Grīviņu iezis ir dižens, taču to nav viegli ieraudzīt. Tas atrodas apmēram 250 metrus no Gaujas, paslēpies Gaujas senlejas mežos. Uz klinti neved ne ceļi, ne arī labi iestaigātas takas, lai gan līdz tai iespējams nokļūt pa maz izmantotu taciņu, kas atzarojas no apmēram 1,4 kilometru attālajām, diženajām Līču klintīm.

Arī Grīviņu iezis ir iespaidīgs – ne tik augsts un garš kā Līču klintis, taču tik un tā viens no ievērojamākajiem Gaujas senlejas atsegumiem.

Klints dižākā daļa sākas vietā, kur Grīviņupīte sasniedz Gaujas ieleju. Šeit, uzkāpjot stāvajā pamatkrasta nogāzē, var nonākt pie gludas, vertikālas smilšakmens sienas, kas paceļas piecu līdz sešu stāvu mājas augstumā. Šajā vietā klints sasniedz 17 metru augstumu, bet citos avotos minēti pat 18 metri.

Grīviņu iezi klāj daudzi seni uzraksti. To vidū ir gan 20. gadsimta sākuma iegravējumi, gan arī 1968. gadā veidoti pretpadomju uzraksti (sk. augšējo attēlu).

Galvenajā klintī atrodas arī ļoti šaura ala – tikai 0,2 metrus plata, 0,4 metrus augsta un vismaz 2 metrus dziļa.

Tālāk uz dienvidiem Gaujas pamatkrastā atsedzas Grīviņu ieža turpinājums – ievērojami zemākas, 2–3 metrus augstas klintis.

Grīviņu iezi veido devona perioda Živetas stāva smilšakmens nogulumi. Formāli tie pieskaitāmi Gaujas svītai, tomēr jau ir ļoti tuvi Sietiņu svītai. Tikai apmēram 2,5 kilometrus tālāk uz ziemeļiem, Gaujas pretējā krastā, atrodas Sietiņiezis – Sietiņu svītas stratotips jeb etalons.

Agrāk no klints virsotnes pavērās skaists skats uz Gauju. Tagad, par spīti klints lielajam augstumam, skatu aizsedz mežs. Ejot pa augšmalu, var pat nepamanīt, ka esi jau pie pašas kraujas malas…

466 | 21-06-2026

Gājiens gar Strīķupi (Vaidavu) starp Vaidavas dzirnavu ezeru un Kalējalu ir samērā garš – apmēram 6–7 kilometri vienā virzienā –, taču ļoti ainavisks.

Ja ceļu sākat pie Vaidavas dzirnavu ezera, sākumā var šķist, ka īpašu dabas brīnumu šeit nebūs – apkārt plešas lauki, krūmāji un sekla upes ieleja. Tomēr pēc aptuveni 1,4 kilometriem skatam pēkšņi paveras negaidīti krāšņa ainava – smilšakmens klintis ar vairākām alas ieejām.

Tās ir Stoķu jeb Līgotāju klintis. Tajās cita aiz citas atrodas vairākas alas: Stoķu Svētavots ar alu, Līgotāju ala, Stoķu ala un Patkula ala.

Šeit atsedzas devona perioda Burtnieku svītas smilšakmens. Klinšu atseguma kopgarums ir apmēram 65–75 metri, bet augstums sasniedz 5 metrus.

Stoķu Svētavots izplūst klints sākumā, vietā, kur tā pagriežas asā leņķī. Šeit klinti šķeļ plaisa, no kuras iztek avots, izveidojot apmēram 5 metrus garu alu. Ala sākas ar samērā plašu nišu, kuras grīdu klāj avota ūdens. Tālāk tā strauji sašaurinās. Atstājot alu, avota ūdens pēc dažiem metriem ieplūst Strīķupē.

