Latvijas–Krievijas robeža lielā mērā stiepjas pāri nomaļiem mežiem un purviem. Viens no tiem, ziemeļaustrumos no Zilupes, ir Opuļu purvs. Latvijas pusē, purva malā, izplūst neliels avotiņš, kas, šķiet, jau izsenis bijis pazīstams kā dziedniecības un veselības kulta vieta. Par to varētu liecināt trīs monētas, kas tika atrastas 1937. gadā, avotā ierīkojot akas grodus. Monētas bija kaltas 1812., 1836. un 1860. gadā – tātad cilvēki tās avotā bija atstājuši jau ilgi pirms mūsdienu svētvietas izveides.

20. gadsimta sākumā ar avotu sāka saistīt pareizticīgo tradīciju. Nostāsts vēsta, ka 1901. gadā, pateicoties avota ūdenim, redzi atguvis vietējais iedzīvotājs Dementijs Kazakovs. Pirms tam dievbijīgajam vīram sapnī parādījusies Dievmāte un teikusi: “Ej un apmazgā acis avotiņā – izdziedināsies! Un pavēsti par šo avotu arī citiem!”

Opuļu avota slava auga, un 1937. gadā zemes īpašniece avotu uzdāvināja pareizticīgo baznīcai. Tajā pašā gadā jaunais Zilupes mācītājs Vladimirs Antipovs, apmeklējot avotu, secināja, ka daudzie apmeklētāji tā apkārtni jau pamatīgi izmīdījuši. Viņš aicināja vietu sakopt un izveidot šeit baznīcas svētvietu. Vienojoties ar Latvijas robežsargiem, vietējā draudze dažu dienu laikā virs avota uzcēla nelielu kapelu ar kupolu un krustu.

1937. gadā aizsākās arī jauna tradīcija – svētceļojums no Zilupes uz Opuļu avotu 21. septembrī, kad pareizticīgo baznīca svin Dievmātes piedzimšanas svētkus. Uz nomaļo avotu devās tūkstošiem cilvēku.

1960. gados kapelu nopostīja. Vietējie iedzīvotāji vēlāk stāstījuši, ka gan pavēles devējs – kolhoza priekšsēdētājs Stepanovs –, gan kapelas nojaucējs, traktorists, drīz pēc tam saslimuši un nomiruši. Protams, avota slavu tas vietējo iedzīvotāju uzskatos nostiprināja vēl vairāk.

Pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas svētvieta atdzima. 1991. gada vasarā Zilupes draudze ar pašvaldības atbalstu virs avotiņa uzcēla jaunu kapelu, veidotu pēc 1937. gada kapelas parauga. 2000. gadā atsākās arī svētceļojumi, un Zilupes draudze ik gadu savās mājās viesmīlīgi uzņēma svētceļniekus no citām pilsētām.

Ar laiku svētceļotāju kļuva tik daudz, ka mazā kapela vairs nespēja viņus uzņemt. Tādēļ 2018. gada vasarā, izmantojot arī Eiropas Savienības finansējumu, tika uzcelta jauna un ievērojami plašāka kapela, kas pēc izmēriem jau atgādina nelielu baznīcu.

Netālā robeža un nesen tapušie nocietinājumi tuvākajā apkārtnē atstāj nomācošu iespaidu. Lai piekļūtu Opuļu avotam, ir nepieciešams nokārtot caurlaidi. Tomēr cilvēki uz šejieni turpina doties. Grūti atrast vēl kādu Latvijas avotu, kas būtu tik ļoti cienīts un mīlēts.

485 | 13-08-2026

Lielā akmens virsdaļa Kujas upes krastā vietējiem iedzīvotājiem bija zināma jau sen. Taču 1982. gadā, meliorācijas darbu laikā, Kuju pārraka, izveidojot taisnu un, jāatzīst, krietni vien garlaicīgāku kanālu. Tad milzīgais akmens tika atrakts pilnībā.

