Lielvārdē atrodas vairāki skaisti atsegumi, kas ir interesanti arī no ģeoloģijas viedokļa. Rumbiņas upē pāri devona perioda Ogres svītas dolomītsmilšakmenim krīt Lielvārdes Rumbiņas ūdenskritums, kas izveidojis gleznu klinšu kanjonu.

Apmēram 600 metrus lejāk, jau Daugavas (Ķeguma HES ūdenskrātuves) krastā, gan augšpus, gan lejpus Rumbiņas ietekai, vairākos posmos ir redzami cita vecuma ieži: te atsedzas devona perioda Katlešu svīta.

Izteiksmīgākais Katlešu svītas atsegums atrodas tieši lejpus Rumbiņas ietekai, pie Lielvārdes pilsdrupām. Klints ir apmēram 70 metrus gara un 4–6 metrus augsta.

Atsegto iežu krāsas atgādina Latvijas karogu – daba it kā papildina šo ar Lāčplēša mītu saistīto vietu. Te atsedzas gaiši zilganpelēki un sarkanvioleti māli, kā arī smilšakmens ar dolomīta cementu, veidojot izteiksmīgu krāsu salikumu.

Klints ir nozīmīga arī ģeoloģijas zinātnei – šis ir Katlešu svītas stratotips – sava veida etalons, ar kuru salīdzina citus šīs svītas atsegumus un urbumu materiālus. Katlešu svītu iedala trīs ridās (no apakšas uz augšu): Ikšķiles, Liepnas un Kupravas ridā. Lielvārdes atsegumā vienuviet redzamas visas trīs, tostarp arī Kupravas ridai raksturīgie sarkanvioletie māli.

484 | 05-08-2026

Lielā akmens virsdaļa Kujas upes krastā vietējiem iedzīvotājiem bija zināma jau sen. Taču 1982. gadā, meliorācijas darbu laikā, Kuju pārraka, izveidojot taisnu un, jāatzīst, krietni vien garlaicīgāku kanālu. Tad milzīgais akmens tika atrakts pilnībā.

Skatam pavērās viens no Latvijas lielākajiem laukakmeņiem – raupja rapakivi granīta milzis. Akmens sasniedz 4,2 metru augstumu un tā apkārtmērs ir 20 metri, ierindojot to trešajā vietā starp Latvijas lielākajiem apzinātajiem akmeņiem. Meliorācijas darbu laikā akmeni bija paredzēts saspridzināt, taču pēc netālo Jaunauziņu māju saimnieces Hildegardes Padoms protesta tas tika saglabāts.

Vietējie iedzīvotāji izmantoja lielo akmeni kā dabisku balstu un pāri Kujai izbūvēja nelielu iekārtu gājēju tiltiņu. Tas skatu uz akmeni padarīja vēl savdabīgāku un iespaidīgāku.

Mūsdienās tiltiņš, šķiet, vairs nav tik nepieciešams, jo aiz lielā akmens tas neturpinās. Tomēr, saglabājot vietas ainavu un tradīcijas, tas joprojām tiek uzturēts, bet uz akmens novietots savdabīgs sols. Līdz akmenim var nokļūt, ejot cauri skaisti koptajai Jaunauziņu sētai.

1985. gadā Guntim Eniņam Jaunauziņu saimniece Hildegarde Padoms pastāstīja vietējo teiku par akmeni:

Velns bija sanīdies ar Dievu. Lai Dievam sariebtu, gribējis aizbērt Aivieksti pie Nagrotes. Velns bija jau visus akmeņus no šīs apkārtnes salasījis un ar vienu maisu aizstiepis un izbēris Nagrotē. Otrs maiss patrāpījies lielāks. Kāpjot pāri Kujas upei, velnam pārplīsušas bikses. Tad šis aizgājis uz Skroderiem (tā agrāk sauktas Jaunauziņu mājas), tur sadabūjis ragavu ilksi, apsēdies uz lielā akmeņa un ar ilksi kā ar adatu lāpījis pārplīsušās bikses. Bet nav vēl ticis ar lāpīšanu gluži galā, kad Kujas otrā krastā iedziedājies gailis. Tāpēc akmens tagad saucas par Skroderi.

