Pirmā ala Salacas krastos nebūt nav parasta – tā atrodas vēlā dzelzs laikmeta pilskalna pakājē, un, ļoti iespējams, senatnē kalpojusi kā kulta vieta.

Skaņkalnes Lībiešu Upurala vairāk atgādina Skaņkalnes Lībiešu pilskalna atsegumā veidotu, sausu istabu – iespējams, tā patiešām ir cilvēku pārveidota. Ieeja ir 3,1 metru plata un 2,3 metrus augsta, un alā var ieiet aptuveni 4 metru dziļumā. Iekšpusē griestu augstums vietām sasniedz pat 4 metrus. Gala siena abos virzienos turpinās ar šaurākām ejām – ieskaitot to garumu, alas kopējais garums sasniedz 10,7 metrus.

Alā savulaik atrastas rotātu trauku lauskas. Pie lībiešu pilskalniem zināmas vairākas kulta alas, un Skaņkalnes ala varētu būt viena no tām. Tiesa, tās kā senas svētnīcas statuss nav pilnībā pierādīts. Arī Skaņkalnes pilskalnā nav veikti arheoloģiskie izrakumi – tas jau senākos laikos izmantots zemkopībā, ilgstoši te iekopti dārziņi, bet pilskalnā atrastais akmeņu klājums izmantots saimnieciskām vajadzībām.

Skaņkalnes Upurala bijusi zināma jau kopš seniem laikiem; rakstītajos avotos tā pirmo reizi minēta 1778. gadā.

Agrāk Salacas kreisajā krastā, apmēram pusotru kilometru lejpus pa straumi, Dzelveskalna klintīs atradās vēl viena upurala. Ap 1968.–1972. gadu Dzelveskalna Upurala sagruva.

425 | 28-04-2026

Bānūžu Velnakmens ir iespaidīgs! Tas atrodas skaistā vietā – skrajā mežā, stāvajā Bānūžu ezera ziemeļaustrumu krastā. Šeit ezers pieguļ ledāja veidojumam – Bānūžu-Lodes kēmu terasei, uz kuras nogāzes tad arī atrodas akmens.

Atnākot līdz akmenim pa taciņu, var papriecāties gan par skatu, kas paveras no augšpuses, ar ezeru fonā, gan arī par to, cik liels šīs akmens izskatās, skatoties uz to no lejpuses.

Lielais akmens piesaistījis uzmanību arī senatnē. Ar akmeni ir saistītas teikas par Velnu: Velns esot būvējis akmeņu tiltu pāri Bānūžu ezeram un lielījies, ka pēc uzcelšanas Velnam piederēšot katrs desmitais cilvēks.

Šādi Velna plāni izraisījuši Dieva dusmas – tas licis Pērkonam iespert akmens tiltā un akmeņi izmētāti visapkārt. Šādi radies arī Velnakmens.

Cits nostāsts vēsta – netālajā Stūriņu rijā reiz vecs vīrs līdz vēlai naktij tīrījis linus. Pēkšņi pusnaktī sākuši dziedāt visi apkaimes gaiļi, ezers sācis krākt un šalkt. No rīta vīrs gājis mājup – ceļš gar ezeru esot bijis nosēts ar akmeņiem, kurus ezers naktī izmetis krastā. Lielākais no tiem bijis Velnakmens.

410 | 20-04-2026

Iespējams, ka Latvijā bedrīšakmeņu ir krietni vairāk, taču līdz šim apzināti mazāk nekā 100. Bedrīšakmeņi ir savdabīgs kultūras pieminekļu veids – akmeņi, kuru virsmā iekaltas nelielas bedrītes. Tās, visticamāk, veidotas aizvēsturiskos laikos, ilgi pirms kristietības ienākšanas.

Igaunijā bedrīšakmeņi ir ļoti izplatīti – tur apzināti vairāk nekā 1800 šādu pieminekļu (sk. pārskata karti ar šo akmeņu izvietojumu Igaunijā). Tādēļ nav pārsteigums, ka viens no tiem nonācis arī Igaunijas Nacionālā muzeja ekspozīcijā.

Šis muzeja eksponāts sākotnēji atradās vietā, kur tika pārbūvēts Tallinas–Tartu ceļš – visdrīzāk tuvāk Tallinai, jo lielākā daļa bedrīšakmeņu koncentrēta Ziemeļigaunijā. Tā kā akmeni sākotnējā vietā saglabāt nebija iespējams, 1994. gadā tas tika pārvietots uz Igaunijas Nacionālo muzeju.