Skatam pavērās viens no Latvijas lielākajiem laukakmeņiem – raupja rapakivi granīta milzis. Akmens sasniedz 4,2 metru augstumu un tā apkārtmērs ir 20 metri, ierindojot to trešajā vietā starp Latvijas lielākajiem apzinātajiem akmeņiem. Meliorācijas darbu laikā akmeni bija paredzēts saspridzināt, taču pēc netālo Jaunauziņu māju saimnieces Hildegardes Padoms protesta tas tika saglabāts.

Vietējie iedzīvotāji izmantoja lielo akmeni kā dabisku balstu un pāri Kujai izbūvēja nelielu iekārtu gājēju tiltiņu. Tas skatu uz akmeni padarīja vēl savdabīgāku un iespaidīgāku.

Mūsdienās tiltiņš, šķiet, vairs nav tik nepieciešams, jo aiz lielā akmens tas neturpinās. Tomēr, saglabājot vietas ainavu un tradīcijas, tas joprojām tiek uzturēts, bet uz akmens novietots savdabīgs sols. Līdz akmenim var nokļūt, ejot cauri skaisti koptajai Jaunauziņu sētai.

1985. gadā Guntim Eniņam Jaunauziņu saimniece Hildegarde Padoms pastāstīja vietējo teiku par akmeni:

Velns bija sanīdies ar Dievu. Lai Dievam sariebtu, gribējis aizbērt Aivieksti pie Nagrotes. Velns bija jau visus akmeņus no šīs apkārtnes salasījis un ar vienu maisu aizstiepis un izbēris Nagrotē. Otrs maiss patrāpījies lielāks. Kāpjot pāri Kujas upei, velnam pārplīsušas bikses. Tad šis aizgājis uz Skroderiem (tā agrāk sauktas Jaunauziņu mājas), tur sadabūjis ragavu ilksi, apsēdies uz lielā akmeņa un ar ilksi kā ar adatu lāpījis pārplīsušās bikses. Bet nav vēl ticis ar lāpīšanu gluži galā, kad Kujas otrā krastā iedziedājies gailis. Tāpēc akmens tagad saucas par Skroderi.

Savukārt netālo Auziņu māju vecā saimniece stāstījusi citu teiku:

Velns, uz lielā akmeņa sēdēdams, esot šuvis zābakus ar auzām. Tāpēc visas apkārtējās mājas saucot par Auziņiem (Vecauziņi, Auziņi, Jaunauziņi), bet akmeni – par Velnakmeni.

Izmantotie avoti

1. G. Eniņš. Nezinātie milži. Cīņa, Nr. 276 (01.12.1985.).

483 | 01-08-2026

Jēkabnieku kapos atrodas viens no neparastākajiem senāku laiku akmens pieminekļiem Latvijā – lielākais un greznākais zināmais akmens riņķa krusts valstī. Tas rūpīgi izkalts no dolomīta plātnes un rotāts ar bagātīgu ornamentiku un senatnīgu uzrakstu vācu valodā.

Paši Jēkabnieku kapi ir viena no daudzajām Latvijas lauku kapsētām. Lielākā daļa apbedījumu šeit veikti 20. gadsimtā, bet senākie – 19. gadsimta beigās. Tomēr riņķa krusts ir ievērojami senāks par kapsētu. Agrāk šo vietu dēvēja par Krustkalnu kapiem, un, visticamāk, tieši šis iespaidīgais piemineklis devis tiem agrāko nosaukumu.

Latvijā saglabājušies tikai daži akmens riņķa krusti, taču Jēkabnieku riņķa krusts ir gan lielākais, gan mākslinieciski izsmalcinātākais no tiem. Iespējams, tieši senā akmeņkaļa meistarība kļuvusi par galveno iemeslu, kādēļ šis piemineklis gadsimtu gaitā ticis saudzīgi saglabāts.

Krusta augstums ir 2,02 metri. Tas izkalts no 18 centimetrus biezas dolomīta plātnes. Riņķa diametrs sasniedz 63 centimetrus, un tas bagātīgi rotāts ar reljefām detaļām. Riņķa centrā ir mazāks 14 centimetru diametra aplis ar vēl vienu reljefu krustu.

Krusta apakšdaļa pakāpeniski kļūst platāka. Iespējams, sākotnēji tas zemē bijis ierakts dziļāk nekā redzams mūsdienās.

