Ja jums gadās apmeklēt Hījumā salu, noteikti ir vērts apmeklēt arī gigantisko Kukas akmeni. Tāpat, kā daudzi citi iespaidīgākie Hījumā dabas pieminekļi, tas atrodas netālu no Kerdlas pilsētiņas. Uz akmeni cauri pļavām, krūmājam un mežam ved ap puskilometru gara dabas taka, tomēr skats uz milzīgo akmeni paveras tad, kad gājējs jau ir pienācis tam samērā tuvu.

Akmens izmērs tālu pārsniedz lielāko Latvijas un Lietuvas dižakmeņu izmērus, tomēr Igaunijā tas ir “tikai” desmitajā vietā. Tiesa, šis ir lielākais akmens Hījumā salā – un šajā salā milzīgu akmeņu netrūkst!

Redzamā akmens daļa ir plakanīga – ja akmens augstums sasniedz 3,9 metrus, tad garums – 16 metrus un platums – 11,3 metrus. Šķiet, liela daļa akmens atrodas zem zemes. Uz Kukas akmens var uzkāpt pa kāpnēm. Augšmalas plaknei ir nelielas savrupmājas platība (ap 120 kvadrātmetri) – pa akmens virsmu sanāk pat neliela pastaiga. Akmens virsmā ir arī iedobe – ieplaka, kurā uzkrājas ūdens.

Akmens sastāv no porfīra granīta – savdabīga granīta paveida, kuru raksturo milzīgi laukšpata kristāli smalkākā citu minerālu (pārsvarā kvarca un vizlas) masā.

Agrāk, 20. gadsimta vidū uz akmens virsmas auga krūmi un pat neliels pīlādzis. Krūmu apaugumu novāca agrāk, taču tagadējā ainava ap akmeni izveidota 2025. gadā, izcērtot krūmus ap akmeni un notīrot daļu no akmens virsmas.

487 | 15-09-2026

Kukas akmens ir iekļauts šādā rakstā:

Lielā akmens virsdaļa Kujas upes krastā vietējiem iedzīvotājiem bija zināma jau sen. Taču 1982. gadā, meliorācijas darbu laikā, Kuju pārraka, izveidojot taisnu un, jāatzīst, krietni vien garlaicīgāku kanālu. Tad milzīgais akmens tika atrakts pilnībā.

Skatam pavērās viens no Latvijas lielākajiem laukakmeņiem – raupja rapakivi granīta milzis. Akmens sasniedz 4,2 metru augstumu un tā apkārtmērs ir 20 metri, ierindojot to trešajā vietā starp Latvijas lielākajiem apzinātajiem akmeņiem. Meliorācijas darbu laikā akmeni bija paredzēts saspridzināt, taču pēc netālo Jaunauziņu māju saimnieces Hildegardes Padoms protesta tas tika saglabāts.

Vietējie iedzīvotāji izmantoja lielo akmeni kā dabisku balstu un pāri Kujai izbūvēja nelielu iekārtu gājēju tiltiņu. Tas skatu uz akmeni padarīja vēl savdabīgāku un iespaidīgāku.

Mūsdienās tiltiņš, šķiet, vairs nav tik nepieciešams, jo aiz lielā akmens tas neturpinās. Tomēr, saglabājot vietas ainavu un tradīcijas, tas joprojām tiek uzturēts, bet uz akmens novietots savdabīgs sols. Līdz akmenim var nokļūt, ejot cauri skaisti koptajai Jaunauziņu sētai.

1985. gadā Guntim Eniņam Jaunauziņu saimniece Hildegarde Padoms pastāstīja vietējo teiku par akmeni:

Velns bija sanīdies ar Dievu. Lai Dievam sariebtu, gribējis aizbērt Aivieksti pie Nagrotes. Velns bija jau visus akmeņus no šīs apkārtnes salasījis un ar vienu maisu aizstiepis un izbēris Nagrotē. Otrs maiss patrāpījies lielāks. Kāpjot pāri Kujas upei, velnam pārplīsušas bikses. Tad šis aizgājis uz Skroderiem (tā agrāk sauktas Jaunauziņu mājas), tur sadabūjis ragavu ilksi, apsēdies uz lielā akmeņa un ar ilksi kā ar adatu lāpījis pārplīsušās bikses. Bet nav vēl ticis ar lāpīšanu gluži galā, kad Kujas otrā krastā iedziedājies gailis. Tāpēc akmens tagad saucas par Skroderi.