Avota ūdens ir garšīgs, taču tam piedēvē arī dziednieciskas īpašības – īpaši labvēlīgu iedarbību uz acīm. Agrāk cilvēki uz avotu devās pēc ūdens kā pēc zālēm un veda to mājās kanniņās. Ceļš uz avotu veda gar Stoķu sētu un vienmēr tika uzturēts kārtībā. Avotam atstāja arī naudas ziedojumus – šāda tradīcija ir raksturīga veselības kultam. Protams, ziedojumus nedrīkstēja paņemt citi, jo tad varēja iegūt to pašu kaiti, no kuras ziedotājs bija centies atbrīvoties.

2026. gada martā skats uz Stoķu Svētavota alu bija īpaši krāšņs. Pāri klintij virs alas sūcās gruntsūdeņi, kas aukstajā ziemā bija izveidojuši skaistu baltu ledus aizkaru. Tā augstums sasniedza 5–6 metrus. Lielāki vai mazāki leduskritumi šeit veidojas arī citās ziemās.

465 | 20-06-2026

Ainaviskais un plašais Kazdangas pilskalns ir tikai daļa no lielāka arheoloģiskā kompleksa. To papildina Kazdangas Roņu Baznīcas kalns austrumos no pilskalna un Roņu senkapi ziemeļaustrumos no tā.

Ļoti iespējams, ka arī lielais akmens pilskalna pakājē ir kultūrvēsturiski nozīmīga vieta.

Alokstes Velnakmens, visticamāk, ir dižakmens. Tā redzamās daļas tilpums sasniedz ap 9 kubikmetrus, bet, pieskaitot zemē iegrimušo daļu, kopējais tilpums, domājams, pārsniegtu 10 kubikmetrus.

Lielākā akmens daļa atrodas upē un saplūst ar Alokstes krastu. Jāatzīst, ka autors, meklējot šo akmeni, nejauši nostājās tieši uz tā un kādu laiku uzmanīgi lūkojās apkārt, cenšoties saprast, kur tad īsti atrodas meklētais akmens.

Akmens virsmā var saskatīt arī “dzīvnieku pēdas”. Šīs iedobes gan, visticamāk, ir veidojušās dabiski. Viena “pēda” ir 15 × 20 cm liela un ap 1,5 cm dziļa, otra – 23 × 12 cm liela un tikpat dziļa. Otrā iedobe drīzāk atgādina govs pēdas nospiedumu.

Kopš 20. gadsimta 30. gadiem akmens ir zināms kā Jodakmens, vēlāk pārtopot par Velnakmeni. Par līdzās esošo Kazdangas pilskalnu saglabājušās daudzas savdabīgas teikas un nostāsti, taču daži no tiem skar arī šo akmeni.

Viena teika vēsta, ka pēdu nospiedumus akmenī atstājis Velns, kurš iecienījis baidīt kuršu pilskalna iemītniekus. Reiz vīri viņu pusnaktī sagaidījuši ar lāpām un brukuši virsū. Velns pārbijies un bēdzis prom no pilskalna, atsperoties uz akmens un pārlecot pāri Alokstei. No rīta pilskalna ļaudis pārsteigti ievērojuši akmenī tādu kā govs pēdas nospiedumu – acīmredzot viena Velna kāja bijusi kā govs pēda.

Akmeni divas reizes mēģinājis izcelt arī Kazdangas barons Karls Vilhelms Georgs, lai aizvestu to uz netālo Kazdangu. Par laimi, akmeni nav izdevies pat pakustināt, un tas joprojām atrodas savā sākotnējā vietā.

Mūsdienās pastāv ticējums, ka uz šī akmens nevajagot fotografēties vai fotografēt citus – tad drīz nomiršot. Vietējie min vairākus šādus gadījumus. Ir arī daudz jaukāks ticējums: ja uzkāpj uz akmens, tad dzīvos Kazdangā.

Pilskalna pakājē atrodas vēl vairāki samērā lieli akmeņi.

464 | 19-06-2026

Īģes krasti daudzu kilometru garumā ir bagāti ar skaistiem smilšakmens atsegumiem. Upes krastos atrodas vismaz viena ala – Graudiņu ala –, viens ūdenskritums – Īģes avota ūdenskritums pie Ārgaļiem –, kā arī virkne avotu.