Krusta apakšējā daļā 97 centimetrus augstā laukumā iecirsts 13 rindu uzraksts vācu valodā. Burtu formas raksturīgas 16.–17. gadsimtam.

UNSER. RIC
HTER. BU
RCC VND A
DVOCAT IST:
DERO GETRE
WER HER:V
AGONAT. IEV
SVS CHRIS
TVS GOTTES
LAM. DER VOR
VNS STARB A
M CREVTZES
STAM.

Ļoti aptuveni tulkojot latviešu valodā, teksts vēsta: “Mūsu soģis, pils un aizstāvis ir uzticamais Kunga Dēls Jēzus Kristus, Dieva Jērs, kurš par mums mira pie krusta koka.”

Pieminekļa otra puse atstāta pilnīgi neapstrādāta. Šis askētiskais aizmugures veidols krasi kontrastē ar rūpīgi izstrādāto priekšpusi.

Sākotnēji krusta priekšpuse bijusi koši sarkanā krāsā, bet uzraksta burti izcelti zilā krāsā. Krāsojuma paliekas uz akmens saskatāmas vēl mūsdienās.

Diemžēl precīzs krusta izgatavošanas laiks nav zināms. Iespējams, tas tapis jau 16. gadsimta beigās, tomēr ticamāk, ka piemineklis veidots 17. gadsimta sākumā, Kurzemes un Zemgales hercogistes laikā.

Šis vērtīgais kultūras piemineklis rakstītajos avotos minēts jau 1886. gadā. Jēkabnieku pagasta kanceleja 1933. gadā Pieminekļu valdei ziņoja, ka sasvērušā krusta pamatne nostiprināta ar cementa un grants maisījumu. Uz šī pamata krusts stāv joprojām.

Izmantotie avoti

1. A. Caune. Riņķa krusti Latvijā. Latvijas vēstures institūta apgāds, 2008.

481 | 24-07-2026

Dagdas muižas parkā, Guščas upītes krastā, atrodas Latvijā reti sastopami dabas pieminekļi – konglomerāta klinšu atsegumi. Šeit atrodas vienīgās konglomerātā veidotās alas Latvijā – lai gan, iespējams, Rēzeknes novadā zem nogulumiem joprojām slēpjas nelielā Opinku Velnala, kura gan, drīzāk, bija veidojusies zem avotkaļķu bluķa nevis konglomerāta.

Lielākā no abām Dagdas alām ir 7,8 metrus garā Dagdas ala, kas atrodas aiz Dagdas Jauniešu iniciatīvu centra “Parka rozes”. Šeit Guščas upītes pretējā krastā paceļas samērā neliels, taču labi pamanāms konglomerāta atsegums – aptuveni četrus metrus plats un līdz 1,6 metrus augsts. Gandrīz visā atseguma pamatnes platumā paveras alas ieeja.

Ala ir ļoti zema, un iekļūšana tajā gandrīz neizbēgami nozīmē dubļainu apģērbu. Pašlaik (2026. gadā) ieejas augstums ir tikai ap 0,4 metriem. Dziļāk ala kļūst nedaudz augstāka – līdz 0,9 metriem –, bet tās platums sasniedz aptuveni piecus metrus.

Alas ieeja atrodas apmēram 1,5 metrus virs upes līmeņa.

Pēdējos gados pēc spēcīgām lietusgāzēm pāri alas ieejai plūst ūdens, veidojot nelielu ūdenskritumu. Ziemās šeit veidojas arī izteiksmīgs leduskritums.

Dagdas konglomerāts ir dabiskam betonam līdzīgs iezis. Tas izveidojies pēdējā apledojuma beigu posmā vai neilgi pēc tā, kad ar kalciju bagāts gruntsūdens sūcās cauri straumju sanestām smiltīm un oļiem, pakāpeniski tos sacementējot. Šādi ledāja veidoti konglomerāti sastopami gan upju ielejās (Guščas, Poguļankas un Ruņupes krastos Latvijā, kā arī Jūras, Nemunas un Neres ielejās Lietuvā), gan arī grants karjeros.