Savukārt netālo Auziņu māju vecā saimniece stāstījusi citu teiku:

Velns, uz lielā akmeņa sēdēdams, esot šuvis zābakus ar auzām. Tāpēc visas apkārtējās mājas saucot par Auziņiem (Vecauziņi, Auziņi, Jaunauziņi), bet akmeni – par Velnakmeni.

Izmantotie avoti

1. G. Eniņš. Nezinātie milži. Cīņa, Nr. 276 (01.12.1985.).

483 | 01-08-2026

Velna Skroderis ir iekļauts šādā rakstā:

Piektais lielākais akmens Lietuvā

Šilales kūlis ir viens no lielākajiem akmeņiem Lietuvā – pēc tilpuma tas ierindojas piektajā vietā (salīdzinājumam var aplūkot netālu esošo Lietuvas lielāko laukakmeni – Barstīču akmeni). Arī Latvijā šis akmens ieņemtu piekto vietu, apsteidzot, piemēram, Kapsēdes dižakmeni.

Milzīgais laukakmens ir samērā labi noapaļots rapakivi granīta bluķis. Šim granīta paveidam raksturīgi lieli, noapaļoti laukšpata (oligoklāza) kristāli, kurus ieskauj tumšāka cita laukšpata minerāla – plagioklāza – josla.

Piemineklis žemaišu valodai

Akmens nosaukums ir savdabīgs piemineklis žemaišu valodai. Lietuviski akmeni sauc par akmuo, bet žemaitiski – par kūlis. Žemaišu valoda atrodas uz robežas starp lietuviešu valodas variāciju un atsevišķu valodu, vēlreiz apliecinot, cik sarežģīti ir novilkt skaidru robežu starp abiem jēdzieniem. Tā ievērojami atšķiras no literārās lietuviešu valodas, tomēr nav tik tāla kā, piemēram, latviešu valoda.

Žemaišu valodu spēcīgi ietekmējusi seno kuršu valoda (nejaukt ar vēlāk radušos kursenieku valodu, kas ir tuva mūsdienu latviešu valodai), tomēr tā nav cēlusies no tās. Šilales apkārtnē žemaiši ap 13. gadsimtu asimilēja agrākās kuršu zemes. Arī mūsdienās žemaišu valoda šajā reģionā joprojām tiek lietota, taču tās lietotāju skaits strauji samazinās. Lietuvā tai nav īpaša juridiska statusa, un tās runātāji netiek atsevišķi uzskaitīti.

Tādēļ šķiet īpaši piemēroti lietot žemaišu nosaukumu – Šilales kūlis.

Izcila pagāniskā kulta vieta

Mosēdes apkārtne ir bagāta ar laukakmeņiem, taču vieta, kur atrodas Šilales kūlis, ir īpaša. Mūsdienās te plešas neliels, ainavisks mežs ar skaistu dabas taku. Vēl 20. gadsimta sākumā šeit auga iespaidīga ozolu birzs – liecība tam, ka vēl ilgi pēc kristietības ieviešanas šajā vietā saglabājās sena pagānu svētvieta. Līdz pat Otrajam pasaules karam vietējie jaunieši šeit svinēja kopš 19. gadsimta iecienītos gegužinė jeb maija svētkus, atzīmējot siltā gada laika iestāšanos.

Pats Šilales ciemats un tā nosaukums radušies salīdzinoši nesen – 19. gadsimtā. Taču jau 1. gadu tūkstotī pēc mūsu ēras, iespējams, pat agrāk, šajā vietā atradās pagānu templis. Par to liecina abi dobumakmeņi – Šilales otrais dobumakmens, kas, iespējams, ir senāks, un Šilales pirmais dobumakmens pie Šilales kūļa –, kā arī arheoloģiskie izrakumi pie pirmā dobumakmens.