Dzērves purva nosusināšanai izraktie meliorācijas grāvji Īģes labajā krastā radījuši vairākas dziļas gravas. Viena no tām, purva ziemeļu daļā, ir izveidojusi nelielu smilšakmens kanjonu, kurš turpina padziļināties un veidoties vēl šodien.

Šo kanjonveida gravu autors nosaucis agrāko Pursalu māju vārdā – tās atradās apmēram 600–800 metrus uz ziemeļiem no gravas.

Kanjons sākas ar nelielu purva rāvas veidotu ūdenskritumiņu, kura augstums sasniedz tikai dažus desmitus centimetru. Aiz tā sākas šaurs kanjons, kas iegrauzies Burtnieku svītas smilšakmenī. Klintis atsedzas abos gravas krastos apmēram 30 metrus garā posmā, taču to augstums nepārsniedz 2 metrus. Tuvāk Īģei klintis pamazām izzūd. Gravas kopgarums ir ap 100 metriem.

463 | 16-06-2026

Starp skaistajām Amatas krācēm pie Kalna Smīdēm un nelielam ūdenskritumam līdzīgo Billes krāci atrodas arī pirmais pamatiežu atsegums Amatas krastos.

Tā kā šī nelielā klints atrodas Vidus Smīdu zemē, netālu no mājām (šī ir salīdzinoši jauna saimniecība – tā izveidojusies pēc 20. gadsimta 80. gadiem), to varētu dēvēt par dolomīta atsegumu pie Vidus Smīdēm.

Atsegums atrodas nelielas Amatas vecupes krastā. Šeit joprojām saglabājies neliels dīķītis, kuru baro avotiņi.

Apmēram puskilometru lejāk pa straumi šajā pašā Amatas krastā atrodas jau ievērojami lielāks atsegums – smilšainai kraujai līdzīgais Billes iezis.

462 | 14-06-2026

Daudzas Latvijas alas apvij leģendas un nostāsti, taču Simtēnu ala šajā ziņā ir īpaša. Pastāv iespēja, ka šī ir vienīgā zināmā ala Baltijas reģionā, kurā jau senatnē dzīvojuši cilvēki.

Milzu ala ar necilu ieeju

Gan alas atklāšanas brīdī 1932. gadā (Roberts Dzirne), gan 20. gadsimta 80. gados, gan arī mūsdienās tās ieeja ir visai neuzkrītoša. Šeit nav iespaidīgas klints ar tumšu alas muti pakājē. Tā vietā redzama krūmiem aizaugusi grava ar stāvu nogāzi, kurā nelielas alas izrakušas lapsas un āpši. Tomēr izrādās, ka šo dzīvnieku alas ir tikai ieeja daudz plašākā pazemes labirintā, kas slēpjas zem zemes virskārtas.

Pieejot tuvāk šīm ejām, jūtama vēsa pazemes elpa. Jau tas vien liecina, ka zem zemes slēpjas daudz plašāks tukšums, nekā varētu šķist pirmajā brīdī.

Ja izdodas atrast īsto ieeju (dzīvnieki šeit izrakuši vairākas alas), rāpojot uz vēdera, iespējams nokļūt lielā, apmēram 7 metrus garā un 4 metrus platā zālē ar slīpu grīdu un griestiem. Aiz tās seko šaura eja, kas ved uz mazāku zāli – ap 8 metrus garu un 3 metrus platu.

Neparasts alas akcents ir nelieli stalaktīti. Latvijas smilšakmens alās tādi sastopami ļoti reti. Agrāk līdzīgi veidojumi atrasti dolomīta alās, piemēram, Bruņa alā.

Roberta Dzirnes mūža ala

Šīs alas neparasto izpētes vēsturi brīnišķīgi aprakstījis tās popularizētājs Guntis Eniņš 1990. gadā, tādēļ šeit sniegts tikai īss pārstāsts.

Simtēnu alu 1932. gadā medību laikā nejauši atklāja Simtēnu māju saimnieks, tolaik 30 gadus vecais Roberts Dzirne. Dzirne bija izglītots cilvēks, studējis salīdzinošo anatomiju. Šaurā lapsas ala, kurā bija ielīdis viņa suns, pēc paplašināšanas izrādījās ieeja milzīgā pazemes zālē.