Tā kā Dagdas ala atrodas netālu no pilsētas centra, tā vietējiem iedzīvotājiem pazīstama jau izsenis. Latgalē alas ir ļoti reta parādība, tādēļ ar šo vietu saistīti vairāki nostāsti. Atbilstoši tiem, ala esot ieeja slepenā pazemes ejā, kas ved uz baznīcu, muižu un kapsētu. Ir arī nostāsti, ka barons alā paslēpis savus dārgumus.

Rakstos ala pirmoreiz plašāk aprakstīta 1978. gada laikraksta publikācijā, bet lielāku atpazīstamību ieguva pēc tam, kad 1991. gadā to popularizēja Guntis Eniņš.

Apmēram 300 metrus uz ziemeļaustrumiem (taisnā līnijā) Guščas krastā atrodas vēl viens konglomerāta atsegums ar mazāku alu – Dagdas mazo alu. Atbilstoši 1. avotam, konglomerāta atsegumi esot redzami arī uz dažiem Dagdas ezera sēkļiem, kā arī kāda “bezvārda strautiņa” labajā krastā “aiz vecā parka”.

Izmantotie avoti

1. I. Valuhs. Sena ala, “Komunisma Ausma”, 1978. gada 25. jūlijs.
2. Dagdas ala, Dabas aizsardzības pārvalde.

479 | 22-07-2026

Varakļānos Kažavas upītes krastā atrodas interesants, samērā liels laukakmens, kas sašķēlies divās daļās. Lielākā akmens daļa joprojām slēpjas zem zemes. Kopš 18. gadsimta beigām ap to plešas romantiskais Varakļānu pils parks – cik zināms, senākais ainavu parks Latvijas teritorijā.

Iespējams, jau pirms parka izveides šis akmens bijis nozīmīga vieta apkārtnes iedzīvotājiem un kalpojis par kulta akmeni. Akmens virsmā varot saskatīt arī Velna pēdu.

Tomēr visredzamākā cilvēka darbības liecība ir akmens virsmā iekaltais uzraksts latīņu valodā:

AMICITIA VIRTVTI MEMORIA GRATITVDO 1798 ANNO
(“Draudzībai un tikumībai – piemiņa un pateicība. 1798. gadā.”)

Ar Varakļānu Mīlestības akmeni saistīts neparasti liels skaits nostāstu – iespējams, vairāk nekā ar jebkuru citu Latvijas kultūrvēsturiski nozīmīgu akmeni.

Borhs un Mazoti

Akmens cieši saistīts ar nozīmīgāko personību Varakļānu vēsturē – Mihaelu Johanu fon der Borhu (Michał Jan Borch, 1753–1811). Lai gan Borhs piederēja senai vācbaltiešu dzimtai, viņš sevi uzskatīja par poli. Viņa tēvs Jans Andrejs Borhs bija Polijas kanclers, bet Varšavas centrā joprojām atrodas Borhu pils.

Pēc aktīvas politiskās darbības un ceļojumiem pa Franciju, Vāciju, Šveici, Itāliju un Maltu, kā arī diplomātiskās misijas Anglijā Borhs ap 1789.–1790. gadu atgriezās Varakļānos.

Kopā ar viņu ieradās arī Romā dzimušais amatierarhitekts Vinčenco Mazoti (Vincenzo de Mazotti, 1756–1798). Abi uzsāka vērienīgu Varakļānu attīstību – pili paplašināja un pārveidoja tolaik tik modernajā klasicisma stilā, ap to izveidoja plašu ainavu parku, uzcēla baznīcu. Lielie būvdarbi piesaistīja amatniekus un strādniekus, un ap pili sāka veidoties mūsdienu Varakļāni.

1798. gada februārī Mazoti nomira. Visdrīzāk, tieši viņa piemiņai pēc Borha rīkojuma akmenī tika iecirsts tagad redzamais uzraksts.

Mīlestības akmens

Lai gan uzraksts, visticamāk, veltīts Borha draugam, vietējo nostāsti to skaidro citādi.

Leģenda vēsta, ka Borha meita Jadviga bijusi apsolīta kučierim – uzticamajam Borha ceļabiedram Sicīlijā –, taču viņa iemīlējusi pils dārznieku. Tā kā Borhs nav vēlējies lauzt doto solījumu, meitene izdarījusi pašnāvību. Tikai pēc tam tēvs sapratis savu kļūdu un licis akmenī iecirst piemiņas uzrakstu.

