Bānūžu Velnakmens ir iespaidīgs! Tas atrodas skaistā vietā – skrajā mežā, stāvajā Bānūžu ezera ziemeļaustrumu krastā. Šeit ezers pieguļ ledāja veidojumam – Bānūžu-Lodes kēmu terasei, uz kuras nogāzes tad arī atrodas akmens.

Atnākot līdz akmenim pa taciņu, var papriecāties gan par skatu, kas paveras no augšpuses, ar ezeru fonā, gan arī par to, cik liels šīs akmens izskatās, skatoties uz to no lejpuses.

Lielais akmens piesaistījis uzmanību arī senatnē. Ar akmeni ir saistītas teikas par Velnu: Velns esot būvējis akmeņu tiltu pāri Bānūžu ezeram un lielījies, ka pēc uzcelšanas Velnam piederēšot katrs desmitais cilvēks.

Šādi Velna plāni izraisījuši Dieva dusmas – tas licis Pērkonam iespert akmens tiltā un akmeņi izmētāti visapkārt. Šādi radies arī Velnakmens.

Cits nostāsts vēsta – netālajā Stūriņu rijā reiz vecs vīrs līdz vēlai naktij tīrījis linus. Pēkšņi pusnaktī sākuši dziedāt visi apkaimes gaiļi, ezers sācis krākt un šalkt. No rīta vīrs gājis mājup – ceļš gar ezeru esot bijis nosēts ar akmeņiem, kurus ezers naktī izmetis krastā. Lielākais no tiem bijis Velnakmens.

410 | 20-04-2026

Iespējams, ka Latvijā bedrīšakmeņu ir krietni vairāk, taču līdz šim apzināti mazāk nekā 100. Bedrīšakmeņi ir savdabīgs kultūras pieminekļu veids – akmeņi, kuru virsmā iekaltas nelielas bedrītes. Tās, visticamāk, veidotas aizvēsturiskos laikos, ilgi pirms kristietības ienākšanas.

Igaunijā bedrīšakmeņi ir ļoti izplatīti – tur apzināti vairāk nekā 1800 šādu pieminekļu (sk. pārskata karti ar šo akmeņu izvietojumu Igaunijā). Tādēļ nav pārsteigums, ka viens no tiem nonācis arī Igaunijas Nacionālā muzeja ekspozīcijā.

Šis muzeja eksponāts sākotnēji atradās vietā, kur tika pārbūvēts Tallinas–Tartu ceļš – visdrīzāk tuvāk Tallinai, jo lielākā daļa bedrīšakmeņu koncentrēta Ziemeļigaunijā. Tā kā akmeni sākotnējā vietā saglabāt nebija iespējams, 1994. gadā tas tika pārvietots uz Igaunijas Nacionālo muzeju.

Sākotnēji akmens bija apskatāms muzeja izstādē, un jau tolaik uz tā tika atstāti ziedojumi. Tādējādi šis senais kultūrvēsturiskais objekts it kā iedzīvināja jaunu tradīciju (visdrīzāk, arī sākotnēji uz bedrīšakmeņiem tika atstāti ziedojumi, taču tam nav drošu pierādījumu).

Novērojot akmens un apmeklētāju mijiedarbību, bedrīšakmens tika iekļauts arī 2016. gadā atklātā jaunā Igaunijas Nacionālā muzeja ekspozīcijā. Šis eksponāts stāsta ne vien par Igaunijas aizvēsturi, bet arī apliecina, ka mūsdienu cilvēkam tas nav tikai parasts akmens.

Uz akmens atstātie ziedojumi nonāk muzeja ziedojumu fondā.

409 | 19-04-2026

Mazsalacas bedrīšakmens, līdzīgi vairumam Latvijas bedrīšakmeņu, tika atklāts salīdzinoši nesen – 2002. gada maijā akmens arheoloģisko vērtību apzināja Ansis Opmanis. Šis atradums apliecina, ka kaut ko jaunu un līdz šim nezināmu var atklāt pat pilsētās – akmens atrodas ap 150 metrus no Mazsalacas luterāņu baznīcas!

Akmens virsmā aizvēsturiskos laikos ir iekaltas 32 bedrītes – dažas no tām ir labi saskatāmas arī tagad, lai gan vairumu no tām gan var saskatīt tikai uzmanīgāki pētnieki. Akmens sānos ir arī divas lielākas iedobes.