Šī lielā ala iekšpusē ir neparasti dzestra – visu gadu, pat karstā vasaras dienā temperatūra tajā ir tikai 5,5 °C. Aukstajā alā Dzirne jutās kā pirmatklājējs (Simtēnos un apkārtnē līdz tam nevienam nebija ne jausmas par šādas alas esamību), taču jau drīz viņš ievēroja virkni neparastu lietu.

Viena no tām bija četri akmeņi, kas izkārtoti īpašā veidā (Guntis Eniņš norāda, ka tie atradās savā vietā arī 1986. gadā). Latvijas alās laukakmeņi nejauši nenonāk. Dzirne alā atrada kaulu ogles, bet pie alas – krama šķembas, kā arī kaula un akmens rīkus un ieročus.

Alas izpēte kļuva par Roberta Dzirnes mūža aizraušanos. Viņu piemeklēja vientuļam pētniekam raksturīgās problēmas: speciālisti viņa vienatnē veiktos pētījumus uztvēra skeptiski, savukārt Dzirni šī attieksme arvien vairāk sarūgtināja, un viņš alas atrašanās vietu no citiem pētniekiem slēpa.

Dzirne alā pat ievilka elektrību, ko nodrošināja līdzās esošās Dzērdupes straume. Gadu gaitā viņš alu ārkārtīgi precīzi uzmērīja, dokumentēja atradumus un rūpīgi izpētīja visu šo skaisto Gaujas ielejas posmu. Diemžēl lielākā daļa viņa pētījumu materiālu līdz mūsdienām nav atrasta.

Pats Dzirne uzskatīja, ka alā dzīvojuši paleolīta un mezolīta laikmeta cilvēki neilgi pēc leduslaikmeta beigām. Tajā laikā tik senas apmetnes Latvijā vēl nebija oficiāli apzinātas – vēl viens iemesls, kādēļ Dzirnes pētījumus uztvēra ar lielu skepsi.

1949. gadā Robertu Dzirni izsūtīja uz Sibīriju. Pat tur viņš esot līdzi paņēmis dažus no saviem mīļākajiem arheoloģiskajiem atradumiem. Vēlāk viņš atgriezās Cēsīs, taču ne dzimtajos Simtēnos – tur jau saimniekoja citi.

Mūža nogalē Dzirne kļuva noslēgts un par savu lielāko atklājumu runāja nelabprāt, neuzticējās arheologiem. Tomēr 1986. gadā Guntim Eniņam ar sirsnību un patiesu ieinteresētību izdevās iegūt viņa uzticību. Rezultātā Dzirne, tikai gadu pirms savas nāves, parādīja alas atrašanās vietu un ļāva to fotografēt.

Lai kā arī būtu, Simtēnu ala pastāv. Pastāv arī Dzirnes atradumi, kaut gan vairs nav skaidrs, kur tieši tie atrasti. Un, iespējams, alā joprojām stāv īpašajā kārtībā izliktie noslēpumainie akmeņi.

Ieeja alā te ir… un te atkal nav

Simtēnu alas ieeju gan daba, gan cilvēki laiku pa laikam aizver un atkal atver. Var tikai minēt, ka laikā, kad alā, iespējams, dzīvoja cilvēki, ieeja izskatījās citādi nekā mūsdienās – varbūt tā bija plašāka un daudz ērtāk izmantojama.

Gan alas atklāšanas laikā 1932. gadā, gan arī mūsdienās ieeja atgādina necilu dzīvnieku alu, kurā cilvēks tikpat kā nevar iespraukties.

Pēc atgriešanās no izsūtījuma Dzirne alas ieeju bija aizracis. 1986. gadā to atkal atrakа Guntis Eniņš. Ap 2000. gadu ieeja no jauna aizgruva, un kopš tā laika tā vairākkārt tikusi atrakta un atkal aizbrukusi.

P.S. Lūgums alā nelīst! Tā ir ļoti bīstama, turklāt pastāv risks nejauši izpostīt zinātnei vērtīgas liecības. Kopš Dzirnes laikiem izstrādātas daudzas jaunas pētniecības metodes, kas potenciāli ļautu iegūt daudz precīzāku un izsmeļošāku informāciju. Turklāt šī plašā ala ir nozīmīga sikspārņu ziemošanas vieta.