Sākotnēji akmens bija apskatāms muzeja izstādē, un jau tolaik uz tā tika atstāti ziedojumi. Tādējādi šis senais kultūrvēsturiskais objekts it kā iedzīvināja jaunu tradīciju (visdrīzāk, arī sākotnēji uz bedrīšakmeņiem tika atstāti ziedojumi, taču tam nav drošu pierādījumu).

Novērojot akmens un apmeklētāju mijiedarbību, bedrīšakmens tika iekļauts arī 2016. gadā atklātā jaunā Igaunijas Nacionālā muzeja ekspozīcijā. Šis eksponāts stāsta ne vien par Igaunijas aizvēsturi, bet arī apliecina, ka mūsdienu cilvēkam tas nav tikai parasts akmens.

Uz akmens atstātie ziedojumi nonāk muzeja ziedojumu fondā.

409 | 19-04-2026

Mazsalacas bedrīšakmens, līdzīgi vairumam Latvijas bedrīšakmeņu, tika atklāts salīdzinoši nesen – 2002. gada maijā akmens arheoloģisko vērtību apzināja Ansis Opmanis. Šis atradums apliecina, ka kaut ko jaunu un līdz šim nezināmu var atklāt pat pilsētās – akmens atrodas ap 150 metrus no Mazsalacas luterāņu baznīcas!

Akmens virsmā aizvēsturiskos laikos ir iekaltas 32 bedrītes – dažas no tām ir labi saskatāmas arī tagad, lai gan vairumu no tām gan var saskatīt tikai uzmanīgāki pētnieki. Akmens sānos ir arī divas lielākas iedobes.

Bedrīšu diametrs ir no 3,5 līdz 7 cm, dziļums – ap 0,2-1,1 cm.

408 | 18-04-2026

Bānūžu pilskalna un ezera apkaimē sastopami vairāki avoti, taču viens no tiem – uz ziemeļiem no pilskalna – ieguvis īpašu nozīmi. Šis nelielais avots, dēvēts par Bānūžu Svētavotu, izsenis uzskatīts par dziedniecisku.

19. gadsimtā pierakstītajos nostāstos minēts, ka līdzās Bānūžu pilskalnam atradies Jāņa kalns ar svētozolu (tas atradies uz dienvidiem no pilskalna, taču pats ozols nav saglabājies), kā arī svētavots. Par šo avotu stāstīts, ka tā ūdens spējis dziedināt visas kaites.

Jau kopš seniem laikiem vietējie ļaudis veduši avota ūdeni uz mājām – nostāsti vēsta, ka parasts ūdens ziemās sasalis, bet šī avota ūdens pat traukos palicis nesasalis.

Mūsdienās avotiņš ir labiekārtots. Vieta, kur tas izplūst virspusē, aizsargāta ar betona grodu un vāku, savukārt ūdeni iespējams paņemt no īpaši veidotas teknes. Pašvaldība rūpējas par teritorijas uzturēšanu, un arī mūsdienās pie avota ierodas daudzi cilvēki – īpaši šim nolūkam izveidotajā stāvlaukumā regulāri piestāj apmeklētāji, lai paņemtu svētavota ūdeni līdzi uz mājām.

407 | 17-04-2026

Iepretī Latvijai, Mēmeles krastos atrodas vairākas klintis – dažas no retajām dabiskajām Lietuvas klintīm. Interesantākā no tām ir Velnapils klints.

Šī klints sastāv no devona perioda Tatulas svītas ģipšakmens un merģeļa. Šie ieži ir savdabīgi, atšķirīgi no Latvijā ierastākā dolomīta: ūdens tos šķīdina un, rezultātā, klints izskatās it kā apkususi.

Klintis atrodas Mēmeles labajā krastā un ir labi saskatāmas arī no Latvijas puses. Lai gan upes krastā ir arī sīkāki atsegumi, izceļas divas lielākas klintis – ap 12-15 metrus gara un, pēc neliela pārtraukuma, ap 8 metrus gara un līdz 5 metrus augsta klints. Otrajā klintī atrodas Velnapils ala – ap 4,3 m gara sprauga, viena no retajām Lietuvas alām.

Kraujas augšmalā atrodas arī vairākas karsta kritenes – bedres, starp kurām izceļas viena, kura ir ap 10-12 metrus plata un 2-2,5 metrus dziļa.

Pretējā – Latvijas krastā – arī atrodas liels skaits karsta kriteņu, no kurām tuvākā (pa taisnu līniju) ir Simtgades kritene.