Bedrīšu diametrs ir no 3,5 līdz 7 cm, dziļums – ap 0,2-1,1 cm.

408 | 18-04-2026

Kapos atrodas ne mazums kultūrvēsturisku akmeņu, tomēr Kabiles kapu Velna pēdas akmens ir īpašs. Kapiem raksturīgāki ir dažāda veida krustakmeņi, kas saistīti gan ar kristīgo simboliku, gan mirušo piemiņu.

Kabiles kapos savukārt atrodas pēdakmens, kas nav saistīts ne ar mirušajiem, ne kristietību.

Šis akmens atrodas kapu centrālajā daļā, taču nav tik viegli pamanāms starp kapakmeņiem un kapavietu iežogojumu akmens stabiņiem. Lielais akmens ir dziļi iegrimis zemē — tas paceļas tikai 0,35 m virs zemes, lai gan ir samērā liels — 2,7 m garš un 2 m plats.

Smalkkristāliskā, pelēki sārtā granīta virsmā labi saskatāms pēdai līdzīgs liels iedobums — iespiedums. Tas aptuveni atgādina pēdas nospiedumu, ir 49 cm garš un līdz 2,5 cm dziļš. Platums — 18–20 cm. Iespaidīga pēda — tā aptuveni atbilst 75. apavu izmēram… Tik lieli apavi reālajā pasaulē tika radīti tikai pasaulē garākajam vīram Robertam Vadlovam (kurš gan dzīvoja ASV un atdusas pavisam citos kapos)! Tātad, ja vēlaties redzēt, cik lieli bijuši pasaulē lielākie cilvēka lietotie apavi, dodieties uz Kabiles kapiem!

Līdzās akmens virsmā atrodas arī krietni mazāka “pēdiņa” — 13 cm gara, 6 cm plata un 1,5 cm dziļa.

Ar akmeni saistītas vairākas teikas. Viena no tām pierakstīta salīdzinoši nesen — 2010. gadā:

Velns mucis no baznīcas (baznīca atrodas 700 m uz dienvidiem), skrējis cauri kapiem un akmenī ieminis pēdu.

Cita teika ir neparastāka:

Velns pakāpies uz šī akmens un… metis desu. Akmenī palikusi Velna pēda. Toties tur, kur nokritusi desa, izveidojies dīķis desas formā (ziemeļos no Kabiles pils atrodas uzpludināts pils parka dīķis, kuru sauc — Desa).

390 | 21-02-2026

Lielstraupes baznīcas akmens krusts ir viens no nedaudzajiem līdz mūsdienām saglabātajiem senajiem akmens riņķa krustiem Latvijā, turklāt — viens no aptuveni četriem, kas atrodas savā sākotnējā vietā. Tiesa, Lielstraupes akmens krusts ir nedaudz pārvietots, tomēr, visticamāk, tas joprojām atrodas tajā pašā viduslaiku kapsētā, kurā sākotnēji ticis uzstādīts.

Šis ir Latvijā vienīgais plātnes veida krustakmens ar caurejošu krustu — proti, 13 cm biezajā dolomīta plātnē ir izveidoti četri caurumi, kas apstrādāti tā, lai veidotu krusta simbolu.

Krustakmens paceļas virs zemes 50 cm augstumā, bet pie zemes tas ir 75 cm plats.

Caurejošā krusta diametrs ir 16 cm; tam līdzās atrodas seklāk iekalts, nedaudz mazāks riņķa krusts.

Mūsdienās baznīcas un pils apmeklētāji iet gar to akmens pusi, kas, visticamāk, tika uzskatīta par “otru pusi”, un līdz ar to neredz otru krustu.

Nav zināms, kad krustakmens ticis veidots un kam tas uzstādīts.

Izmantotie avoti

1. Andris Caune. Riņķa krusti Latvijā. Rīga, 2008.

346 | 18-12-2025

Ezerskolas Upurakmens senatnē, iespējams, kalpoja kā kulta vieta, lai gan tam nav tiešu pierādījumu. Tomēr šī vieta rada īpašu noskaņu.

Akmens atrodas ainaviskā vietā – bijušās Papes muižas (zināmas arī kā Sesku muiža, vēlāk Ezerskola, bet mūsdienās – Ezeru mājas) parkā, netālu no Papes ezera ziemeļu gala. Rapakivi granīta bluķis patiešām izskatās tā, kā varētu iztēloties upurakmeni: aptuveni galda lielumā, ar samērā līdzenu virsmu un zemu formu.