Savukārt netālo Auziņu māju vecā saimniece stāstījusi citu teiku:

Velns, uz lielā akmeņa sēdēdams, esot šuvis zābakus ar auzām. Tāpēc visas apkārtējās mājas saucot par Auziņiem (Vecauziņi, Auziņi, Jaunauziņi), bet akmeni – par Velnakmeni.

Izmantotie avoti

1. G. Eniņš. Nezinātie milži. Cīņa, Nr. 276 (01.12.1985.).

483 | 01-08-2026

Bērniem un tiem, kam bērnība prātā pakavējas ilgāk, arī vēlākos gados akmeņainās jūrmalās vai grants karjeros gadās atrast jaukus, baltus vai dzeltenīgus olīšus. Tie nav gluži caurspīdīgi, taču nedaudz laiž cauri gaismu. Ir patīkami tos samitrināt – tad akmentiņi šķiet vēl skaistāki. Paskatieties savās atvilktnēs – varbūt arī jums kāds tāds vēl glabājas?

Šie akmentiņi sastāv no kvarcīta – metamorfā ieža, kas veidots gandrīz tikai no cieši kopā “saaugušiem” kvarca graudiņiem. Līdzīgi kā granītu, arī šo iezi no Skandināvijas uz Latviju atnesis ledājs.

Pirms aptuveni simts gadiem tālu, tālu no jūras – Latgalē, aiz Zilupes, pie pašas robežas – Fedorku ciema iedzīvotāji, rokot zivju dīķi, uzgāja brīnumlielu tīra kvarcīta “olīti”. Akmens ir ap pusmetru garš, labi noapaļots, neparasti gaišs un… tāds kā dzidrs, lai gan ne caurspīdīgs. Savādo un skaisto atradumu novietoja turpat pie dīķa, kur tas apskatāms vēl šodien. Mājas saimnieki akmeni nodēvēja par “Zemes aci”.

Kopš tā laika daudz kas ir mainījies. Savulaik Fedorkos bija ap piecpadsmit saimniecību, netālu atradās arī kaimiņu ciemi. 20. gadsimta vidus kartēs Fedorkos atzīmēta arī skola. Tagad… meži, krūmāji, vietām māju drupas. Un līdzās robeža, kas nebūt nav parasta mūsdienu Eiropas valstu robeža.

Ja gadās apmeklēt šo savdabīgo Latvijas stūrīti (te tiešām ir ko redzēt!) un vēlaties apskatīt šo unikālo laukakmeni, iegriezieties pie mājas, piezvaniet saimniekam – telefona numurs ir norādīts turpat pie mājas – un ierakstiet arī kādu labu vārdu viesu grāmatā! Autors telefona numuru šeit nepublicē, jo laika gaitā tas var mainīties.

P.S. Publikācijās atkārtoti minēts, ka šis akmens ir kvarca monokristāls. Tomēr vārds “monokristāls” šajā gadījumā nebūs pareizs. Monokristāls ir viens vienots kristāls ar nepārtrauktu kristālrežģi visā tā apjomā. Šāds akmens būtu caurspīdīgs kā stikls vai gandrīz caurspīdīgs (tik lieli kristāli parasti ir stipri saplaisājuši un plaisās iekļūst cits materiāls). Tas būtu patiesi vareni! “Zemes acs” tomēr sastāv no daudziem mazākiem kvarca kristāliem, kuri metamorfo procesu laikā – Zemes dzīlēs, augsta spiediena un temperatūras ietekmē – cieši saauguši vienā masā. Daudzās robežas starp atsevišķajiem kristāliem padara akmeni gandrīz necaurspīdīgu. Pats par sevi šāds kvarcīts nav retums, taču Latvijā nav zināmi citi tik lieli tīra kvarcīta gabali.

482 | 25-07-2026

Jēkabnieku kapos atrodas viens no neparastākajiem senāku laiku akmens pieminekļiem Latvijā – lielākais un greznākais zināmais akmens riņķa krusts valstī. Tas rūpīgi izkalts no dolomīta plātnes un rotāts ar bagātīgu ornamentiku un senatnīgu uzrakstu vācu valodā.