Tolaik svētvieta atradās uz neliela paaugstinājuma, kuru no visām pusēm ieskāva purvs. No tagadējās Šilales puses uz to veda kūlgrinda – ar akmeņiem nostiprināts ceļš pāri purvam. Kristietības laikmetā tas kļuva par slepenu taku, ko pazina vien vietējie pagānu tradīciju piekopēji.

Svētnīca līdzās Šilales kūlim pastāvēja līdz pat 17. gadsimtam – ilgi pēc kristietības nostiprināšanās Žemaitijā. Ir ziņas, ka atsevišķi rituāli šeit turpinājušies vēl līdz 19. gadsimtam, lai gan pati svētnīca tika izpostīta jau ap 17. gadsimtu. Mūsdienās par šo vietējiem iedzīvotājiem nozīmīgo vietu liecina paši izturīgākie senatnes pieminekļi – akmeņi.

Pats Šilales kūlis, visticamāk, nav ticis mākslīgi pārveidots. Tomēr grūti iedomāties, ka šāds iespaidīgs laukakmens senajos rituālos būtu palicis bez ievērības – tikai 30–35 metrus no tā atrodas Šilales pirmais dobumakmens.

Līdzīgi kā pie vairākiem citiem Lietuvas dižakmeņiem, arī šeit apkārtējā grunts ir atrak­ta, pilnībā atsedzot akmens aprises.

Ja jums gadās braukt no Skodas Pluņģes virzienā, noteikti iegriezieties šajā mežā. Tā ir patiesi neparasta vieta, kur vienuviet sastopas daba, valoda un senā baltu vēsture.

457 | 11-06-2026

Šilales kūlis ir iekļauts šādā rakstā:

Muižuļu dižakmens ir lielākais appzinātais akmens Limbažu novadā – un konkurence šeit ir liela! Šķiet, pēc tilpuma šis akmens joprojām ir pirmajā Latvijas dižakmeņu desmitniekā.

Tomēr lielais izmērs nav vienīgā šī akmens kvalitāte. Pirmkārt – šis ir neparasti skaists dižakmens! Sevišķi krāšņs tas ir, pietuvojoties akmenim pa mežu no rietumu puses – starp sūnās augošajām priedītēm paceļas zaļš, noapaļots milzis! Jā, tieši zaļš – Muižuļu dižakmeni klāj sūnu sega. Te bagātīgi aug ļoti reta, aizsargājama sūnu suga – parastā peļastsūna (Pseudisothecium myosuroides), taču īpašu krāšņumu akmenim piešķir papardes – parastās saldsaknītes (Polypodium vulgare). Akmens izskatās pēc eleganta dārza. Uz virsmas jau aug pat avenes un nelieli krūmi.

Šis krāšņums uz akmens ir izaudzis pēdējās desmitgadēs – senākās bildēs akmeni klāj plānāka sūnu kārta un papardes pat neredz. Strauja akmeņu pārklāšanās ar sūnu segu ir vērojama arī citur – acīmredzot, siltās ziemas palīdz sūnām daudz straujāk attīstīties un biezajā sūnu segā rodas iespējas augt arī citiem augiem.

Akmens rietumu pusē atgādina milzu oli, taču no citām pusēm tā malas ir lēzenākas. Virsmā ir arī ap 30 cm plata iedobe – tas rosina domas, ka akmens varēja kalpot arī par kulta vietu. Tiesa, tas atrodas nomaļā mežā, tālu no apdzīvotām vietām.

Apejot akmenim, tā ziemeļu pusē skats jau ir garlaicīgāks – te vairs nav krāšņā akmensdārza. Tieši no šīs puses akmeni ierauga apmeklētāji, kuri šeit atnāk pa dabas taku no netālā Muižuļu stigas ceļa.

Muižuļu dižakmens sānā ir iekalts uzraksts “1913.16 IV”.

292 | 15-10-2025

Muižuļu dižakmens ir iekļauts šādā rakstā:

Tilgaļu milzakmens ir viens no izteiksmīgākajiem un skaistākajiem Latvijas dižakmeņiem. Šobrīd (2025) tas ir ceturtais lielākais akmens Latvijā un lielākais Kurzemē.