Sadēdējušajā akmens virsmā vietām izceļas lieli, sārti laukšpata kristāli. Uz akmens vienmēr atrodami ziedojumi – monētas, savukārt ozolu zaros virs tā ir sasietas lentītes.

Saskaņā ar nostāstiem pie akmens senāk augusi svēto ozolu birzs – mūsdienās ap akmeni iestādīti jauni ozoliņi. Netālu atrodas arī dižliepa ar aplauztu stumbru, kas tomēr turpina dzīt jaunus dzinumus. Arī šo koku uzskata par īpašu – liepas zaros ir sasietas lentītes.

Pirmās ziņas par šo akmeni kā kultūrvēsturisku vērtību 1976. gadā ievākusi un publicējusi arheoloģe Ilze Loze.

343 | 15-12-2025

Kadaru akmens neapšaubāmi ir dižakmens — šis milzīgais laukakmens atklātajā Lietuvas ziemeļu daļas ainavā ir saskatāms jau no liela attāluma. Akmens ir līdz 2,1 m augsts, līdz 4,1 m plats un 6,7 m garš; turklāt nav zināms, cik liela tā daļa vēl slēpjas zem zemes.

Jau senatnē cilvēki šim iespaidīgajam granīta bluķim ir pievērsuši uzmanību. Akmens virsmā redzamas ap 30 bedrītes — atšķirībā no daudzos citos akmeņos sastopamajām mazajām, tikko saskatāmajām bedrītēm, šeit tās ir salīdzinoši lielas: 4–7 cm platas un 1–3 cm dziļas.

Akmenī ir arī dabiska iedobe — Velna pēda, aptuveni 70 cm gara, 30 cm plata un ap 3 cm dziļa.

Turklāt akmens virsmā ir iekalti arī neskaidri simboli — aptuveni 70 cm gara un 18 cm plata figūra, kas atgādina vai nu vārpstu, vai pārsvītrotu sirdi; tās apakšdaļā slīpi iegravēts dubultkrusts.

Līdzās akmenim (pretī Velna pēdai) 1930. gadā tika atrasts akmens cirvis ar caurumu kātam — iespējams, tas veidots bronzas laikmetā. 2018. gadā šeit atrada vēl vienu akmens cirvi. Iespējams (Vykintas Vaitkevičius, Dievu pėdos, 2022), ka šādus akmens cirvjus pie akmens aprakuši jau salīdzinoši nesenākos laikos: lietuvieši šos cirvjus (Perkūnas kulkas) agrāk uzskatīja par priekšmetiem ar maģiskām spējām, un, lai nejauši nepiesauktu mājās nelaimi, drošības labad tos apraka pie mītiskā akmens ar Velna pēdu.

341 | 12-12-2025

Riņķa krusts jeb Saules krusts ir sens simbols, kuram dažādās kultūrās ir daudz nozīmju. Šādas formas kapakmeņus nereti veido vietās, kur pieejams akmens materiāls, no kura tos salīdzinoši viegli izgatavot. Latvijā visbiežāk tas ir dolomīts. Izņēmums ir divi akmens krusti Kazdangas parkā, kas veidoti no cietāka ieža.

Daudz lielāks šādu akmens krustu skaits ir Igaunijā. Piemēram, Vormsi kapsētā saglabājušies 343 riņķa krusti!

Seces Putraskroga kapu riņķa krusti sākotnēji atradās Putraskroga kapsētā Daugavas krastā, iepretī Koknesei pie Pērses ietekas.

Akmens krusti, visticamāk, atradās Bergmaņu dzimtas kapos Putraskroga kapu ziemeļaustrumu stūrī. Bergmaņi dzīvoja kapiem piegulošajās Upjāņu mājās — arī šo māju vieta mūsdienās ir applūdusi.

Riņķa krustu aptuveni šajā pašā vietā, iespējams — tieši vienu no mūsdienās redzamajiem krustiem — ir attēlojis arī J. K. Broce 1809. gada zīmējumā.