Paši Jēkabnieku kapi ir viena no daudzajām Latvijas lauku kapsētām. Lielākā daļa apbedījumu šeit veikti 20. gadsimtā, bet senākie – 19. gadsimta beigās. Tomēr riņķa krusts ir ievērojami senāks par kapsētu. Agrāk šo vietu dēvēja par Krustkalnu kapiem, un, visticamāk, tieši šis iespaidīgais piemineklis devis tiem agrāko nosaukumu.

Latvijā saglabājušies tikai daži akmens riņķa krusti, taču Jēkabnieku riņķa krusts ir gan lielākais, gan mākslinieciski izsmalcinātākais no tiem. Iespējams, tieši senā akmeņkaļa meistarība kļuvusi par galveno iemeslu, kādēļ šis piemineklis gadsimtu gaitā ticis saudzīgi saglabāts.

Krusta augstums ir 2,02 metri. Tas izkalts no 18 centimetrus biezas dolomīta plātnes. Riņķa diametrs sasniedz 63 centimetrus, un tas bagātīgi rotāts ar reljefām detaļām. Riņķa centrā ir mazāks 14 centimetru diametra aplis ar vēl vienu reljefu krustu.

Krusta apakšdaļa pakāpeniski kļūst platāka. Iespējams, sākotnēji tas zemē bijis ierakts dziļāk nekā redzams mūsdienās.

Krusta apakšējā daļā 97 centimetrus augstā laukumā iecirsts 13 rindu uzraksts vācu valodā. Burtu formas raksturīgas 16.–17. gadsimtam.

UNSER. RIC
HTER. BU
RCC VND A
DVOCAT IST:
DERO GETRE
WER HER:V
AGONAT. IEV
SVS CHRIS
TVS GOTTES
LAM. DER VOR
VNS STARB A
M CREVTZES
STAM.

Ļoti aptuveni tulkojot latviešu valodā, teksts vēsta: “Mūsu soģis, pils un aizstāvis ir uzticamais Kunga Dēls Jēzus Kristus, Dieva Jērs, kurš par mums mira pie krusta koka.”

Pieminekļa otra puse atstāta pilnīgi neapstrādāta. Šis askētiskais aizmugures veidols krasi kontrastē ar rūpīgi izstrādāto priekšpusi.

Sākotnēji krusta priekšpuse bijusi koši sarkanā krāsā, bet uzraksta burti izcelti zilā krāsā. Krāsojuma paliekas uz akmens saskatāmas vēl mūsdienās.

Diemžēl precīzs krusta izgatavošanas laiks nav zināms. Iespējams, tas tapis jau 16. gadsimta beigās, tomēr ticamāk, ka piemineklis veidots 17. gadsimta sākumā, Kurzemes un Zemgales hercogistes laikā.

Šis vērtīgais kultūras piemineklis rakstītajos avotos minēts jau 1886. gadā. Jēkabnieku pagasta kanceleja 1933. gadā Pieminekļu valdei ziņoja, ka sasvērušā krusta pamatne nostiprināta ar cementa un grants maisījumu. Uz šī pamata krusts stāv joprojām.

Izmantotie avoti

1. A. Caune. Riņķa krusti Latvijā. Latvijas vēstures institūta apgāds, 2008.

481 | 24-07-2026

Plašāk pazīstams dabas piemineklis ir Dagdas ala – 7,8 metrus gara ala neparasti lielā konglomerāta ieža bluķī Guščas krastā, Dagdas muižas parkā.

Taču tas nav vienīgais šāda ieža atsegums Dagdā. Apmēram 300 metrus uz ziemeļaustrumiem (taisnā līnijā) Guščas labajā krastā atrodas vēl viens konglomerāta bluķis. Zem tā redzama ieeja nelielā alā.

Ala ir neliela un, to, iespējams, veidojuši dzīvnieki. Konglomerāts ir ļoti izturīgs, betonam līdzīgs iezis, tādēļ šāda ala dzīvniekiem ir pavisam droša – griesti tajā neiebruks.