Visticamāk, šis nostāsts radies vēlāk un faktiski nav saistīts ar Borhiem – Borham bija septiņi bērni, taču nevienu no viņiem nesauca Jadviga.

Tomēr tieši šī leģenda devusi akmenim tagadējo nosaukumu. Jau kopš 19. gadsimta daudzi varakļānieši to uzskata par mūžīgas mīlestības simbolu, un pie akmens notikušas neskaitāmas romantiskas tikšanās un doti solījumi.

Zinātnieks, vulkāni un velns

Borhs bija ne tikai diplomāts un avantūrists, bet arī aizrautīgs dabaszinātnieks, kultūras darbinieks. Viņš bija viens no sava laikmeta ievērojamākajiem mineralogiem – viņa darbi par Sicīlijas mineraloģiju guva plašu ievērību, un tos augstu vērtēja arī Johans Volfgangs fon Gēte.

Stāsti par Borha un viņa pavadoņa – vietējā varakļānieša – nokāpšanu Sicīlijas vulkāna krāterī un izglābšanos no drošas nāves vēlāk kļuva par pamatu daudzām Varakļānu leģendām.

Daudzas no tām vēsta par Lielo zābaku un Dzīvo zobenu. Atbilstoši vienai no leģendām Dzīvo zobenu Borhs saņēmis no Velna, kad nokāpis ellē – tas ir, vulkāna krāterī. Zobens klausījis tikai Borham, bet citādi dzīvojis pats savu dzīvi, cērtot visu, kas tam pagadījies ceļā. Tas palīdzējis vairākos karagājienos, taču ne reizi vien radījis lielas nepatikšanas arī pašos Varakļānos.

Kur zobens palicis, neviens vairs nezina. Viena no leģendām vēsta, ka šis bīstamais priekšmets aprakts zem Mīlestības akmens. Tam līdzās paslēpta arī burvju grāmata. Stāsts par grāmatu, savukārt, varētu būt saistāms ar to, ka Borhs bija kaislīgs retu grāmatu kolekcionārs un Varakļānu pilī atradās viena no ievērojamākajām privātajām bibliotēkām Baltijā.

Izmantotie avoti

1. E. Spēlmane. No Varakļānu pils pagātnes, “Zvaigžņotā debess”, 1979. gada pavasaris.
2. J. Urtāns. Lielie akmeņi Latvijas muižu parkos. Zinātnisko rakstu krājums “2022: Krustpunkti: kultūras un mākslas pētījumi”, 2024.

478 | 05-07-2026

Tieši pirms Lielās Taevaskodas klints Ahjas upē pie kreisā krasta atrodas liels laukakmens.

Ar šo akmeni saistīti vairāki nostāsti. Pazīstamākais no tiem vēsta par spiegu (igauniski – salakuulaja). Senatnē Lielo Taevaskodu uzskatīja par svētu vietu. Te karavadoņi apsprieduši kara plānus, bet ienaidnieka spiegs paslēpies upē starp akmeņiem. Šajā vietā klints atbalss ļāvusi labi dzirdēt visu, kas tika runāts.

Tomēr spiegu atklāja un sodīja. Atbilstoši vienai nostāsta versijai viņš nosala un pārvērtās par akmeni. Citā stāstīts, ka par akmeni viņu pārvērta karavīra burvju bulta.

Pastāv arī uzskats, ka senatnē šis akmens kalpojis par upurēšanas vietu. Cits nostāsts vēsta, ka vasaras pēcpusdienās uz akmens sēžot nāra.

477 | 30-06-2026

Ainaviskajos pauguros starp Ignalinu un Dūkštu atrodas viens no neparastākajiem Lietuvas akmeņiem – Antakmenes akmens.

Šis nav parasts laukakmens. Antakmenes akmens ir milzīgs konglomerāta bluķis – dabas veidots “betons”, kura virszemes daļa sasniedz 4,3 metru augstumu, liela akmens daļa joprojām slēpjas zem zemes.

