Jēkabnieku kapos atrodas viens no neparastākajiem viduslaiku akmens pieminekļiem Latvijā – lielākais un greznākais zināmais akmens riņķa krusts valstī. Tas rūpīgi izkalts no dolomīta plātnes un rotāts ar bagātīgu ornamentiku un senatnīgu uzrakstu vācu valodā.

Paši Jēkabnieku kapi ir viena no daudzajām Latvijas lauku kapsētām. Lielākā daļa apbedījumu šeit veikti 20. gadsimtā, bet senākie – 19. gadsimta beigās. Tomēr riņķa krusts ir ievērojami senāks par kapsētu. Agrāk šo vietu dēvēja par Krustkalnu kapiem, un, visticamāk, tieši šis iespaidīgais piemineklis devis tiem agrāko nosaukumu.

Latvijā saglabājušies tikai daži akmens riņķa krusti, taču Jēkabnieku riņķa krusts ir gan lielākais, gan mākslinieciski izsmalcinātākais no tiem. Iespējams, tieši senā akmeņkaļa meistarība kļuvusi par galveno iemeslu, kādēļ šis piemineklis gadsimtu gaitā ticis saudzīgi saglabāts.

Krusta augstums ir 2,02 metri. Tas izkalts no 18 centimetrus biezas dolomīta plātnes. Riņķa diametrs sasniedz 63 centimetrus, un tas bagātīgi rotāts ar reljefām detaļām. Riņķa centrā ir mazāks 14 centimetru diametra aplis ar vēl vienu reljefu krustu.

Krusta apakšdaļa pakāpeniski kļūst platāka. Iespējams, sākotnēji tas zemē bijis ierakts dziļāk nekā redzams mūsdienās.

Krusta apakšējā daļā 97 centimetrus augstā laukumā iecirsts 13 rindu uzraksts vācu valodā. Burtu formas raksturīgas 16.–17. gadsimtam.

UNSER. RIC
HTER. BU
RCC VND A
DVOCAT IST:
DERO GETRE
WER HER:V
AGONAT. IEV
SVS CHRIS
TVS GOTTES
LAM. DER VOR
VNS STARB A
M CREVTZES
STAM.

Ļoti aptuveni tulkojot latviešu valodā, teksts vēsta: “Mūsu soģis, pils un aizstāvis ir uzticamais Kunga Dēls Jēzus Kristus, Dieva Jērs, kurš par mums mira pie krusta koka.”

Pieminekļa otra puse atstāta pilnīgi neapstrādāta. Šis askētiskais aizmugures veidols krasi kontrastē ar rūpīgi izstrādāto priekšpusi.

Sākotnēji krusta priekšpuse bijusi koši sarkanā krāsā, bet uzraksta burti izcelti zilā krāsā. Krāsojuma paliekas uz akmens saskatāmas vēl mūsdienās.

Diemžēl precīzs krusta izgatavošanas laiks nav zināms. Iespējams, tas tapis jau 16. gadsimta beigās, tomēr ticamāk, ka piemineklis veidots 17. gadsimta sākumā, Kurzemes un Zemgales hercogistes laikā.

Šis vērtīgais kultūras piemineklis rakstītajos avotos minēts jau 1886. gadā. Jēkabnieku pagasta kanceleja 1933. gadā Pieminekļu valdei ziņoja, ka sasvērušā krusta pamatne nostiprināta ar cementa un grants maisījumu. Uz šī pamata krusts stāv joprojām.

Izmantotie avoti

1. A. Caune. Riņķa krusti Latvijā. Latvijas vēstures institūta apgāds, 2008.

481 | 24-07-2026

Varakļānos Kažavas upītes krastā atrodas interesants, samērā liels laukakmens, kas sašķēlies divās daļās. Lielākā akmens daļa joprojām slēpjas zem zemes. Kopš 18. gadsimta beigām ap to plešas romantiskais Varakļānu pils parks – cik zināms, senākais ainavu parks Latvijas teritorijā.

Iespējams, jau pirms parka izveides šis akmens bijis nozīmīga vieta apkārtnes iedzīvotājiem un kalpojis par kulta akmeni. Akmens virsmā varot saskatīt arī Velna pēdu.

Tomēr visredzamākā cilvēka darbības liecība ir akmens virsmā iekaltais uzraksts latīņu valodā:

AMICITIA VIRTVTI MEMORIA GRATITVDO 1798 ANNO
(“Draudzībai un tikumībai – piemiņa un pateicība. 1798. gadā.”)

