Osi ir savdabīgs ģeoloģisks veidojums. Ledus laikmeta beigu posmā, kad gigantiskā ledus masa kusa, uz ledus virsmas izveidojās kūstošā ūdens straumes, kuras strauji iegrauzās simtiem metrus biezajā ledus masā. Šajās aizās ūdens straumes sanesa akmeņus, oļus un smiltis no ledus masas – straumju gultni izklāja aizvien biezāki grants nogulumi.

Kad viss ledus nokusa, bijušās upes kļuva par savu pretstatu – to vietā uz zemes palika garas grants grēdas. Osi parasti ir pretstats arī upju tecēšanas virzienā – ledāja straumes tecēja uz ledāja ārmalu, savukārt mūsdienu upes tek uz vietu, kur agrāk atradās ledāja centrālā daļa.

Žagares oss, iespējams, ir garākais oss Baltijā. Šai grants grēdai varēja izsekot ap 50 kilometru garumā – tā sākās jau dienvidos no Jelgavas Latvijas teritorijā (Ruļļukalns) un Lietuvā iestiepās ap 17 kilometrus tālu.

Iepriekšējais teikums ir pagātnes formā – osos ir lieliskas kvalitātes grants un lielākā daļa osu gadsimtu gaitā ir pilnībā norakti – pazuduši bez pēdām. Lielākā daļa Žagares osa un Ruļļukalna gan Latvijā, gan Lietuvā ir norakta. Par laimi, kopš 1964. gada par dabas aizsargājamo pieminekli pasludināja izteiksmīgu, apmēram 830 metrus garu osa posmu pie Žagares pilsētas. Te Žagares oss ir līdz 20 metrus augsts un ap 100-130 metrus plats.

Osā ir izveidota dabas taka un pastaiga šeit ir lieliska. Pa ceļam var aplūkot zirnekļa un stilizēta zirnekļu tīkla skulptūru, brīvdomātāju kapsētu (!) un divus līdzās novietototus zemgaļu pilskalnus – Žvelgaiču kalnu osa augstākajā daļā un Žagares otro pilskalnu tam līdzās. Šajā otrajā pilskalnā (agrāk hronikās saukts – Raktė) uz laiku (1284-1289), bēgot no Zobenbrāļu ordeņa, patvērās Tērvetes pilskalna iedzīvotāji, taču arī no šejienes viņiem nācās bēgt uz pēdējo patvērumu – Sidabri (Kalneļu pilskalns netālu no Jonišķiem).

220 | 05-06-2025

Ziemeļrietumos no Kaltenes kalvu dabas takas (Kārdūžkalvas) atrodas Velna kalva – leģendām bagātākā no Kaltenes kalvām.

Kaltenes kalvas ir Latvijai unikāli dabas pieminekļi – vareni akmeņu krāvumi, kuri radušies, Baltijas ledus ezeram apskalojot ar akmeņiem pildīto ledāja malu. Iespējams, akmeņu grēdas ir veidojušās arī agrāk, vēl ledus laikmetā, bet, tāpat, iespējams, akmeņus sastūmuši arī ledus krāvumi.

Šķiet, Velna kalva pagātnē varēja būt dižākā no visām kalvām, taču laika gaitā, tajā iegūstot akmeņus, kalva ir kļuvusi mazāk izteiksmīga. Ir norādes, ka agrāk kartēs šeit uzrādīts 20 metru augstums virs jūras līmeņa. Tiesa, tagad tas nav daudz mazāks – ap 17-18 metri, tomēr nav šaubu, ka daudzi akmeņi ir zaudēti. Padomju laikos netālu pat atradās akmeņu drupināšanas cehs un gadā ieguva pat 5000 kubikmetru akmeņu. Lai gan kalvas ir dabas aizsargājamais objekts kopš 1962. gada, akmeņu ieguve turpinājās līdz 1991. gadam. Velna kalvai ap 30 metru garumā norakts dienvidu gals – arī tagad šeit paceļas stāvāka akmeņu krauja. Tagad no Velna kalvas ir atlikusi ap 300 metrus gara daļa – saīsināta agrākās akmeņu grēdas pamatne.

Ārpus aizsargājamā dabas pieminekļa akmeņu ieguve turpinājās līdz 1998. gadam, arī 2001. gadā pēdējo reizi tika aizvesti vēl 5 000 kubikmetru akmeņu. Kopš tā laika akmeņu ieguve kalvās vairs nenotiek.