P.P.S. Cerēsim, ka Simtēnu ala, tāpat kā daudzas citas neparastās Latvijas vietas, reiz sagaidīs nākamos profesionālos pētniekus.

Izmantotie avoti

1. G. Eniņš. Leģenda vai brīnums. Zvaigzne, Nr.3., 1990. gada februāris.

461 | 14-06-2026

Pazlaugas akmens no jauna tika atklāts 2009. gada nogalē, pārbūvējot Viļakas–Kārsavas ceļu. Ceļa trase šajā vietā būtiski netika mainīta – nelielo Pazlaugas upīti ceļš šķērso jau vismaz gadsimtu. Tomēr būvdarbu laikā atsedzās liels, vairāk nekā 3 metrus garš akmens, kuru nebija viegli pārvietot.

Par iespaidīgo atradumu ieinteresējās arī apkārtnes iedzīvotāji. Izrādījās, ka vietējais novadpētnieks Ēriks Kašs jau 1970jos gados bija pierakstījis nostāstus par Pazlaugas upurakmeni. Toreiz, 1970jos, vietējie ļaudis bijuši neapmierināti, ka ceļa pārbūves laikā akmens ticis apbērts.

Savukārt, 2009. gadā ceļu būvnieki nolēma respektēt lielo akmeni, nedaudz koriģēja projektu, un, rezultātā, tas atrodās apmēram 3 metrus no brauktuves, līdzās Pazlaugas upītes caurtekai. Ap 2017. gadu plūdi izskaloja daļu ceļa un remontdarbu laikā akmens atkal tika gandrīz apbērts.

2012. gada augustā Latvijas Petroglifu centra eksperti akmens virsmā apzināja sešas mākslīgi veidotas sfēriskas bedrītes. To diametrs sasniedz 10 cm, bet dziļums – 2–4 cm.

Sākotnēji šķita, ka šis ir viens no Latvijas bedrīšakmeņiem – aizvēsturiskiem kulta akmeņiem, kuru virsmā, iespējams, jau bronzas laikmetā tika iekaltas līdzīgas bedrītes. Tomēr atkārtotā izvērtēšanā 2015. gada vasarā Latvijas Petroglifu centra speciālisti secināja, ka bedrītes ir veidotas vai būtiski pārveidotas salīdzinoši nesen.

Lai kā arī būtu, ar akmeni saistīti nostāsti par ziedošanu, tādēļ tas neapšaubāmi ir vērtīgs kultūras piemineklis.

Rakstā lietots vietvārds „Pazlauga”, lai gan ilgstoši ciematu un upi dēvēja par „Pazlauku”. Nosaukuma formu ar „g” iesaka lietot valodnieki (2.).

Apmēram 350 metrus augšpus straumes, Pazlaugas upītes labajā krastā, atrodas Pazlaugas avots – iespējams svētavots.

Izmantotie avoti

1. A. Grīnbergs. Apstiprinās Pazlaukas akmens kultūrvēsturiskā vērtība. Latvijas Petroglifu centrs, 2012. gada augusts un 2015 gada vasara.
2. Z. Cekule. Latgales apdzīvoto vietu nosaukumu standartizācija. Latvijas Universitāte, promocijas darbs. 2008.

460 | 13-06-2026

Raunas upes ielejā izteiksmīgi klinšu atsegumi sastopami divos posmos – Raunas ciema centrā un, pēc vairākiem desmitiem kilometru, lejpus Vaives ietekai.

Raunas ciemā upes krastos atsedzas gaišs smilšakmens, kas, visticamāk, pieder devona perioda Sietiņu svītai – tai pašai, kuras ieži redzami arī slavenajā Sietiņiezī Gaujas krastā.

Raunas Velnalas atsegums, iespējams, ir izteiksmīgākais šajā klinšu grupā. Atseguma centrālajā daļā, pie ieejas Raunas Velnalā, klints sasniedz apmēram sešu metru augstumu. Tiesa, pretējā krastā, Tanīsa pilskalna nogāzē, klinšu augstums ir līdzīgs.