Ar Varakļānu Mīlestības akmeni saistīts neparasti liels skaits nostāstu – iespējams, vairāk nekā ar jebkuru citu Latvijas kultūrvēsturiski nozīmīgu akmeni.

Borhs un Mazoti

Akmens cieši saistīts ar nozīmīgāko personību Varakļānu vēsturē – Mihaelu Johanu fon der Borhu (Michał Jan Borch, 1753–1811). Lai gan Borhs piederēja senai vācbaltiešu dzimtai, viņš sevi uzskatīja par poli. Viņa tēvs Jans Andrejs Borhs bija Polijas kanclers, bet Varšavas centrā joprojām atrodas Borhu pils.

Pēc aktīvas politiskās darbības un ceļojumiem pa Franciju, Vāciju, Šveici, Itāliju un Maltu, kā arī diplomātiskās misijas Anglijā Borhs ap 1789.–1790. gadu atgriezās Varakļānos.

Kopā ar viņu ieradās arī Romā dzimušais amatierarhitekts Vinčenco Mazoti (Vincenzo de Mazotti, 1756–1798). Abi uzsāka vērienīgu Varakļānu attīstību – pili paplašināja un pārveidoja tolaik tik modernajā klasicisma stilā, ap to izveidoja plašu ainavu parku, uzcēla baznīcu. Lielie būvdarbi piesaistīja amatniekus un strādniekus, un ap pili sāka veidoties mūsdienu Varakļāni.

1798. gada februārī Mazoti nomira. Visdrīzāk, tieši viņa piemiņai pēc Borha rīkojuma akmenī tika iecirsts tagad redzamais uzraksts.

Mīlestības akmens

Lai gan uzraksts, visticamāk, veltīts Borha draugam, vietējo nostāsti to skaidro citādi.

Leģenda vēsta, ka Borha meita Jadviga bijusi apsolīta kučierim – uzticamajam Borha ceļabiedram Sicīlijā –, taču viņa iemīlējusi pils dārznieku. Tā kā Borhs nav vēlējies lauzt doto solījumu, meitene izdarījusi pašnāvību. Tikai pēc tam tēvs sapratis savu kļūdu un licis akmenī iecirst piemiņas uzrakstu.

Visticamāk, šis nostāsts radies vēlāk un faktiski nav saistīts ar Borhiem – Borham bija septiņi bērni, taču nevienu no viņiem nesauca Jadviga.

Tomēr tieši šī leģenda devusi akmenim tagadējo nosaukumu. Jau kopš 19. gadsimta daudzi varakļānieši to uzskata par mūžīgas mīlestības simbolu, un pie akmens notikušas neskaitāmas romantiskas tikšanās un doti solījumi.

Zinātnieks, vulkāni un velns

Borhs bija ne tikai diplomāts un avantūrists, bet arī aizrautīgs dabaszinātnieks, kultūras darbinieks. Viņš bija viens no sava laikmeta ievērojamākajiem mineralogiem – viņa darbi par Sicīlijas mineraloģiju guva plašu ievērību, un tos augstu vērtēja arī Johans Volfgangs fon Gēte.

Stāsti par Borha un viņa pavadoņa – vietējā varakļānieša – nokāpšanu Sicīlijas vulkāna krāterī un izglābšanos no drošas nāves vēlāk kļuva par pamatu daudzām Varakļānu leģendām.

Daudzas no tām vēsta par Lielo zābaku un Dzīvo zobenu. Atbilstoši vienai no leģendām Dzīvo zobenu Borhs saņēmis no Velna, kad nokāpis ellē – tas ir, vulkāna krāterī. Zobens klausījis tikai Borham, bet citādi dzīvojis pats savu dzīvi, cērtot visu, kas tam pagadījies ceļā. Tas palīdzējis vairākos karagājienos, taču ne reizi vien radījis lielas nepatikšanas arī pašos Varakļānos.

Kur zobens palicis, neviens vairs nezina. Viena no leģendām vēsta, ka šis bīstamais priekšmets aprakts zem Mīlestības akmens. Tam līdzās paslēpta arī burvju grāmata. Stāsts par grāmatu, savukārt, varētu būt saistāms ar to, ka Borhs bija kaislīgs retu grāmatu kolekcionārs un Varakļānu pilī atradās viena no ievērojamākajām privātajām bibliotēkām Baltijā.