Dažus metrus lejāk pa straumi, daļēji Guščas ūdenī, atrodas vēl viens konglomerāta bluķis. Iespējams, Guščas krastos atrodami arī citi šī ieža atsegumi.

Šīs klintis un ala nav iekļautas dabas pieminekļa “Dagdas ala” teritorijā.

Nosaukumu Dagdas mazā ala šim objektam devis šī raksta autors. Pirmā zināmā publikācija par šo alu ir Jāņa Bikšes ieraksts sociālajā tīklā Facebook 2025. gada maijā.

480 | 23-07-2026

Dagdas muižas parkā, Guščas upītes krastā, atrodas Latvijā reti sastopami dabas pieminekļi – konglomerāta klinšu atsegumi. Šeit atrodas vienīgās konglomerātā veidotās alas Latvijā – lai gan, iespējams, Rēzeknes novadā zem nogulumiem joprojām slēpjas nelielā Opinku Velnala, kura gan, drīzāk, bija veidojusies zem avotkaļķu bluķa nevis konglomerāta.

Lielākā no abām Dagdas alām ir 7,8 metrus garā Dagdas ala, kas atrodas aiz Dagdas Jauniešu iniciatīvu centra “Parka rozes”. Šeit Guščas upītes pretējā krastā paceļas samērā neliels, taču labi pamanāms konglomerāta atsegums – aptuveni četrus metrus plats un līdz 1,6 metrus augsts. Gandrīz visā atseguma pamatnes platumā paveras alas ieeja.

Ala ir ļoti zema, un iekļūšana tajā gandrīz neizbēgami nozīmē dubļainu apģērbu. Pašlaik (2026. gadā) ieejas augstums ir tikai ap 0,4 metriem. Dziļāk ala kļūst nedaudz augstāka – līdz 0,9 metriem –, bet tās platums sasniedz aptuveni piecus metrus.

Alas ieeja atrodas apmēram 1,5 metrus virs upes līmeņa.

Pēdējos gados pēc spēcīgām lietusgāzēm pāri alas ieejai plūst ūdens, veidojot nelielu ūdenskritumu. Ziemās šeit veidojas arī izteiksmīgs leduskritums.

Dagdas konglomerāts ir dabiskam betonam līdzīgs iezis. Tas izveidojies pēdējā apledojuma beigu posmā vai neilgi pēc tā, kad ar kalciju bagāts gruntsūdens sūcās cauri straumju sanestām smiltīm un oļiem, pakāpeniski tos sacementējot. Šādi ledāja veidoti konglomerāti sastopami gan upju ielejās (Guščas, Poguļankas un Ruņupes krastos Latvijā, kā arī Jūras, Nemunas un Neres ielejās Lietuvā), gan arī grants karjeros.

Tā kā Dagdas ala atrodas netālu no pilsētas centra, tā vietējiem iedzīvotājiem pazīstama jau izsenis. Latgalē alas ir ļoti reta parādība, tādēļ ar šo vietu saistīti vairāki nostāsti. Atbilstoši tiem, ala esot ieeja slepenā pazemes ejā, kas ved uz baznīcu, muižu un kapsētu. Ir arī nostāsti, ka barons alā paslēpis savus dārgumus.

Rakstos ala pirmoreiz plašāk aprakstīta 1978. gada laikraksta publikācijā, bet lielāku atpazīstamību ieguva pēc tam, kad 1991. gadā to popularizēja Guntis Eniņš.

Apmēram 300 metrus uz ziemeļaustrumiem (taisnā līnijā) Guščas krastā atrodas vēl viens konglomerāta atsegums ar mazāku alu – Dagdas mazo alu. Atbilstoši 1. avotam, konglomerāta atsegumi esot redzami arī uz dažiem Dagdas ezera sēkļiem, kā arī kāda “bezvārda strautiņa” labajā krastā “aiz vecā parka”.