459 | 13-06-2026

Krāšņajā Raunā dabas pieminekļi cieši savijušies ar gadsimtiem seno apdzīvotās vietas vēsturi, un izņēmums nav arī lielākā Raunas ala – Velnala.

Ala atrodas augstā klintī Raunas upes kreisajā krastā, iepretim Tanīsa pilskalnam. Pretējā krastā, nedaudz lejāk pa straumi, paceļas vēl viena augsta smilšakmens klints, kurā atrodas cita ala – 4,5 metrus garā Tanīsa pilskalna ala.

Visticamāk, baltā smilšakmens klintis šajā Raunas posmā veidojušās vēl pirms dzirnavu dīķa izveides 16. gadsimtā, kad straujā upe brīvi līkumoja, iegraužoties trauslajās Sietiņu svītas smilšakmens sienās.

Kopš dzirnavu dīķa izveides upes sānu erozija ievērojami mazinājās, un klintis pamazām sāka nobrukt.

Raunas Velnalu, visticamāk, sākotnēji izveidojis avots, taču šķiet, ka vēl lielāka nozīme tās tapšanā bijusi cilvēkiem. Mūsdienās alā var ieiet bez grūtībām – tā ir plaša, līdz 3 metrus augsta, tās grīdas platība sasniedz apmēram 50 kvadrātmetrus, bet platums – līdz 5,7 metriem.

Ala vairākkārt aizbrukusi un pēc tam atkal atrak­ta. Pēdējā lielākā aizbrukšana notika 20. gadsimta 70. gadu beigās vai 80. gadu sākumā. 2004. gadā raunēnieši alu no jauna atrakа, un mūsdienās tā ir interesants Raunas kultūrainavas elements.

Mazāk apdzīvotā vietā šāda ala, visticamāk, būtu dabiski izveidojusies, pastāvējusi dažus gadsimtus vai ilgāk un pēc tam izzudusi bez pēdām. Tieši cilvēka iejaukšanās ir paildzinājusi tās pastāvēšanu.

Ziemās alas priekšā nereti veidojas iespaidīgi leduskritumi – pāri ieejai plūst avotu vai gruntsūdeņu straumītes.

Pastāv iespēja, ka šī ala kalpojusi par Tanīsa pilskalna iedzīvotāju kulta vietu (Juris Urtāns, 1977).

Ar Raunas Velnalu saistīti nostāsti par apslēptām bagātībām un, protams, par Velnu:

Senos laikos pie Raunas dzīvojis bagāts, vecs Velns. Kā jau bagātniekiem mēdz gadīties, viņam nav veicies ar savas mantas nosargāšanu. Sākumā bagātību glabājis peklē, taču tur to izšķērdējuši citi velnēni. Tad slēpis to mežā, bet tur mantu atraduši bērni – ogotāji. Tad nu Velns Raunas krastā, baltajā klintī, izracis lielu alu. No alas izraktās zemes izveidojies Tanīsa pilskalns.

Kādu laiku viss bijis labi – milzu bagātība droši glabājusies lielajā alā. Taču kādu pavasari Raunas ūdens līmenis cēlies, ala applūdusi, un Velns atkal pārbijies. Viņš savācis visu bagātību un aiznesis to citur. Kur tieši? Tas nevienam nav zināms…

458 | 13-06-2026

Piektais lielākais akmens Lietuvā

Šilales kūlis ir viens no lielākajiem akmeņiem Lietuvā – pēc tilpuma tas ierindojas piektajā vietā (salīdzinājumam var aplūkot netālu esošo Lietuvas lielāko laukakmeni – Barstīču akmeni). Arī Latvijā šis akmens ieņemtu piekto vietu, apsteidzot, piemēram, Kapsēdes dižakmeni.

Milzīgais laukakmens ir samērā labi noapaļots rapakivi granīta bluķis. Šim granīta paveidam raksturīgi lieli, noapaļoti laukšpata (oligoklāza) kristāli, kurus ieskauj tumšāka cita laukšpata minerāla – plagioklāza – josla.