Izmantotie avoti

1. E. Spēlmane. No Varakļānu pils pagātnes, “Zvaigžņotā debess”, 1979. gada pavasaris.
2. J. Urtāns. Lielie akmeņi Latvijas muižu parkos. Zinātnisko rakstu krājums “2022: Krustpunkti: kultūras un mākslas pētījumi”, 2024.

478 | 05-07-2026

Tieši pirms Lielās Taevaskodas klints Ahjas upē pie kreisā krasta atrodas liels laukakmens.

Ar šo akmeni saistīti vairāki nostāsti. Pazīstamākais no tiem vēsta par spiegu (igauniski – salakuulaja). Senatnē Lielo Taevaskodu uzskatīja par svētu vietu. Te karavadoņi apsprieduši kara plānus, bet ienaidnieka spiegs paslēpies upē starp akmeņiem. Šajā vietā klints atbalss ļāvusi labi dzirdēt visu, kas tika runāts.

Tomēr spiegu atklāja un sodīja. Atbilstoši vienai nostāsta versijai viņš nosala un pārvērtās par akmeni. Citā stāstīts, ka par akmeni viņu pārvērta karavīra burvju bulta.

Pastāv arī uzskats, ka senatnē šis akmens kalpojis par upurēšanas vietu. Cits nostāsts vēsta, ka vasaras pēcpusdienās uz akmens sēžot nāra.

477 | 30-06-2026

Ainaviskajos pauguros starp Ignalinu un Dūkštu atrodas viens no neparastākajiem Lietuvas akmeņiem – Antakmenes akmens.

Šis nav parasts laukakmens. Antakmenes akmens ir milzīgs konglomerāta bluķis – dabas veidots “betons”, kura virszemes daļa sasniedz 4,3 metru augstumu, liela akmens daļa joprojām slēpjas zem zemes.

Konglomerāta milzis

Konglomerāti pasaulē nav retums. Tie ir ieži, kas veidojušies no noapaļotiem oļiem un akmeņiem, kurus dabiskie procesi vēlāk sacementējuši vienā veselumā. Konglomerātā iekļautos oļus sauc par klastiem, bet smalkgraudaino masu, kas tos saista kopā, – par matricu.

Parasti šādus iežus veido upes vai ledāji, kas vienuviet sajauc dažāda lieluma akmeņus ar smalkām nogulsnēm. Laika gaitā šo masu sacementē māla, kaļķa vai silikāta cements. Māla cements veido salīdzinoši irdenus iežus, kaļķa cements – iezi, kas līdzinās betonam, bet silikāta cements ir vēl izturīgāks.

Baltijā lieli konglomerāta bluķi sastopami Latvijas dienvidos – Ruņupes, Poguļankas ielejās un Dagdas apkārtnē –, bet Lietuvā to ir vairāk.

Tāpat kā parastos laukakmeņus, arī šos konglomerāta bluķus ledājs atnesis no tagadējās Somijas dienviddaļas, Zviedrijas vidienes vai Baltijas jūras gultnes starp abām valstīm. Pats konglomerāts izveidojies aptuveni pirms 1,7 miljardiem gadu.

Baltijas konglomerāti ir sacementēti ar silikāta cementu, tādēļ tie ir ārkārtīgi izturīgi. Atšķirībā no granīta laukakmeņiem ledājs tos nav noslīpējis gludus – tie saglabājuši stūrainu formu, asas šķautnes un daudzveidīgas iedobes.

Sens upurakmens

Antakmenes akmens ir neparasts arī ar savu novietojumu. Tas stāv gandrīz vertikāli – akmens augstums (4,3 metri) ir lielāks, nekā platums. Var rasties kārdinājums domāt, ka tas ir aizvēsturisks menhīrs, ko cilvēki uzstutējuši stāvus. Tomēr, visdrīzāk, akmens šādā stāvoklī nonācis dabiski. Par to liecina tas, ka pamatnē nav redzami citi akmeņi vai konstrukcijas, kas būtu izmantotas tā nostiprināšanai. Turklāt milzīgais bluķis dziļi iegrimis zemē.