Izmantotie avoti

1. I. Valuhs. Sena ala, “Komunisma Ausma”, 1978. gada 25. jūlijs.
2. Dagdas ala, Dabas aizsardzības pārvalde.

479 | 22-07-2026

Varakļānos Kažavas upītes krastā atrodas interesants, samērā liels laukakmens, kas sašķēlies divās daļās. Lielākā akmens daļa joprojām slēpjas zem zemes. Kopš 18. gadsimta beigām ap to plešas romantiskais Varakļānu pils parks – cik zināms, senākais ainavu parks Latvijas teritorijā.

Iespējams, jau pirms parka izveides šis akmens bijis nozīmīga vieta apkārtnes iedzīvotājiem un kalpojis par kulta akmeni. Akmens virsmā varot saskatīt arī Velna pēdu.

Tomēr visredzamākā cilvēka darbības liecība ir akmens virsmā iekaltais uzraksts latīņu valodā:

AMICITIA VIRTVTI MEMORIA GRATITVDO 1798 ANNO
(“Draudzībai un tikumībai – piemiņa un pateicība. 1798. gadā.”)

Ar Varakļānu Mīlestības akmeni saistīts neparasti liels skaits nostāstu – iespējams, vairāk nekā ar jebkuru citu Latvijas kultūrvēsturiski nozīmīgu akmeni.

Borhs un Mazoti

Akmens cieši saistīts ar nozīmīgāko personību Varakļānu vēsturē – Mihaelu Johanu fon der Borhu (Michał Jan Borch, 1753–1811). Lai gan Borhs piederēja senai vācbaltiešu dzimtai, viņš sevi uzskatīja par poli. Viņa tēvs Jans Andrejs Borhs bija Polijas kanclers, bet Varšavas centrā joprojām atrodas Borhu pils.

Pēc aktīvas politiskās darbības un ceļojumiem pa Franciju, Vāciju, Šveici, Itāliju un Maltu, kā arī diplomātiskās misijas Anglijā Borhs ap 1789.–1790. gadu atgriezās Varakļānos.

Kopā ar viņu ieradās arī Romā dzimušais amatierarhitekts Vinčenco Mazoti (Vincenzo de Mazotti, 1756–1798). Abi uzsāka vērienīgu Varakļānu attīstību – pili paplašināja un pārveidoja tolaik tik modernajā klasicisma stilā, ap to izveidoja plašu ainavu parku, uzcēla baznīcu. Lielie būvdarbi piesaistīja amatniekus un strādniekus, un ap pili sāka veidoties mūsdienu Varakļāni.

1798. gada februārī Mazoti nomira. Visdrīzāk, tieši viņa piemiņai pēc Borha rīkojuma akmenī tika iecirsts tagad redzamais uzraksts.

Mīlestības akmens

Lai gan uzraksts, visticamāk, veltīts Borha draugam, vietējo nostāsti to skaidro citādi.

Leģenda vēsta, ka Borha meita Jadviga bijusi apsolīta kučierim – uzticamajam Borha ceļabiedram Sicīlijā –, taču viņa iemīlējusi pils dārznieku. Tā kā Borhs nav vēlējies lauzt doto solījumu, meitene izdarījusi pašnāvību. Tikai pēc tam tēvs sapratis savu kļūdu un licis akmenī iecirst piemiņas uzrakstu.

Visticamāk, šis nostāsts radies vēlāk un faktiski nav saistīts ar Borhiem – Borham bija septiņi bērni, taču nevienu no viņiem nesauca Jadviga.

Tomēr tieši šī leģenda devusi akmenim tagadējo nosaukumu. Jau kopš 19. gadsimta daudzi varakļānieši to uzskata par mūžīgas mīlestības simbolu, un pie akmens notikušas neskaitāmas romantiskas tikšanās un doti solījumi.

Zinātnieks, vulkāni un velns

Borhs bija ne tikai diplomāts un avantūrists, bet arī aizrautīgs dabaszinātnieks, kultūras darbinieks. Viņš bija viens no sava laikmeta ievērojamākajiem mineralogiem – viņa darbi par Sicīlijas mineraloģiju guva plašu ievērību, un tos augstu vērtēja arī Johans Volfgangs fon Gēte.

Stāsti par Borha un viņa pavadoņa – vietējā varakļānieša – nokāpšanu Sicīlijas vulkāna krāterī un izglābšanos no drošas nāves vēlāk kļuva par pamatu daudzām Varakļānu leģendām.