Piemineklis žemaišu valodai

Akmens nosaukums ir savdabīgs piemineklis žemaišu valodai. Lietuviski akmeni sauc par akmuo, bet žemaitiski – par kūlis. Žemaišu valoda atrodas uz robežas starp lietuviešu valodas variāciju un atsevišķu valodu, vēlreiz apliecinot, cik sarežģīti ir novilkt skaidru robežu starp abiem jēdzieniem. Tā ievērojami atšķiras no literārās lietuviešu valodas, tomēr nav tik tāla kā, piemēram, latviešu valoda.

Žemaišu valodu spēcīgi ietekmējusi seno kuršu valoda (nejaukt ar vēlāk radušos kursenieku valodu, kas ir tuva mūsdienu latviešu valodai), tomēr tā nav cēlusies no tās. Šilales apkārtnē žemaiši ap 13. gadsimtu asimilēja agrākās kuršu zemes. Arī mūsdienās žemaišu valoda šajā reģionā joprojām tiek lietota, taču tās lietotāju skaits strauji samazinās. Lietuvā tai nav īpaša juridiska statusa, un tās runātāji netiek atsevišķi uzskaitīti.

Tādēļ šķiet īpaši piemēroti lietot žemaišu nosaukumu – Šilales kūlis.

Izcila pagāniskā kulta vieta

Mosēdes apkārtne ir bagāta ar laukakmeņiem, taču vieta, kur atrodas Šilales kūlis, ir īpaša. Mūsdienās te plešas neliels, ainavisks mežs ar skaistu dabas taku. Vēl 20. gadsimta sākumā šeit auga iespaidīga ozolu birzs – liecība tam, ka vēl ilgi pēc kristietības ieviešanas šajā vietā saglabājās sena pagānu svētvieta. Līdz pat Otrajam pasaules karam vietējie jaunieši šeit svinēja kopš 19. gadsimta iecienītos gegužinė jeb maija svētkus, atzīmējot siltā gada laika iestāšanos.

Pats Šilales ciemats un tā nosaukums radušies salīdzinoši nesen – 19. gadsimtā. Taču jau 1. gadu tūkstotī pēc mūsu ēras, iespējams, pat agrāk, šajā vietā atradās pagānu templis. Par to liecina abi dobumakmeņi – Šilales otrais dobumakmens, kas, iespējams, ir senāks, un Šilales pirmais dobumakmens pie Šilales kūļa –, kā arī arheoloģiskie izrakumi pie pirmā dobumakmens.

Tolaik svētvieta atradās uz neliela paaugstinājuma, kuru no visām pusēm ieskāva purvs. No tagadējās Šilales puses uz to veda kūlgrinda – ar akmeņiem nostiprināts ceļš pāri purvam. Kristietības laikmetā tas kļuva par slepenu taku, ko pazina vien vietējie pagānu tradīciju piekopēji.

Svētnīca līdzās Šilales kūlim pastāvēja līdz pat 17. gadsimtam – ilgi pēc kristietības nostiprināšanās Žemaitijā. Ir ziņas, ka atsevišķi rituāli šeit turpinājušies vēl līdz 19. gadsimtam, lai gan pati svētnīca tika izpostīta jau ap 17. gadsimtu. Mūsdienās par šo vietējiem iedzīvotājiem nozīmīgo vietu liecina paši izturīgākie senatnes pieminekļi – akmeņi.

Pats Šilales kūlis, visticamāk, nav ticis mākslīgi pārveidots. Tomēr grūti iedomāties, ka šāds iespaidīgs laukakmens senajos rituālos būtu palicis bez ievērības – tikai 30–35 metrus no tā atrodas Šilales pirmais dobumakmens.

Līdzīgi kā pie vairākiem citiem Lietuvas dižakmeņiem, arī šeit apkārtējā grunts ir atrak­ta, pilnībā atsedzot akmens aprises.

Ja jums gadās braukt no Skodas Pluņģes virzienā, noteikti iegriezieties šajā mežā. Tā ir patiesi neparasta vieta, kur vienuviet sastopas daba, valoda un senā baltu vēsture.

457 | 11-06-2026