāsta, ka tas ir ļoti garšīgs un līdz šim nekādas veselības problēmas neesot radījis.

472 | 26-06-2026

Strīķupes pirmajā atsegumā – Stoķu klintīs – atrodas četras alas. Virzienā no ziemeļiem uz dienvidiem tās ir: Stoķu Veselības avots ar alu, Līgotāju ala, Stoķu ala un Patkula ala.

Stoķu ala atrodas netālu no Patkula alas un ir ar to savienota. Formāli abas varētu uzskatīt par vienu alu – turklāt vienu no garākajām Latvijā –, tomēr šo savienojumu izdevās pierādīt tikai salīdzinoši nesen.

Stoķu alas galvenā daļa ir apmēram 3 metrus dziļa sprauga, ko izveidojis no Burtnieku svītas smilšakmens klints izplūstošs avots. Šajā spraugā pa labi atzarojas šaura eja uz Patkula alu. Tās garums ir ap 15 metriem. Jāatzīst, ka šo šauro eju par alu var uzskatīt visai nosacīti – izspraukties tai cauri ir ārkārtīgi grūti.

467 | 24-06-2026

Gājiens gar Strīķupi (Vaidavu) starp Vaidavas dzirnavu ezeru un Kalējalu ir samērā garš – apmēram 6–7 kilometri vienā virzienā –, taču ļoti ainavisks.

Ja ceļu sākat pie Vaidavas dzirnavu ezera, sākumā var šķist, ka īpašu dabas brīnumu šeit nebūs – apkārt plešas lauki, krūmāji un sekla upes ieleja. Tomēr pēc aptuveni 1,4 kilometriem skatam pēkšņi paveras negaidīti krāšņa ainava – smilšakmens klintis ar vairākām alas ieejām.

Tās ir Stoķu jeb Līgotāju klintis. Tajās cita aiz citas atrodas vairākas alas: Stoķu Veselības avots ar alu, Līgotāju ala, Stoķu ala un Patkula ala.

Šeit atsedzas devona perioda Burtnieku svītas smilšakmens. Klinšu atseguma kopgarums ir apmēram 65–75 metri, bet augstums sasniedz 5 metrus.

Stoķu Veselības avots izplūst klints sākumā, vietā, kur tā pagriežas asā leņķī. Šeit klinti šķeļ plaisa, no kuras iztek avots, izveidojot apmēram 5 metrus garu alu. Ala sākas ar samērā plašu nišu, kuras grīdu klāj avota ūdens. Tālāk tā strauji sašaurinās. Atstājot alu, avota ūdens pēc dažiem metriem ieplūst Strīķupē.

Avota ūdens ir garšīgs, taču tam piedēvē arī dziednieciskas īpašības – īpaši labvēlīgu iedarbību uz acīm. Agrāk cilvēki uz avotu devās pēc ūdens kā pēc zālēm un veda to mājās kanniņās. Ceļš uz avotu veda gar Stoķu sētu un vienmēr tika uzturēts kārtībā. Avotam atstāja arī naudas ziedojumus – šāda tradīcija ir raksturīga veselības kultam. Protams, ziedojumus nedrīkstēja paņemt citi, jo tad varēja iegūt to pašu kaiti, no kuras ziedotājs bija centies atbrīvoties.

2026. gada martā skats uz Stoķu Veselības avota alu bija īpaši krāšņs. Pāri klintij virs alas sūcās gruntsūdeņi, kas aukstajā ziemā bija izveidojuši skaistu baltu ledus aizkaru. Tā augstums sasniedza 5–6 metrus. Lielāki vai mazāki leduskritumi šeit veidojas arī citās ziemās.

465 | 20-06-2026

Izteiksmīgākajā Stiglovas gravas atsegumu posmā – tieši pie tilta – vienā no smilšakmens klintīm atrodas ala – vienīgā zināmā smilšakmens ala Latgalē. Reģionā ir arī citi smilšakmens atsegumi, piemēram, Gurovas atsegumi un Makšinavas atsegumi. Latgalē vēl ir zināmas alas Dagdā lielos konglomerāta bluķos, savukārt avotkaļķos veidotā Opinku Velnala – visticamāk, ir izzudusi.