Nosaukumi

Akmenim ir doti vairāki nosaukumi, biežāk tiek lietoti:

• Krauju akmens (dižakmens, Lielais akmens, milzakmens). Akmens atrodas šo bijušo māju zemē. Krauju mājas līdz 2. pasaules karam atradās ap 180 m dienvidrietumos no akmens, pie tagadējā V1410 ceļa.
• Tilgaļu akmens (arī dižakmens, Lielais akmens, milzakmens) – senāks nosaukums. Mājas un arī baznīca ar šādu nosaukumu esot bijušas tepat netālu, baznīca mēra laikos esot gājusi bojā. 19. gadsimta beigu kartēs šādas mājas vairs neparādās.
• Vandzenes dižakmens (arī Vandzenes Lielais akmens) – šādu nosaukumu biežāk lietoja 20. gadsimta otrajā pusē. Vandzenes ciems gan atrodas ap 5,5 kilometrus no akmens.

Apraksts

Tilgaļu milzakmens ir līdz 3,4 metrus augsts granīta bluķis. Ieža sastāvs nav viendabīgs – rietumu un dienvidrietumu daļā (pavērsta pret pieejas ceļu) tas sastāv no plagioklaza mikroklīna granīta, bet ziemeļrietumu daļā tas ir pegmatīta granīts ar lieliem minerālu graudiem.

Akmens ir apskaldīts – lai iegūtu būvakmeni, senākos laikos atšķelti gabali gan no akmens virspuses, gan no sāniem un tas ieguvis tagadējo kantaino formu.

Cieši līdzās akmenim aug pīlādzis, saldie ķirši un lazda. Nedaudz atstatus, pēdējās svētliepas vietā aug arī 2007. gadā stādīta liepa. Pie akmens novietoti soliņi.

Kultūrvēsturiskā vērtība

Vairākos rakstītajos avotos ir minēts, ka pie Tilgaļu milzakmens senatnē bijusi kulta vieta.

Vilis Veldre (īstajā vārdā – Fricis Gulbis) 1937. gadā izdotajā grāmatu sērijas “Jaunības apcirkņi” izdevumā Nr. 7. “Seni stāsti par manu māju” raksta:

Netālu no kapsētas klajā laukā šalc milzu liepa, vēl atgādinādama tos laikus, kad te gadu simteņiem ilgi pavasaros plauka, vasarās ziedēja un rudeņos atkal nometa visas lapas krāšņa liepu birzs. Tad lielais akmens, kas ir lielākais visā Kurzemē, negulēja klajā vietā, no visām pusēm jau pa gabalu saredzams, bet bija novietojies liepu birzs pašā sirdī, kur mani senči to turēja Dievam par ziedokli. Un bez liepām vēl šajā birzī bija vēl daudz ābeles… Tad nāca vācu vara, kas ar zobenu un uguni ieviesa mūsu zemē kristīgo ticību, tā visiem līdzekļiem cīnījās pret ļoti noturīgo un slepeno elkdievību… Bēdīgu likteni bija piedzīvojušas Dieva dārza dižās liepas, svešu vācu vīru cirvjiem nocirstas, kuršu ragavās uz jūrmalu vestas, kuģos krautas un pa jūru prom uz tālām pilsētām aizlīgotas visādu spēļu kauliņu, tāpat nesvētu vai svētu bilžu rāmju taisīšanai. Un Dieva dārza vietā nu bija vairs tikai dižais Laimas akmens, kam svešie krusta vīri tā lieluma dēļ neko nevarēja padarīt, un visapkārt akmenim tikai celmi vien, apauguši smuidrām atvasēm.

Talsu novada muzeja ekspedīciju materiālos ir ziņas par to, ka apmēram 20 metrus no akmens līdz 1969. gada vētrai auga pēdējā milzu liepa un, atbilstoši vietējo iedzīvotāju stāstiem, šī bijusi sena upurvieta. Upuru uguns kurināta pie liepas.

Arot zemi, pie bijušās liepas augšanas vietas ir atrastas ogles.

Mūsdienās ar akmeni ir saistīta jauna tradīcija: kopš 2006. gada ik gadu jūlija pēdējā svētdienā pie akmens sapulcējas Tilgaļu dzimta.