Konglomerāta milzis

Konglomerāti pasaulē nav retums. Tie ir ieži, kas veidojušies no noapaļotiem oļiem un akmeņiem, kurus dabiskie procesi vēlāk sacementējuši vienā veselumā. Konglomerātā iekļautos oļus sauc par klastiem, bet smalkgraudaino masu, kas tos saista kopā, – par matricu.

Parasti šādus iežus veido upes vai ledāji, kas vienuviet sajauc dažāda lieluma akmeņus ar smalkām nogulsnēm. Laika gaitā šo masu sacementē māla, kaļķa vai silikāta cements. Māla cements veido salīdzinoši irdenus iežus, kaļķa cements – iezi, kas līdzinās betonam, bet silikāta cements ir vēl izturīgāks.

Baltijā lieli konglomerāta bluķi sastopami Latvijas dienvidos – Ruņupes, Poguļankas ielejās un Dagdas apkārtnē –, bet Lietuvā to ir vairāk.

Tāpat kā parastos laukakmeņus, arī šos konglomerāta bluķus ledājs atnesis no tagadējās Somijas dienviddaļas, Zviedrijas vidienes vai Baltijas jūras gultnes starp abām valstīm. Pats konglomerāts izveidojies aptuveni pirms 1,7 miljardiem gadu.

Baltijas konglomerāti ir sacementēti ar silikāta cementu, tādēļ tie ir ārkārtīgi izturīgi. Atšķirībā no granīta laukakmeņiem ledājs tos nav noslīpējis gludus – tie saglabājuši stūrainu formu, asas šķautnes un daudzveidīgas iedobes.

Sens upurakmens

Antakmenes akmens ir neparasts arī ar savu novietojumu. Tas stāv gandrīz vertikāli – akmens augstums (4,3 metri) ir lielāks, nekā platums. Var rasties kārdinājums domāt, ka tas ir aizvēsturisks menhīrs, ko cilvēki uzstutējuši stāvus. Tomēr, visdrīzāk, akmens šādā stāvoklī nonācis dabiski. Par to liecina tas, ka pamatnē nav redzami citi akmeņi vai konstrukcijas, kas būtu izmantotas tā nostiprināšanai. Turklāt milzīgais bluķis dziļi iegrimis zemē.

Tomēr savādais akmens cilvēku uzmanību piesaistījis jau ļoti sen. Tā augšdaļā starp abiem “ragiem” atrodas liela – apmēram 1,25 metrus gara un 0,65 metrus plata – iedobe, kas ir ļoti piemērota vieta upurējumu novietošanai.

Akmens virsmā redzamas arī citas iedobes, kuras tautā dēvē par “Velna nagiem”.

Rakstītajos avotos Antakmenes akmens pirmoreiz minēts 1842. gadā, kad Eustahijs Tiškevičs to aprakstīja ar nosaukumu Aukų akmuo – Altāra akmens.

Ap 1875. gadu akmeni apmeklēja arī mākslinieks Napoleons Orda. Pie savas gleznas viņš pierakstīja:

“Ludviķa Radecka Mikuliča laukos atrodas siena no mazākiem akmeņiem – viens no senākajiem pagānu pieminekļiem Lietuvā. Cilvēki to dēvē par upurakmeni.”

Ar akmeni saistīti daudzi nostāsti. Stāsta, ka senatnē uz tā dedzināti upuri. Pagānu svētceļnieki pie akmens devušies desmitajā piektdienā pēc Lieldienām, bet akmens iedobē līdz pat 20. gadsimta 50. gadiem ziedoti ēdieni, lini un nauda.

Pie akmens apkārtējo ciemu iedzīvotāji svinējuši Jāņus (tradīcija atjaunota 2017. gadā), un līdz pat 1940. gadam daudzi šeit nākuši lūgties.

1942. gadā okupācijas vara nolēma akmeni saskaldīt. Vietējie iedzīvotāji ar dakšām un izkaptīm metās to aizstāvēt, un akmeņkaļi atkāpās.