Stiglovas alu izveidojis avots, kas turpina to pārveidot arī mūsdienās. Tā veidojusies trauslajos Ogres svītas smilšakmens un aleirolīta iežos, tādēļ šeit bieži notiek nelieli nobrukumi, kas pakāpeniski maina alas izskatu. Kopumā ala ir šaura, taču pie ieejas augstums brīžiem sasniedz 1,7 metrus.

Alas avotiņa gultnē ir atrasti no klints izskaloti devona perioda pārakmeņojumi.

451 | 4-06-2026

Aiz pēdējā (un viena no skaistākajiem) Stiglovas gravas atsegumiem upes kreisajā krastā ieplūst neliels avota strautiņš, ap kuru ir dzelzsavotiem raksturīgās rūsas krāsas nogulsnes.

Galveno avotu ūdens straumi gan aizsāk prozaiska straumīte no meliorācijas caurules ap 100 metrus no upes krasta, taču to pakāpeniski papildina “īsti” avoti. Līdzās avota strautam pie upes atrodas arī mazāki dzelzsavoti.

450 | 3-06-2026

Švedpoles avots mūsdienās ir neliels avotiņš Svētes krastā, iepretī Latvijai. Tam ir divas iztekas, un avota apkārtne ir labiekārtota – avota strautiņi pa ar laukakmeņiem izliktu gultni aiztek uz netālo Svēti. Analīzes liecina, ka avota ūdens ir tīrs.

Avots atrodas netālu no kādreizējā Žagares muižas saimniecības kompleksa. 19. gadsimta beigās un 20. gadsimta sākumā uz austrumiem no avota darbojās Švedpoles alus darītava (Švetpolės palivarkas), kas ražošanā, vismaz sākotnēji, izmantoja šī avota ūdeni. Alus darītavu no Žagares muižas īpašnieka Georgija Nariškina nomāja Roberts Kunstmans, tādēļ vietējie šo uzņēmumu biežāk dēvēja par Kunstmana brūzi. Kunstmans agrāko muižas alus brūzi pārvērta par modernu industriālu ražotni. Tās ēkas nodega 1940. gadā, kad tajās bija izmitināti kara bēgļi no Polijas, un līdz mūsdienām nav saglabājušās.

Pie Žagares muižas kompleksa līdz mūsdienām ir saglabājusies grezna sarkanu ķieģeļu savrupmāja – aldara māja.

448 | 2-06-2026

Mūsdienās Pihticas avots atrodas plašā Pihticas klostera teritorijā. Šis ir viens no lielākajiem pareizticīgo klosteriem Baltijā, un tas izveidots tieši svētavota tuvumā.

Iespējams, senāk avots bijis spēcīgāks, taču mūsdienās tas pats par sevi vairs nešķiet īpaši iespaidīgs. Pie avota var nokļūt, ieejot nelielā nojumē, no kuras kāpnes ved lejup avota baseinā. Šeit nav redzamas spēcīgas augšupvērstas ūdens plūsmas vai smilšu virpuļi – ūdens ir dzidrs, tomēr šķiet sajaucies ar virszemes ūdeņiem. Arī straume nav īpaši spēcīga: ārpus nojumes redzamais ūdens ir gandrīz stāvošs.

Mūsdienās avotiņš pielāgots pareizticīgo klostera rituāliem. Pašu avotu sedz slēgta nojume, līdzās atrodas neliela kapela un baseiniņš rituālām mazgāšanās ceremonijām. Uz liela akmens pie kapelas bieži žūst paklāji, ko avota nojumē samērcējuši apmeklētāji pēc iegremdēšanās aukstajā ūdenī.

Pie avota atrasti ziedojumi, kas veikti pirms vairākiem tūkstošiem gadu – visticamāk, šī vieta bijusi svētvieta jau kopš bronzas laikmeta. Tomēr, līdzīgi kā dažās citās svētavotu vietās (sk. Aglonas baziliku), arī šeit seno kulta vietu savā pārziņā pakāpeniski pārņēma kristīgā reliģija.