Ir nostāsts, ka kalvas radījis Velns – nesis no Zviedrijas akmeņus, lai Talsos izveidotu desmito pakalnu, bet gailis iztraucējis…

Velna kalva ir nostāstu vieta – šeit it kā bijusi viena vai vairākas svētvietas, šeit pat dienas vidū varot redzēt savādas parādības. Vientulīgais, Latvijai neierasti akmeņainais mežs ir tiešām neparasts. Arī mūsdienās te uz mistiskām izdarībām noskaņoti cilvēki ir ierīkojuši improvizētu svētvietu – par to liecina zīme “Senlatviešu kulta vieta” un savdabīgs akmeņu tronis. To veidojot, ir pārkāpts aizliegums pārvietot akmeņus, lai gan, protams, šis pārkāpums nav salīdzināms ar agrāko akmeņu ieguvi. Nav konkrētu pierādījumu tam, ka agrāk šeit būtu bijusi kulta vieta.

Tālāk, uz dienvidaustrumiem atrodas Kārdūžkalva, vēl tālāk tajā pašā virzienā – Nablānīškalva.

209 | 19-05-2025

Mežā, rietumos no Kalvenes ir sadabīgu akmens krāvumu grupa – kalvas. Šī ir Latvijai neierasta, unikāla ainava – lieli akmens krāvumi. Visbiežāk apmeklētā no tām ir Kārdūžkalva, jo kopš 2006. gada šeit ir ierīkota dabas taka.

Kalvas veidojušās Baltijas ledus ezera laikā – ar akmeņiem pildīto ledāja masu apskaloja ezera ūdeņi un izskalotie akmeņi sakrājās un izveidoja akmeņu grēdas. Iespējami arī citi veidošanās mehānismi – jau pirms ledāja nokušanas, vai, vēlāk, akmeņus pakāpeniski sastumjot ar ledus krāvumiem no Baltijas ledus ezera gultnes. Uz jūras (bijušā ezera) pusi grēdām līdzīgās kalvas ir lēzenas, bet sauszemes pusē – ļoti stāvas.

Atbilstoši nostāstiem, agrāk kalvas sniegušās līdz koku galotnēm (citi nostāsti – meža šeit agrāk nemaz nav bijis un akmeņu krāvumi bijuši pliki). Lai vai kā, lielu daļu kalvās esošo akmeņu aizveda no šejienes, lai izmantotu būvniecībā. Padomju laikā netālu atradās pat akmeņu drupināšanas cehs – kalvu iznīcināšana notika rūpnieciskā apmērā. Tiesa, jau 1962. gadā šo Latvijai unikālo ainavu sāka aizsargāt ar likumu, tomēr akmeņu ieguve kalvās turpinājās arī vēlāk, līdz 1991. gadam. Blīvais egļu mežs šeit izaudzis pēdējās desmitgadēs.

Kārdūžkalva ir salīdzinoši labāk saglabāta. Šī akmeņu krāvuma garums ir ap 1 km, platums – ap 50 m, krāvuma augstums ir ap 1,5-2,5 m augsts. Šai kalvai labi izteikts tas, ka sauszemes – dienvidrietumu – pusē tās nogāze ir stāvāka.

Pāri Kārdūžkalvai ved dabas taka, kopgarums ap 1,5 km. Šeit aug arī vairākas retas augu sugas.

Dienvidaustrumos no Kārdūžkalvas atrodas Nablānīškalva, ziemeļrietumos – Velna kalva.

208 | 19-05-2025

Viena no salīdzinoši iespaidīgākām Kaltenes akmeņu kalvām ir Nablānīškalva – liels, dabiski veidojies akmeņu krāvums dienvidos no labāk zināmās Kārdūžkalvas (kurai pāri ved dabas taka).

Nablānīškalva ir liela – ap 800 metrus gara un līdz 50 metrus plata, akmeņu grēdas augstums sasniedz 2,5 metrus. Kalvas vidusdaļā ir ieplaka. Tāpat, kā pārējās kalvās, šeit lielāko daļu akmeņu klāj bieza sūnu kārta.

Ziemeļrietumos otrpus Žulniekvalkam, atrodas Kārdūžkalva un vēl tālāk šajā pašā virzienā – Velna kalva.

207 | 19-05-2025