403 | 13-04-2026

Mazsalacas apkārtne ir bagāta ar dabas pieminekļiem, tomēr daudzi no tiem paliek maz iepazīti. Arī kanjonam līdzīgā Dambjupītes ieleja pašā pilsētas pievārtē vēl arvien ir kā apslēpts dārgums: lielākā daļa šī smilšakmens klinšu kanjona atrodas privātīpašumā un nav piemērota tūristu plūsmai.

Netālu no Skaņkalnes pilskalna, publiski pieejamā teritorijā, Dambjupītes kreisā krasta nogāzē starp divām stāvām gravām atrodas Latvijā patiesi neparasts dabas veidojums – dabiska smilšakmens arka.

Visdrīzāk, šī arka radusies vairākos posmos: sākotnēji sāngravas veidotajā klintī neliels avotiņš izskalojis alu, bet vēlāk, iespējams, ierīkojot tuvējo lauku meliorācijas sistēmu, izveidojusies vēl viena sāngrava, kas izgrauzusi jaunu klints atsegumu, atsedzot alas attālāko galu.

Burtnieku svītas smilšakmens ir trausls, un, Dambjupītes sāngravām turpinot attīstīties, arka, visticamāk, tuvākajās desmitgadēs sagrūs.

Līdzīgas, pat vēl iespaidīgākas smilšakmens arkas savulaik bijušas arī citviet. Piemēram, tagadējie Gulbju iezis (Cēsu novada Drabešu pagastā) un Pazemes alas grava (Siguldā) iezīmē vietas, kur vēl pirms dažām desmitgadēm atradās lielas smilšakmens arkas. Arī Sietiņiezī līdz 1975. gadam bijusi iespaidīga arka. Savukārt Lielās Ellītes arkas ir saglabājušās līdz mūsdienām, taču šī vieta tik lielā mērā pārveidota cilvēka darbības rezultātā, ka šodien grūti spriest par šo arku dabisko izcelsmi.

402 | 12-04-2026

Netālu no Dukuļu avotiem brīnumskaisto priežu silu (Kailo silu) šķērso dziļa grava — Muižuļu strautiņa jeb Vaitalas upītes ieleja.

Pirms Gaujas senlejas stāvkrasta strautiņa kreisajā krastā atrodas neliela smilšakmens klints, no kuras pamatnes izplūst avots. Avotiņa gultnē ir koši baltas smiltis. Avots gaišajā devona perioda Sietiņu svītas smilšakmenī izveidojis nelielu aliņu.

Iespējams, avota dzīlēs ir lielāka ala, par ko varētu liecināt sufozijas kritene virs avota priežu mežā — tātad šeit kādreiz pazemes tukšumā iebrukuši griesti.

No avotiņa sekundē iztek apmēram 1–1,4 litri garšīga ūdens. Apmēram puskilometru no šejienes no šī paša slāņa avota ūdeni iegūst “Venden” — tātad šeit ir iespēja iegūt absolūti svaigu ūdeni, tik labu, kā reti kur citur Latvijā!

Polbrenču veselības avotiņam mūsdienās nav tik viegli piekļūt. Netālu abās strauta pusēs ved skaistas meža takas un celiņi, tomēr nokļūšana pašā avota gravā vairs nav tik vienkārša — tā ir ļoti stāva, aizaugusi ar krūmiem un piepildīta ar kritalām.

Senāk bijis citādi: uz avotiņu no visām pusēm vedušas taciņas, grava ap to bijusi sakopta, bet ap avotiņu stādītas puķes.

Agrāk vietējiem iedzīvotājiem bijis ticējums: avota ūdenī jāmazgājas agrā rītā. Tā nu puiši un meitas nereti sacentušies — kurš pie avota būs pirmais. Jāņos un Vasarsvētkos pie avota pulcējušies ļaudis. Māras dienas rītos pie avota devās tie, kam bija nepieciešams ārstēt acis.

Pie avotiņa atstāti ziedojumi — krūmos iesieti dzijas pavedieni, bet avota ūdenī atstātas monētas.

Reiz gan kāds puika avotu esot piegānījis, un avots pārstājis tecēt. Avotu Polbrenču saimnieks (citā pierakstā — saimniece) iztīrījis, atstājis tam lielāku ziedojumu — un ūdens atkal sācis tecēt. Avots kalpojis par ūdens avotu Polbrenču mājām — tajās aka nav bijusi.

Ir arī ziņas, ka agrāk avots tecējis ar troksni.