Tomēr savādais akmens cilvēku uzmanību piesaistījis jau ļoti sen. Tā augšdaļā starp abiem “ragiem” atrodas liela – apmēram 1,25 metrus gara un 0,65 metrus plata – iedobe, kas ir ļoti piemērota vieta upurējumu novietošanai.

Akmens virsmā redzamas arī citas iedobes, kuras tautā dēvē par “Velna nagiem”.

Rakstītajos avotos Antakmenes akmens pirmoreiz minēts 1842. gadā, kad Eustahijs Tiškevičs to aprakstīja ar nosaukumu Aukų akmuo – Altāra akmens.

Ap 1875. gadu akmeni apmeklēja arī mākslinieks Napoleons Orda. Pie savas gleznas viņš pierakstīja:

“Ludviķa Radecka Mikuliča laukos atrodas siena no mazākiem akmeņiem – viens no senākajiem pagānu pieminekļiem Lietuvā. Cilvēki to dēvē par upurakmeni.”

Ar akmeni saistīti daudzi nostāsti. Stāsta, ka senatnē uz tā dedzināti upuri. Pagānu svētceļnieki pie akmens devušies desmitajā piektdienā pēc Lieldienām, bet akmens iedobē līdz pat 20. gadsimta 50. gadiem ziedoti ēdieni, lini un nauda.

Pie akmens apkārtējo ciemu iedzīvotāji svinējuši Jāņus (tradīcija atjaunota 2017. gadā), un līdz pat 1940. gadam daudzi šeit nākuši lūgties.

1942. gadā okupācijas vara nolēma akmeni saskaldīt. Vietējie iedzīvotāji ar dakšām un izkaptīm metās to aizstāvēt, un akmeņkaļi atkāpās.

1971. gadā Vītauta Urbanaviča vadībā pie akmens tika veikti arheoloģiskie izrakumi 32 kvadrātmetru platībā. To laikā atklāja piltuves veida bedri ar aptuveni 20 centimetru biezu pelnu slāni, apdegušiem akmeņiem un dzīvnieku (piemēram, zirgu) kauliem. Analīzes liecināja, ka uguns šeit degusi 18. gadsimta otrajā pusē.

Vietējie nostāsti vēsta arī par bļodakmeni, kuru 19. gadsimta beigās vai 20. gadsimta sākumā atradis Antakmenes iedzīvotājs Krisius Ribokas un aizvedis uz savām mājām.

474 | 27-06-2026

Gājiens gar Strīķupi (Vaidavu) starp Vaidavas dzirnavu ezeru un Kalējalu ir samērā garš – apmēram 6–7 kilometri vienā virzienā –, taču ļoti ainavisks.

Ja ceļu sākat pie Vaidavas dzirnavu ezera, sākumā var šķist, ka īpašu dabas brīnumu šeit nebūs – apkārt plešas lauki, krūmāji un sekla upes ieleja. Tomēr pēc aptuveni 1,4 kilometriem skatam pēkšņi paveras negaidīti krāšņa ainava – smilšakmens klintis ar vairākām alas ieejām.

Tās ir Stoķu jeb Līgotāju klintis. Tajās cita aiz citas atrodas vairākas alas: Stoķu Veselības avots ar alu, Līgotāju ala, Stoķu ala un Patkula ala.

Šeit atsedzas devona perioda Burtnieku svītas smilšakmens. Klinšu atseguma kopgarums ir apmēram 65–75 metri, bet augstums sasniedz 5 metrus.

Stoķu Veselības avots izplūst klints sākumā, vietā, kur tā pagriežas asā leņķī. Šeit klinti šķeļ plaisa, no kuras iztek avots, izveidojot apmēram 5 metrus garu alu. Ala sākas ar samērā plašu nišu, kuras grīdu klāj avota ūdens. Tālāk tā strauji sašaurinās. Atstājot alu, avota ūdens pēc dažiem metriem ieplūst Strīķupē.

Avota ūdens ir garšīgs, taču tam piedēvē arī dziednieciskas īpašības – īpaši labvēlīgu iedarbību uz acīm. Agrāk cilvēki uz avotu devās pēc ūdens kā pēc zālēm un veda to mājās kanniņās. Ceļš uz avotu veda gar Stoķu sētu un vienmēr tika uzturēts kārtībā. Avotam atstāja arī naudas ziedojumus – šāda tradīcija ir raksturīga veselības kultam. Protams, ziedojumus nedrīkstēja paņemt citi, jo tad varēja iegūt to pašu kaiti, no kuras ziedotājs bija centies atbrīvoties.