Daudzas no tām vēsta par Lielo zābaku un Dzīvo zobenu. Atbilstoši vienai no leģendām Dzīvo zobenu Borhs saņēmis no Velna, kad nokāpis ellē – tas ir, vulkāna krāterī. Zobens klausījis tikai Borham, bet citādi dzīvojis pats savu dzīvi, cērtot visu, kas tam pagadījies ceļā. Tas palīdzējis vairākos karagājienos, taču ne reizi vien radījis lielas nepatikšanas arī pašos Varakļānos.

Kur zobens palicis, neviens vairs nezina. Viena no leģendām vēsta, ka šis bīstamais priekšmets aprakts zem Mīlestības akmens. Tam līdzās paslēpta arī burvju grāmata. Stāsts par grāmatu, savukārt, varētu būt saistāms ar to, ka Borhs bija kaislīgs retu grāmatu kolekcionārs un Varakļānu pilī atradās viena no ievērojamākajām privātajām bibliotēkām Baltijā.

Izmantotie avoti

1. E. Spēlmane. No Varakļānu pils pagātnes, “Zvaigžņotā debess”, 1979. gada pavasaris.
2. J. Urtāns. Lielie akmeņi Latvijas muižu parkos. Zinātnisko rakstu krājums “2022: Krustpunkti: kultūras un mākslas pētījumi”, 2024.

478 | 05-07-2026

Tieši pirms Lielās Taevaskodas klints Ahjas upē pie kreisā krasta atrodas liels laukakmens.

Ar šo akmeni saistīti vairāki nostāsti. Pazīstamākais no tiem vēsta par spiegu (igauniski – salakuulaja). Senatnē Lielo Taevaskodu uzskatīja par svētu vietu. Te karavadoņi apsprieduši kara plānus, bet ienaidnieka spiegs paslēpies upē starp akmeņiem. Šajā vietā klints atbalss ļāvusi labi dzirdēt visu, kas tika runāts.

Tomēr spiegu atklāja un sodīja. Atbilstoši vienai nostāsta versijai viņš nosala un pārvērtās par akmeni. Citā stāstīts, ka par akmeni viņu pārvērta karavīra burvju bulta.

Pastāv arī uzskats, ka senatnē šis akmens kalpojis par upurēšanas vietu. Cits nostāsts vēsta, ka vasaras pēcpusdienās uz akmens sēžot nāra.

477 | 30-06-2026

Strīķupes dabas taka posmā starp Nebraukšu iezi un Kalējalu kļūst īpaši ainaviska. Strīķupes ieleja šeit ir apmēram 10–12 metrus dziļa, un tās nogāzes klāj skaists skujkoku mežs.

Upes krastā vietām izveidojušās plašas, mitras un purvainas ieplakas, kuras šeit dēvē par žalgām. Uz dienvidiem no sevišķi lielas žalgas atrodas, iespējams, ainaviskākais Strīķupes smilšakmens atsegums – Žalgu iezis.

Žalgu iezis paceļas tieši no Strīķupes kā vairākus metrus augsta, izliekta smilšakmens siena. Klints malā, tai pārkaroties, aug izteiksmīga egle.

Virs klints sienas redzams arī mazāk izteikts klinšu “augšstāvs”.

476 | 29-06-2026

Pēc iespaidīgajām Stoķu klintīm varētu šķist, ka Strīķupes krastos vairs nebūs nekā īpaša – tās ieleja ir sekla. Tikai aptuveni pēc kilometra parādās nākamais smilšakmens atsegums – Jaunliepu iezis.

Klints nav liela, taču tai ir savdabīgs izcilnis, kura virsmu izrobojušas kukaiņu aliņas.

Aiz Jaunliepu ieža Strīķupes ieleja atkal kļūst sekla, un stāvie krasti uz laiku izzūd. Jānoiet vēl viens kilometrs, līdz upes krastā pēkšņi atsedzas nākamais iespaidīgais atsegums – lielais Nebraukšu iezis.

475 | 28-06-2026