1971. gadā Vītauta Urbanaviča vadībā pie akmens tika veikti arheoloģiskie izrakumi 32 kvadrātmetru platībā. To laikā atklāja piltuves veida bedri ar aptuveni 20 centimetru biezu pelnu slāni, apdegušiem akmeņiem un dzīvnieku (piemēram, zirgu) kauliem. Analīzes liecināja, ka uguns šeit degusi 18. gadsimta otrajā pusē.

Vietējie nostāsti vēsta arī par bļodakmeni, kuru 19. gadsimta beigās vai 20. gadsimta sākumā atradis Antakmenes iedzīvotājs Krisius Ribokas un aizvedis uz savām mājām.

474 | 27-06-2026

Kallastes smilšakmens atsegumi ir vienas no retajām ezera veidotajām klintīm Baltijā. Taču vēl neparastākas ir tajās izveidojušās alas – vienīgās zināmās alas Baltijā, ko izveidojuši ezera viļņi.

Peipusa viļņi Kallastes klintis nepārtraukti pārveido. Pēc spēcīgām vētrām mainās gan pašas klintis, gan arī alas. Iespējams, šīs pārmaiņas nav tik straujas kā Latvijas jūras krasta smilšakmens alās, piemēram, Veczemju klintīs, tomēr arī Kallastē alas nav pastāvīgas.

Iespējams, nelielas alas veidojas arī citviet Kallastes klintīs, taču izteiksmīgākās atrodas to centrālajā daļā, ziemeļaustrumos no kapsētas. 2026. gadā šeit līdzās atradās divas alas, no kurām lielākā bija ap 6 metrus gara.

No ārpuses alas nešķiet īpaši iespaidīgas, taču, ieejot tajās, rodas pavisam cita sajūta. Arukilas svītas smilšakmens ir koši rūsgansārts, un saulainā laikā tas spilgti kontrastē ar pelēcīgajām ezera smiltīm. Viļņi alās sanesuši niedru gabalus, nelielus akmentiņus un nereti arī zivju atliekas, kuras, visticamāk, šeit ienes putni vai zvēri.

Par alām saglabājušies arī nostāsti. Stāsta, ka senatnē tās kalpojušas par upurēšanas vietu un ka aizlaikos tajās atradusies kalēja smēde.

471 | 25-06-2026

Pirmajās Strīķupes klintīs – Stoķu klintīs – atrodas četras alas. Virzienā no ziemeļiem uz dienvidiem tās ir: Stoķu Veselības avots ar alu, Līgotāju ala, Stoķu ala un Patkula ala.

Patkula ala ir lielākā un interesantākā no šīm alām. Tajā var ieiet, gandrīz nepieliecoties. Dziļāk ala kļūst vēl plašāka – tās lielākā telpa jeb “halle” ir līdz 3,5 metrus augsta un 4 metrus plata (1991. gada mērījumi). Aiz šīs zāles ala sazarojas daudzās mazākās ejās, un visu eju kopgarums sasniedz ap 80 metriem. Daudzas no mazajām ejām ar smiltīm daļēji aizpildījuši alā dzīvojošie dzīvnieki. Galvenās ejas garums ir 36 metri.

Pie alas ieejas atrodas arī šaurs atzars uz blakus esošo Stoķu alu. Šī eja ir apmēram 15 metrus gara (to pieskaita pie Stoķu alas), tomēr izspraukties tai cauri ir ļoti grūti.

Skandalozais barons Patkuls

Patkula ala nosaukta Vaidavas barona Johana Reinholda fon Patkula (1660–1707) vārdā. Dzimtas uzvārds varētu liecināt par lībiešu saknēm – Patkuli rakstītajos avotos minēti jau 14. gadsimtā. Pats barons bijis ass, rupjš, taču vienlaikus enerģisks un ļoti gudrs cilvēks. Viņam radās dziļš naids pret tālaika Vidzemes valdītājiem – zviedriem, un lielu daļu dzīves Patkuls veltīja centieniem panākt, lai Vidzeme vairs neatrastos Zviedrijas sastāvā un vācbaltu muižniecībai būtu iespējami plaša vara.

Patkulam bija nozīmīga loma Ziemeļu kara izraisīšanā un līdz ar to arī Vidzemes izpostīšanā un nonākšanā Krievijas impērijas sastāvā.