2026. gada martā skats uz Stoķu Veselības avota alu bija īpaši krāšņs. Pāri klintij virs alas sūcās gruntsūdeņi, kas aukstajā ziemā bija izveidojuši skaistu baltu ledus aizkaru. Tā augstums sasniedza 5–6 metrus. Lielāki vai mazāki leduskritumi šeit veidojas arī citās ziemās.

465 | 20-06-2026

Ainaviskais un plašais Kazdangas pilskalns ir tikai daļa no lielāka arheoloģiskā kompleksa. To papildina Kazdangas Roņu Baznīcas kalns austrumos no pilskalna un Roņu senkapi ziemeļaustrumos no tā.

Ļoti iespējams, ka arī lielais akmens pilskalna pakājē ir kultūrvēsturiski nozīmīga vieta.

Alokstes Velnakmens, visticamāk, ir dižakmens. Tā redzamās daļas tilpums sasniedz ap 9 kubikmetrus, bet, pieskaitot zemē iegrimušo daļu, kopējais tilpums, domājams, pārsniegtu 10 kubikmetrus.

Lielākā akmens daļa atrodas upē un saplūst ar Alokstes krastu. Jāatzīst, ka autors, meklējot šo akmeni, nejauši nostājās tieši uz tā un kādu laiku uzmanīgi lūkojās apkārt, cenšoties saprast, kur tad īsti atrodas meklētais akmens.

Akmens virsmā var saskatīt arī “dzīvnieku pēdas”. Šīs iedobes gan, visticamāk, ir veidojušās dabiski. Viena “pēda” ir 15 × 20 cm liela un ap 1,5 cm dziļa, otra – 23 × 12 cm liela un tikpat dziļa. Otrā iedobe drīzāk atgādina govs pēdas nospiedumu.

Kopš 20. gadsimta 30. gadiem akmens ir zināms kā Jodakmens, vēlāk pārtopot par Velnakmeni. Par līdzās esošo Kazdangas pilskalnu saglabājušās daudzas savdabīgas teikas un nostāsti, taču daži no tiem skar arī šo akmeni.

Viena teika vēsta, ka pēdu nospiedumus akmenī atstājis Velns, kurš iecienījis baidīt kuršu pilskalna iemītniekus. Reiz vīri viņu pusnaktī sagaidījuši ar lāpām un brukuši virsū. Velns pārbijies un bēdzis prom no pilskalna, atsperoties uz akmens un pārlecot pāri Alokstei. No rīta pilskalna ļaudis pārsteigti ievērojuši akmenī tādu kā govs pēdas nospiedumu – acīmredzot viena Velna kāja bijusi kā govs pēda.

Akmeni divas reizes mēģinājis izcelt arī Kazdangas barons Karls Vilhelms Georgs, lai aizvestu to uz netālo Kazdangu. Par laimi, akmeni nav izdevies pat pakustināt, un tas joprojām atrodas savā sākotnējā vietā.

Mūsdienās pastāv ticējums, ka uz šī akmens nevajagot fotografēties vai fotografēt citus – tad drīz nomiršot. Vietējie min vairākus šādus gadījumus. Ir arī daudz jaukāks ticējums: ja uzkāpj uz akmens, tad dzīvos Kazdangā.

Pilskalna pakājē atrodas vēl vairāki samērā lieli akmeņi.

464 | 19-06-2026

Pazlaugas akmens no jauna tika atklāts 2009. gada nogalē, pārbūvējot Viļakas–Kārsavas ceļu. Ceļa trase šajā vietā būtiski netika mainīta – nelielo Pazlaugas upīti ceļš šķērso jau vismaz gadsimtu. Tomēr būvdarbu laikā atsedzās liels, vairāk nekā 3 metrus garš akmens, kuru nebija viegli pārvietot.

Par iespaidīgo atradumu ieinteresējās arī apkārtnes iedzīvotāji. Izrādījās, ka vietējais novadpētnieks Ēriks Kašs jau 1970jos gados bija pierakstījis nostāstus par Pazlaugas upurakmeni. Toreiz, 1970jos, vietējie ļaudis bijuši neapmierināti, ka ceļa pārbūves laikā akmens ticis apbērts.