Pēc nostāstiem, Bergmaņu saimnieks vēlējies izcelties un akmens riņķa krustu atvedis pāri Daugavai no Kokneses, uzstādot to kapos savam vectēvam. Arī Koknesē reiz atradās līdzīgs riņķa krusts — aptuveni tajā pašā vietā pēc Pirmā pasaules kara uzstādīts cits, jaunāks riņķa krusts.

1932. gada 5. septembrī parādās pirmā rakstītā informācija par neparastajiem akmens krustiem: ziņojums Pieminekļu valdei no cita leģendāra cilvēka — mākslas zinātnieka Visvalža Peņģerota. Viņš ierosināja krustus pārcelt uz Koknesi.

1960. gadu sākumā krustus uzmērīja un fotografēja arheologs Andris Caune, bet uzrakstu norakstīja arheoloģe Elvīra Šnore.

Tolaik kapos bija trīs riņķa krusti — pirmais un trešais (tagad pazudušais) atradās rindā, četru metru attālumā viens no otra. Otrais krusts atradās aizaugušā kapu daļā, pašā stūrī.

1964. gadā Pļaviņu HES būvniecības laikā krusti tika pārvietoti uz Seces Lullīšu kapsētu, bet neilgi pēc muzeja izveides 1989. gadā — uz Aizkraukles vēstures un mākslas muzeju “Kalna Ziedi”, kur tie apskatāmi arī tagad.

Abi Putraskroga kapsētas krusti izgatavoti no vietējā Daugavas dolomīta plāksnēm.

Pirmais krusts atrodas pa kreisi, tuvāk muzeja ēkai. Tagadējā atrašanās vietā tas ir iegrimis — akmens riņķa apakšējā daļa atrodas zem zemes. Riņķa diametrs ir 60 cm, kopējais krusta augstums — 102 cm, bet biezums — 21 cm. Iegrimušajā pamatnē abās pusēs iekalta piederības zīme.

Otrais krusts izgatavots no plānākas — 17 cm biezas — dolomīta plātnes. Kopējais augstums — 84 cm, riņķa diametrs — 80 cm. Šo riņķa krustu bagātina papildu iekalumi — priekšpusē (kas pašlaik pagriezta prom) 15 cm augsts krusts, bet aizmugurē — Jumja zīme ar svītru virs un zem tās. Šī ir piederības zīme.

Zaudētais trešais krusts bijis ar vērtīgu uzrakstu, kas varētu apstiprināt nostāstu:
Te Duhs upjan Wezz Tehws Jahns Bergman
Mirris 1853 1 webrar wezzums 74 gadus.

Šim trešajam krustam atstarpes starp krusta zariem nebija pilnībā izkaltas cauri.

Trešais krusts, attiecīgi, ir datējams ar 1853. gadu vai nedaudz vēlāku laiku. Diemžēl nav zināms, kad izveidots pirmais krusts.

340 | 11-12-2025

Senais ceļš pāri Rakstupītei mūsdienās ir kluss un mierīgs, lai gan no augstā Rakstupītes krasta var dzirdēt eksotisku dzīvnieku saucienus no netālā kamieļu parka.

Viduslaikos un, visticamāk, jau ilgi pirms tam šeit valdīja lielāka rosība – te veda nozīmīgais ceļš no Rīgas uz Cēsīm.

Šajā apvidū 1245. vai 1247. gadā notika kauja starp Cēsu ordeņa bruņinieku karaspēku un lepno Lietuvas (Nalsenes – sēļu un augštaišu zemes) karavadoņa Lengvīna spēkiem. Cēsu bruņinieki tika sakauti, un kaujā krita arī Cēsu komturs Heinrihs no Zesendorpas.

Daļa vēsturnieku uzskata, ka 14. gadsimtā, iekopjot piemiņas vietu traģiskās kaujas vietā, tika uzstādīts tagad redzamais akmens, kurā iecirsti trīs Maltas jeb bruņinieku krusti.

Tomēr pastāv arī cita versija: Rakstu krustakmens iezīmē ordeņa zemju robežu (1.).

110 metrus dienvidrietumos, meža ceļa ziemeļu pusē, atrodas vēl viens akmens, kurā iecirsts vienkāršāks krusts ar šķērslīnijām visos četros krusta galos. Tas ir tipisks robežakmens, kādus bieži veidoja 18. un 19. gadsimtā.

Starp abiem krustakmeņiem, tuvāk upei, atrodas Rakstu senkapi – ap 2500 gadus sens bronzas laikmeta uzkalniņkaps. Aiz senkapiem ir krauja – skaistās Rakstu klintis.