265 | 20-09-2025

Tilgaļu milzakmens ir iekļauts šādā rakstā:

Vairums Latvijas dižakmeņu ir apzināti pēdējās desmitgadēs, taču daži bija plaši pazīstami jau senatnē. Kapsēdes dižakmens ir minēts jau ģeologa Konstantīna fon Grēvinka 1861. gada pārskatā par Kurzemes un Līvzemes ģeoloģiju.

Kapsēdes dižakmens atrodas senā Baltijas ledus ezera gultnē, ap 1,7 kilometrus no senkrasta. Pēc ledus laikmeta, ceļoties zemes līmenim, jūra atkāpās un tagad akmens ir ap 5,7 kilometrus no jūras.

1912.-1913. gadā gar Kapsēdes dižakmeni uzcēla šaursliežu dzelzceļa līniju. Sākotnēji šo dzelzceļu izmantoja akmeņu vešanai uz Liepājas ostu un, acīmredzot, Kapsēdes akmenim paveicās – tas taču būtu bijis tik ērti aizvedams! Arī pirms tam Kapsēdes dižakmeni vairākkārt vēlējās saskaldīt būvakmens vai šķembu ieguvei, taču dažādu apstākļu dēļ šī iecere netika līdz galam īstenota, lai gan akmens ir saskaldīts un daļa – aizvesta.

Dažus gadus vēlāk dzelzceļu sāka izmantot arī pasažieru pārvadājumiem un kartēs parādās “Dižakmens”. Būtu bijis grūti neievērot milzu akmeni, kurš aizslīd garām dažus metrus no vilciena!

Kapsēdes dižakmens joprojām ir viens no lielākajiem Latvijā – apmēram sestais vai septītais pēc tilpuma (visu trīs daļu tilpums ir ap 60 kubikmetri). Akmens agrāk bija arī augstākais Latvijā – 4,2-4,3 metri. Tagad ir apzināti vairāki vēl augstāki akmeņi (Radžu akmens, Basu Vilkatu akmens, Subinaites akmens un citi) tomēr šos citus akmeņus visā augstumā nav tik viegli apskatīt – tie daļēji atrodas ūdenī.

Kapsēdes dižakmens 20. gadsimta sākumā ir sašķelts trīs daļās, visas atrodas līdzās viena otrai. Lielākās daļas tilpums ir ap 40 kubikmetri. Otras lielākās akmens daļas tilpums ir ap 14 kubikmetri – arī šis akmens bluķis atbilst dižakmens statusam. Trešā gabala tilpums ir ap 3 kubikmetri. Ja Kapsēdes dižakmens nebūtu sašķelts un daļa no tā nebūtu jau pārstrādāta šķembās, tā tilpums būtu ap 80-110 kubikmetri, t.i. tas būtu otrais – ceturtais lielākais Latvijā.

Par akmeni ir pierakstītas arī vairākas teikas:

Velns nozadzis akmeni no Pērkona pils, taču Pērkons zagli panācis un ar zibeni akmeni pāršķēlis.

Ernests Brastiņš grāmatā “Latvijas pilskalni” (1923) atstāsta šādu teiku:

…apkārtnē pazīstamais Lielais akmens. Šo milzīgo akmeni vedis reiz savos ratos sirms vecītis. Ceļā uznācis bargs pērkona negaiss, vecītis iztrūcies un akmeni pametis zemē.

Kapsēdes dižakmenī ir iekalti vairāki uzraksti, tajā skaitā vācu karavīri centīgi izkaluši dekoratīvu uzrakstu “Weltkrieg 1914-1916 Arm. Balt. 36 I.Komp.”

Netālu atrodas Kapsēdes Rudais akmens – skaists dižakmens ar aizvēsturiskos laikos iekaltām bedrītēm.

245 | 12-08-2025

Kapsēdes dižakmens ir iekļauts šādā rakstā:

Mūsdienās Puntuks ir, šķiet, mazāk ievērots objekts pa ceļam uz krāšņo Anīkšču pastaigu taku koku galotnēs, kura sākas ap 200 metrus no akmens.