Savukārt, 2009. gadā ceļu būvnieki nolēma respektēt lielo akmeni, nedaudz koriģēja projektu, un, rezultātā, tas atrodās apmēram 3 metrus no brauktuves, līdzās Pazlaugas upītes caurtekai. Ap 2017. gadu plūdi izskaloja daļu ceļa un remontdarbu laikā akmens atkal tika gandrīz apbērts.

2012. gada augustā Latvijas Petroglifu centra eksperti akmens virsmā apzināja sešas mākslīgi veidotas sfēriskas bedrītes. To diametrs sasniedz 10 cm, bet dziļums – 2–4 cm.

Sākotnēji šķita, ka šis ir viens no Latvijas bedrīšakmeņiem – aizvēsturiskiem kulta akmeņiem, kuru virsmā, iespējams, jau bronzas laikmetā tika iekaltas līdzīgas bedrītes. Tomēr atkārtotā izvērtēšanā 2015. gada vasarā Latvijas Petroglifu centra speciālisti secināja, ka bedrītes ir veidotas vai būtiski pārveidotas salīdzinoši nesen.

Lai kā arī būtu, ar akmeni saistīti nostāsti par ziedošanu, tādēļ tas neapšaubāmi ir vērtīgs kultūras piemineklis.

Rakstā lietots vietvārds „Pazlauga”, lai gan ilgstoši ciematu un upi dēvēja par „Pazlauku”. Nosaukuma formu ar „g” iesaka lietot valodnieki (2.).

Apmēram 350 metrus augšpus straumes, Pazlaugas upītes labajā krastā, atrodas Pazlaugas avots – iespējams svētavots.

Izmantotie avoti

1. A. Grīnbergs. Apstiprinās Pazlaukas akmens kultūrvēsturiskā vērtība. Latvijas Petroglifu centrs, 2012. gada augusts un 2015 gada vasara.
2. Z. Cekule. Latgales apdzīvoto vietu nosaukumu standartizācija. Latvijas Universitāte, promocijas darbs. 2008.

460 | 13-06-2026

Piektais lielākais akmens Lietuvā

Šilales kūlis ir viens no lielākajiem akmeņiem Lietuvā – pēc tilpuma tas ierindojas piektajā vietā (salīdzinājumam var aplūkot netālu esošo Lietuvas lielāko laukakmeni – Barstīču akmeni). Arī Latvijā šis akmens ieņemtu piekto vietu, apsteidzot, piemēram, Kapsēdes dižakmeni.

Milzīgais laukakmens ir samērā labi noapaļots rapakivi granīta bluķis. Šim granīta paveidam raksturīgi lieli, noapaļoti laukšpata (oligoklāza) kristāli, kurus ieskauj tumšāka cita laukšpata minerāla – plagioklāza – josla.

Piemineklis žemaišu valodai

Akmens nosaukums ir savdabīgs piemineklis žemaišu valodai. Lietuviski akmeni sauc par akmuo, bet žemaitiski – par kūlis. Žemaišu valoda atrodas uz robežas starp lietuviešu valodas variāciju un atsevišķu valodu, vēlreiz apliecinot, cik sarežģīti ir novilkt skaidru robežu starp abiem jēdzieniem. Tā ievērojami atšķiras no literārās lietuviešu valodas, tomēr nav tik tāla kā, piemēram, latviešu valoda.

Žemaišu valodu spēcīgi ietekmējusi seno kuršu valoda (nejaukt ar vēlāk radušos kursenieku valodu, kas ir tuva mūsdienu latviešu valodai), tomēr tā nav cēlusies no tās. Šilales apkārtnē žemaiši ap 13. gadsimtu asimilēja agrākās kuršu zemes. Arī mūsdienās žemaišu valoda šajā reģionā joprojām tiek lietota, taču tās lietotāju skaits strauji samazinās. Lietuvā tai nav īpaša juridiska statusa, un tās runātāji netiek atsevišķi uzskaitīti.

Tādēļ šķiet īpaši piemēroti lietot žemaišu nosaukumu – Šilales kūlis.

Izcila pagāniskā kulta vieta

Mosēdes apkārtne ir bagāta ar laukakmeņiem, taču vieta, kur atrodas Šilales kūlis, ir īpaša. Mūsdienās te plešas neliels, ainavisks mežs ar skaistu dabas taku. Vēl 20. gadsimta sākumā šeit auga iespaidīga ozolu birzs – liecība tam, ka vēl ilgi pēc kristietības ieviešanas šajā vietā saglabājās sena pagānu svētvieta. Līdz pat Otrajam pasaules karam vietējie jaunieši šeit svinēja kopš 19. gadsimta iecienītos gegužinė jeb maija svētkus, atzīmējot siltā gada laika iestāšanos.