Izmantotie avoti

1. Dzenis Agris, Robežas un robežzīmes Livonijas laika avotos, Historia.lv. Apmeklēts 2025. gada 26. novembrī.

323 | 26-11-2025

Meldzeres dobumakmens ir viens no samērā nedaudzajiem Latvijas cilindriskajiem dobumakmeņiem – mucas formā apdarināts laukakmens, kura virsmā ir iekalts cilindrisks iedobums.

Apraksts

Šis rapakivi granīta bluķis paceļas virs zemes līdz 75 centimetrus augstu un tā diametrs ir 1,35 metri. Akmens varētu būt apstrādāts no visām redzamajām pusēm. Akmens ir noapaļots un tā sānos ir redzamas metāla instrumentu atstātās rievas. Virsma vismaz daļēji ir līdzināta un tajā ir glīti iekalts apaļš cilindra veida dobums. Šī dobuma diametrs ir 55-56 cm, tas ir 6-15 cm dziļš.

Dobuma apakšā ir iekaltas divas koncentriskas gredzenveida rievas. Ārējā ir līdz 3,2 cm dziļa un ap 1,5 cm plata, iekšējā – līdz 2,7 cm dziļa un līdz 3,2 cm plata.

Akmens ir sašķēlies – viens gabals atrodas turpat, otrs – pazudis.

Vēsture un noslēpumi

Ir nostāsti, ka Meldzeres dobumakmens salīdzinoši nesen esot pārvietots uz gravas dibenu, lai to pasargātu. Visdrīzāk, akmens kopš tā apstrādes tomēr nav pārvietots. Par to varētu liecināt, piemēram, akmens sānos iekaltās rievas, kuras sniedzas līdz grunts līmenim.

Akmens varētu būt apstrādāts laika posmā no 15. līdz 18. gadsimtam, tomēr precīzāks laiks pagaidām nav zināms. Nav zināms arī akmens apstrādes iemesls – tas neder ne graudu beršanai, ne kā dzirnakmens, ne kā asināšanas instruments.

Cilvēka prāts, protams, šo neziņu aizstāj ar dažādām hipotēzēm, kuras grūti pierādīt vai noraidīt. Vai varēja gadīties tā, ka mēra vai kara laikos cilvēki pievērsās reliģiskiem kultiem un šādus akmeņus veidoja kā upurēšanas vietas? Teorētiski – jā. Varbūt te kāds centās īstenot neparastu saimniecisku ieceri? Varbūt…

Mūsdienās ir iegājies uzskats, ka akmens varēja būt upurēšanas vieta, vismaz tagad tas par tādu kalpo. Pēdējās desmitgadēs dobumā parādās aizvien vairāk monētu.

Pirmās ziņas par Meldzeres dobumakmeni sniegtas 1984. gadā, Juris Urtāns informāciju par akmeni publicēja 1985. gadā.

Latvijā ir apzināti 11 līdzīgi cilindriskas formas akmeņi. Ne pārāk tālu atrodas Bērzu bļodakmens, tālāk Kurzemes ziemeļos – Ulmales jeb Pinnu upurakmens. Vairāki līdzīgi akmeņi ir arī Vidzemē, piemēram Tūjasmuižas dobumakmens, Viļķenes dobumakmens, kā arī Latgalē (Zīleņu jeb Zundu upurakmens). Arī Lietuvā atrodas diezgan līdzīgi akmeņi – raksturīgs piemērs ir Dubenetas jeb Spitrēnu akmens (Dubenėtas akmuo, Spitrėnų akmenys) Utenas apriņķī.

Nosaukums

Nereti tiek lietota cita nosaukuma versija – Meldzeres bļodakmens. Turpinās speciālistu diskusijas, iedalot šos mākslīgi apstrādātos akmeņus bļodakmeņos, dobumakmeņos, cilindriskajos dobumakmeņos un citos veidos.

Cita Meldzeres dobumakmens nosaukuma versija – Upespūteļu Upurakmens – ir saistīta ar to, ka agrāk akmenim vistuvāk atradās Upespūteļu mājas.

Izmantotie avoti

1. Meldzeres bļodakmens, Senvietas.lv. Apmeklēts 2025. gada 21. novembrī.

318 | 21-11-2025