Avotiņš nosaukts agrāko Polbrenču māju vārdā — šīs mājas atradušās ap 300 metrus uz austrumiem, Gaujas palienē. Netālu, no Gaujas pamatkrasta izplūst vēl viens, vājāks avotiņš.

401 | 09-03-2026

Īļaku Svētavots izplūst no augstas kraujas pamatnes netālu no Amatas labā krasta. Netālu no avota, kraujas augšmalā, sākas klintis — Īļaku iezis.

Arī paša avotiņa izplūdes vietā var nedaudz saskatīt klinšu atsegumus. Avots izplūst no Pļaviņu svītas pamatnes — ūdens izsūcies lejup cauri plaisainajiem dolomīta slāņiem un sasniedzis blīvākus iežus. Šeit iežu kontakta zona ir pārklāta ar nobirām, augsni un augiem, taču šo pašu slāņu robežu un no tās izplūstošos avotus var labi apskatīt Amatas kreisajā krastā, ap 500 metrus tālāk — Vizuļu iezī.

Šajā posmā Amatas ieleja ir strauji mainīga. Vēl 20. gadsimta 70. gados pirms avota, tajā pašā Amatas labajā krastā, bija izteiksmīgs balta smilšakmens atsegums — Melānija Vanaga to dēvēja par Amatas Staburagu. Tagad no šī atseguma vairs nav ne miņas — palikusi vien stāva nogāze.

Arī pats avots agrāk bijis krietni spēcīgāks. Arī tagad šeit plūst samērā daudz ūdens, taču avots ievadīts caurulē, no dolomīta bluķiem ap avotu ir izveidoti krāvumi.

Senākos laikos (kā liecina Melānijas Vanagas “Amatas burtnīcu” pieraksti), atbilstoši viņas dzirdētajām Īļaku saimnieces atmiņām, cilvēki ar avota ūdeni svētījuši laulības un jaundzimušos. Ūdens uzskatīts par dziedinošu.

Netālu uz rietumiem atrodas samērā liels akmens. Pastāv iespēja, ka tas arī kalpojis kulta vajadzībām, taču tam nav pierādījumu.

395 | 01-03-2026

Īļaku Svētavots ir iekļauts šādā rakstā:

Kapos atrodas ne mazums kultūrvēsturisku akmeņu, tomēr Kabiles kapu Velna pēdas akmens ir īpašs. Kapiem raksturīgāki ir dažāda veida krustakmeņi, kas saistīti gan ar kristīgo simboliku, gan mirušo piemiņu.

Kabiles kapos savukārt atrodas pēdakmens, kas nav saistīts ne ar mirušajiem, ne kristietību.

Šis akmens atrodas kapu centrālajā daļā, taču nav tik viegli pamanāms starp kapakmeņiem un kapavietu iežogojumu akmens stabiņiem. Lielais akmens ir dziļi iegrimis zemē — tas paceļas tikai 0,35 m virs zemes, lai gan ir samērā liels — 2,7 m garš un 2 m plats.

Smalkkristāliskā, pelēki sārtā granīta virsmā labi saskatāms pēdai līdzīgs liels iedobums — iespiedums. Tas aptuveni atgādina pēdas nospiedumu, ir 49 cm garš un līdz 2,5 cm dziļš. Platums — 18–20 cm. Iespaidīga pēda — tā aptuveni atbilst 75. apavu izmēram… Tik lieli apavi reālajā pasaulē tika radīti tikai pasaulē garākajam vīram Robertam Vadlovam (kurš gan dzīvoja ASV un atdusas pavisam citos kapos)! Tātad, ja vēlaties redzēt, cik lieli bijuši pasaulē lielākie cilvēka lietotie apavi, dodieties uz Kabiles kapiem!

Līdzās akmens virsmā atrodas arī krietni mazāka “pēdiņa” — 13 cm gara, 6 cm plata un 1,5 cm dziļa.

Ar akmeni saistītas vairākas teikas. Viena no tām pierakstīta salīdzinoši nesen — 2010. gadā:

Velns mucis no baznīcas (baznīca atrodas 700 m uz dienvidiem), skrējis cauri kapiem un akmenī ieminis pēdu.

Cita teika ir neparastāka:

Velns pakāpies uz šī akmens un… metis desu. Akmenī palikusi Velna pēda. Toties tur, kur nokritusi desa, izveidojies dīķis desas formā (ziemeļos no Kabiles pils atrodas uzpludināts pils parka dīķis, kuru sauc — Desa).

390 | 21-02-2026