Pats Šilales ciemats un tā nosaukums radušies salīdzinoši nesen – 19. gadsimtā. Taču jau 1. gadu tūkstotī pēc mūsu ēras, iespējams, pat agrāk, šajā vietā atradās pagānu templis. Par to liecina abi dobumakmeņi – Šilales otrais dobumakmens, kas, iespējams, ir senāks, un Šilales pirmais dobumakmens pie Šilales kūļa –, kā arī arheoloģiskie izrakumi pie pirmā dobumakmens.

Tolaik svētvieta atradās uz neliela paaugstinājuma, kuru no visām pusēm ieskāva purvs. No tagadējās Šilales puses uz to veda kūlgrinda – ar akmeņiem nostiprināts ceļš pāri purvam. Kristietības laikmetā tas kļuva par slepenu taku, ko pazina vien vietējie pagānu tradīciju piekopēji.

Svētnīca līdzās Šilales kūlim pastāvēja līdz pat 17. gadsimtam – ilgi pēc kristietības nostiprināšanās Žemaitijā. Ir ziņas, ka atsevišķi rituāli šeit turpinājušies vēl līdz 19. gadsimtam, lai gan pati svētnīca tika izpostīta jau ap 17. gadsimtu. Mūsdienās par šo vietējiem iedzīvotājiem nozīmīgo vietu liecina paši izturīgākie senatnes pieminekļi – akmeņi.

Pats Šilales kūlis, visticamāk, nav ticis mākslīgi pārveidots. Tomēr grūti iedomāties, ka šāds iespaidīgs laukakmens senajos rituālos būtu palicis bez ievērības – tikai 30–35 metrus no tā atrodas Šilales pirmais dobumakmens.

Līdzīgi kā pie vairākiem citiem Lietuvas dižakmeņiem, arī šeit apkārtējā grunts ir atrak­ta, pilnībā atsedzot akmens aprises.

Ja jums gadās braukt no Skodas Pluņģes virzienā, noteikti iegriezieties šajā mežā. Tā ir patiesi neparasta vieta, kur vienuviet sastopas daba, valoda un senā baltu vēsture.

457 | 11-06-2026

Uz dienvidiem no Mosēdes pilsētiņas atrodas neliels mežs, kas glabā interesantus senatnes noslēpumus. Tajā sastopams liels daudzums laukakmeņu. Tiesa, akmeņu netrūkst arī daudzviet citur Mosēdes apkārtnē, tomēr vairāki no šeit esošajiem akmeņiem ilgstoši kalpojuši par kulta vietām un, visticamāk, arī upurvietām.

Šilales pirmais dobumakmens hronoloģiski, iespējams, patiesībā ir otrais. Taču sanācis tā, ka Šilales otrais dobumakmens tika atklāts vēlāk, jo tas ir zemāks un mazāk pamanāms.

Pirmais dobumakmens, ko bieži dēvē arī par Šilales upurakmeni (Šilalės aukuru akmuo), ir nepārprotami cilvēka pārveidots. Granīta bluķis ir apcirsts, izveidojot apaļu, mucai līdzīgu akmeni, kura diametrs sasniedz ap 1,3 metrus, bet augstums – ap 0,9 metriem. Akmens sānos redzamas rievas, kas liecina, ka tas, visticamāk, apstrādāts ar metāla instrumentiem. Augšpusē, pašā vidū, iekalts cilindrisks dobums ar 32 × 28 cm lielu diametru un 10–11 cm dziļumu. Parasti tajā uzkrājas lietus ūdens.

Akmens apakšējā daļa nav apcirsta. Kopumā akmens pārveide ir raupja, vienkārša, to nevar uzskatīt par īpaši meistarīgu.

Šis dobumakmens ir ļoti līdzīgs vairākiem Latvijas dobumakmeņiem, piemēram, Bērzu bļodakmenim un Meldzeres dobumakmenim. Visos redzams tas pats cilindriskais dobums akmens augšdaļā un noapaļotas, rievotas malas. Visticamāk, vairs nekad neuzzināsim, kā tieši šie senie pieminekļi tika veidoti. Tomēr nav grūti iztēloties ceļojošus akmeņkaļus, kuri dažādos Kurzemes, Žemaitijas un citu novadu apdzīvotajos centros veidoja svētvietas un kulta akmeņus – līdzīgi tam, kā vēlāk tika celtas baznīcas.