Alas atrakšana un nosaukums

Stoķu māju iemītnieki Opmaņi 20. gadsimta 70. gados uzsāka alas attīrīšanu. Tolaik ala bija gandrīz pilnībā aizbrukusi, un tajā dzīvoja āpši. Šo darbu laikā tika atsegts un nofotografēts savdabīgs klinšu gravējums, kas atgādina Patkulu dzimtas ģerboni. Opmaņi par atradumu informēja arī Valsts kultūras pieminekļu inspekciju. Ap gravējumu redzami vairāki uzraksti, tostarp gadskaitlis „1704”.

Visticamāk, tieši šī gravējuma dēļ ala ieguvusi savu nosaukumu. Nav gan zināms, ka smalkais barons būtu slēpies alā, lai gan iemeslu slēpties viņam netrūka. Piemēram, 1694. gada decembrī Stokholmas tiesa Patkulu notiesāja uz nāvi, un neilgi pirms tam viņš bija aizbēdzis uz Vidzemi.

Alā atrodas arī citi seni gravējumi. Iespējams, tie saistīti ar netālu esošā Stoķu Veselības avota kultu.

Paradoksālā kārtā tieši tas, ka klinti ilgstoši sedza smilšu nobiras, ir ļāvis šiem petroglifiem labāk saglabāties.

1991. gadā alas atrakšanu turpināja Guntis Eniņš kopā ar domubiedriem, un ala tika uzmērīta. Tomēr laiks un daudzie alas iemītnieki dara savu – mūsdienās šaurās ejas atkal pakāpeniski piepildās ar smiltīm, bet līdzās alas ieejai ārpusē noticis nobrukums.

469 | 24-06-2026

Gājiens gar Strīķupi (Vaidavu) starp Vaidavas dzirnavu ezeru un Kalējalu ir samērā garš – apmēram 6–7 kilometri vienā virzienā –, taču ļoti ainavisks.

Ja ceļu sākat pie Vaidavas dzirnavu ezera, sākumā var šķist, ka īpašu dabas brīnumu šeit nebūs – apkārt plešas lauki, krūmāji un sekla upes ieleja. Tomēr pēc aptuveni 1,4 kilometriem skatam pēkšņi paveras negaidīti krāšņa ainava – smilšakmens klintis ar vairākām alas ieejām.

Tās ir Stoķu jeb Līgotāju klintis. Tajās cita aiz citas atrodas vairākas alas: Stoķu Veselības avots ar alu, Līgotāju ala, Stoķu ala un Patkula ala.

Šeit atsedzas devona perioda Burtnieku svītas smilšakmens. Klinšu atseguma kopgarums ir apmēram 65–75 metri, bet augstums sasniedz 5 metrus.

Stoķu Veselības avots izplūst klints sākumā, vietā, kur tā pagriežas asā leņķī. Šeit klinti šķeļ plaisa, no kuras iztek avots, izveidojot apmēram 5 metrus garu alu. Ala sākas ar samērā plašu nišu, kuras grīdu klāj avota ūdens. Tālāk tā strauji sašaurinās. Atstājot alu, avota ūdens pēc dažiem metriem ieplūst Strīķupē.

Avota ūdens ir garšīgs, taču tam piedēvē arī dziednieciskas īpašības – īpaši labvēlīgu iedarbību uz acīm. Agrāk cilvēki uz avotu devās pēc ūdens kā pēc zālēm un veda to mājās kanniņās. Ceļš uz avotu veda gar Stoķu sētu un vienmēr tika uzturēts kārtībā. Avotam atstāja arī naudas ziedojumus – šāda tradīcija ir raksturīga veselības kultam. Protams, ziedojumus nedrīkstēja paņemt citi, jo tad varēja iegūt to pašu kaiti, no kuras ziedotājs bija centies atbrīvoties.

2026. gada martā skats uz Stoķu Veselības avota alu bija īpaši krāšņs. Pāri klintij virs alas sūcās gruntsūdeņi, kas aukstajā ziemā bija izveidojuši skaistu baltu ledus aizkaru. Tā augstums sasniedza 5–6 metrus. Lielāki vai mazāki leduskritumi šeit veidojas arī citās ziemās.

465 | 20-06-2026