Ap 16. gadsimtu vai vēl agrāk radušies pirmie nostāsti par Dievmātes parādīšanos netālu no avota. Kādam aitu ganam esot atklājusies majestātiska sieviete gaismas lokā. Šī parādība atkārtojusies vairākas dienas, pulcējot arvien lielākus ļaužu pūļus. Tolaik šajā Igaunijas daļā dzīvoja voti, un iespējams, ka šeit jau atradusies neliela kristiešu kapela.

Kopš tā laika avota ūdenim piedēvētās dziednieciskās spējas cieši saistītas ar kristīgo ticību.

Zināms, ka jau 1608. gadā netālajā pakalnā atradusies pareizticīgo kapela.

1892.–1895. gadā netālu tika izveidots klosteris. Tā galvenā baznīca uzcelta vietā, kur iepriekš bija uzsākta luterāņu baznīcas būvniecība. Mūsdienās klosterī dzīvo apmēram simts mūķeņu un noviču. Klosteris turpināja darboties arī padomju laikā.

Ar avotu saistīti daudzi nostāsti par brīnumainām izdziedināšanām; senāk stāstīts arī par avotā noslēptu zeltu.

Arī mūsdienās valda uzskats, ka avota ūdens pat plastmasas pudelēs gadiem ilgi saglabājas svaigs. Tiek ticēts, ka tas palīdz pret zobu sāpēm un acu kaitēm. Ja nav zināms, kāda slimība piemeklējusi, trīs ceturtdienu naktis pēc kārtas avotā jāiemet sudraba monēta. Nostāsti vēsta, ka tas palīdzot pat pret mīlas sāpēm.

446 | 28-05-2026

Beidzamā ala Gaujas krastos ir Ņukšu Šaurā ala. To izveidojis avots, kas joprojām izplūst no alas un visā tās garumā klāj grīdu ar ūdeni.

Ņukšu Šaurā ala patiešām ir ļoti šaura, un pārvietošanās tajā nebūt nav ērta. 1994. gadā Dabas retumu krātuves veiktie mērījumi uzrādīja šādus izmērus: alas garums – 10,7 metri, platums sasniedz 1,5 metrus, bet augstums – 1,3 metrus.

Citi Ņukšu atsegumu ģeoloģiskie brīnumi:

• Ņukšu atsegumi – pēdējās klintis Gaujas krastos;
• Ņukšu Liepas ala – ap 4 metrus gara un plata ala zem lielas liepas saknēm;
• Ņukšu dzelzsavots – neliels dzelzsavots;
• Ņukšu Platā ala – 2,8 metrus dziļa, plaša ala;

444 | 25-05-2026

Vizuāli izteiksmīgākā no trim Ņukšu atsegumu alām ir vidējā – Ņukšu Platā ala. Tai tuvojoties, Gaujas pamatkrasta nogāzē paveras tumšs caurums – ieeja. Tiesa, pieejot tuvāk, izrādās, ka šī ala nav dziļa – tikai 2,8 metri. Alas ieeja ir ap 2,4 metrus plata, savukārt, iekšā tā ir līdz 4 metrus plata. Griesti ir zemi – 0,9 metri.

Alas dziļumā tek avotiņš – alas autors, taču tas turpat alā pazūd pazemē.

Citi Ņukšu atsegumu ģeoloģiskie brīnumi:

• Ņukšu atsegumi – pēdējās klintis Gaujas krastos;
• Ņukšu Liepas ala – ap 4 metrus gara un plata ala zem lielas liepas saknēm;
• Ņukšu dzelzsavots – neliels dzelzsavots;
• Ņukšu Šaurā ala – 10,7 metrus gara ala ar avotu.

Vairākos avotos ir minēts, ka šeit atrodas Ņukšu Velnala jeb Vangu Velnala – autoram nav zināms, vai tā ir viena no šeit aprakstītajām trim Ņukšu alām vai cita ala.

443 | 25-05-2026