Šilales pirmo dobumakmeni atklāja inženieris Igns Jablonskis, bet 1970. gadā šeit arheoloģiskos izrakumus veica Vītauts Urbanavičs (Vytautas Urbanavičius).

Pētījumi liecināja, ka sākotnēji akmens atradies uz īpaši veidotas akmeņu pamatnes. Tā ziemeļu pusē atradās iedobe – ugunskura vieta –, kuru ietvēra 10–15 cm lielu akmeņu aplis, bet pašas iedobes nogāzes bija nostiprinātas ar akmeņiem.

Svētnīcas (un, visticamāk, šī patiešām bijusi sena svētnīca) agrīnajā pastāvēšanas posmā uguns šajā iedobē degusi ilgstoši – kā mūžīgā tempļa uguns. Kurināšanai izmantota bērza un ozola malka. Vēlāk svētvieta ilgāku laiku netika izmantota. Pēc tam, ap 15.–17. gadsimtu, svētnīca atkal atdzīvojās, taču uguns tika kurta tikai reizēm, acīmredzot īpašos gadījumos. Šo periodu izdevās datēt pēc ugunskura vietā atrastajām keramikas lausku atliekām.

Šajā otrajā posmā Žemaitijā kristietība jau bija nostiprinājusies, tomēr, šķiet, senie ticējumi joprojām saglabāja ievērojamu ietekmi. Ir ziņas, ka rituāli šeit turpinājušies līdz 19 gadsimtam.

Viduslaikos senā svētnīca tika postīta – akmens bija nogāzts no pamatnes un iegāzts ugunskura bedrē uz sāniem. Jādomā, ka tieši šis akmens izrādījās visizturīgākā svētvietas daļa, kamēr pārējās tās konstrukcijas bez pēdām izzuda.

Pēc arheoloģiskās izpētes akmens tika novietots atpakaļ tā sākotnējā atrašanās vietā.

Lai arī par šo seno pagānu svētnīcu zināms salīdzinoši maz, par lielāko daļu citu Baltijas reģiona seno kulta vietu mēs zinām vēl mazāk. Šilales meža akmeņi veido vienu no izteiksmīgākajiem seno svētvietu kompleksiem Baltijā. Ja gadās braukt no Skodas Pluņģes virzienā, ir vērts šeit piestāt un izstaigāt skaisto taku vietā, kas gadsimtiem ilgi bijusi nozīmīga šī novada senajiem iedzīvotājiem – kuršiem.

Tikai 35 metrus no šī akmens atrodas arī piektais lielākais akmens Lietuvā – Šilales kūlis.

456 | 11-06-2026

Nelielā mežā uz dienvidiem no Mosēdes (Mosėdis), pie Skodas–Pluņģes autoceļa, netālu no Šilales ciemata atrodas neparasta akmeņu grupa. Tajā ietilpst piektais lielākais dižakmens Lietuvā – Šilales kūlis –, kā arī divi dobumakmeņi, kuru virsmā senatnē izkalti apaļi, dziļi dobumi.

Šilales otrais dobumakmens (sk. pirmā dobumakmens aprakstu) ir salīdzinoši neliels un neuzkrītošs. Tomēr tā zemajā (0,4–0,43 m augstajā) virsmā izkalts labi saskatāms dobums. Tā diametrs ir 23–28 cm, bet dziļums sasniedz 8–14 cm.

Senāk šī vieta kā neliela sala pacēlās virs apkārtējā purva. Līdz pat 17. gadsimtam uz šīs purva salas atradies pagānu templis, rituāli turpinājušies pat 19. gadsimtā. Vēl 20. gadsimta sākumā te auga milzu ozoli. Uz svētnīcu pāri purvam varēja nokļūt pa kūlgrindu – slepenu ceļu pāri purvam.

Pētījumos ap šo akmeni nav atrasts kultūrslānis vai citi arheoloģiski nozīmīgi atradumi. Uzskata, ka akmens dobums varētu būt veidots mūsu ēras pirmajā tūkstošgadē.

455 | 09-06-2026