Tomēr tieši šis milzis ir atpazīstamākais Lietuvas dižakmens. Par šo akmeni Lietuvā lielāks ir tikai viens – Barstīču akmens Lietuvas ziemeļrietumos, kura patiesos izmērus apzināja tikai 1957.-1958. gados.

Apraksts

446 tonnas smago Puntuku uz Lietuvas vidieni no Karēlijas atgādāja ledājs. Akmens atrodas Šventojas upes ielejas augšmalā, krāšņā, paugurainā apvidū.

Akmens – amfibolu biotīta granīts ar rapakivi struktūru – ir gandrīz pilnībā atsegts. Ledājs to ir noapaļojis kā gigantisku oli, kura augstums sasniedz 5,7 metrus!

Nostāstu un kulta vieta

Puntuks, visdrīzāk, agrāk kalpoja kā kulta vieta. Akmens virspusē ir muldveida iedobumi, kas raksturīgi kulta akmeņiem.

Vēlākajos laikos, tajā skaitā 20. gadsimtā, akmenī ir iekalti dažādi uzraksti – pārsvarā tūristu atzīmes par savu apmeklējumu.

Par akmeni ir sacerētas dažādas teikas, tajā skaitā klasiskā teika par to, ka Velns akmeni nesis, lai ar to mestu Anīkšču baznīcai, taču gailis to iztraucējis.

Cita leģenda vēsta, ka uz akmens ticis upurēts – sadedzināts – vietējais karavadonis Puntuks.

Vēl cita leģenda vēsta, ka šeit dzīvojis nejauks vīrs – Puntuks. Akmeni velni viņam uzmetuši virsū nejauši – Puntuks nu esot zem akmens.

Slaveno lidotāju memoriāls

1942.-1943. gados Puntuka apveidu un pašu akmens būtību uz visiem laikiem mainīja uzņēmīgs Kauņas revidents, klaviermeistars un aviācijas entuziasts Toms Zauka (Tomas Zauka).

Reiz kādā Kauņas kafejnīcā viņš noklausījās divu vācu virsnieku sarunu, kurā viens no virsniekiem stāstīja par savu ieceri – pēc kara Puntukā iekalt Alfrēda Rozenberga (baltvācu izcelsmes fašistu ideologs un iekaroto Austrumu provinču pārvaldnieks) bareljefu.

Tomam šajā sakarā radās pašam sava ideja. Līdz ar padomju un vācu okupācijām uz priekšu vairs nevirzījās memoriāla izveide Lietuvas nacionālajiem varoņiem – lidotājiem Steponam Darjum un Stasim Ģirēnam. Kādēļ gan tā vietā šo memoriālu neizkalt Lietuvas (tolaik) lielākajā akmenī?

Zauka slepenībā konsultējās ar citiem sabiedriskajiem aktīvistiem, organizēja memoriāla metu izstrādi un 1942. gadā, piesaistot skulptoru Bronius Pundzius un vairākus prasmīgus kapu pieminekļu veidotājus, sākās darbi.

Tiesa, bezmaz neviens par tiem nezināja – pāri akmenim tika uzcelts šķūnis ar vienu logu jumtā. Memoriāla veidotāji izplatīja baumas, ka zemes īpašnieks nolēmis šeit izveidot pirti.

1943. gada jūlijā bareljefs bija gatavs un šķūnis tika nojaukts.

Saules apspīdētajā Puntuka dienvidu pusē bija iekalti abu lidotāju portreti sānskatā un zem tiem – garš teksts: Darjus un Ģirēna vēstījums lietuviešu tautai.

Daļai lietuviešu memoriāls patika, bet daļai – it nemaz. Vēl jo mazāk patriotiskais memoriāls patika vācu okupācijas varai un pēc tam – krievu varai. Gestapo kratīja Zaukas dzīvesvietu Kauņā, bareljefu vācu karavīri apšaudīja. Savukārt, padomju varas iestādes jau 1945. gadā izsūtīja Zauku uz ziemeļiem, pēc tam atkārtoti izsūtīja atkal. 1952. gadā viņš atgriezās Lietuvā taču čekas iestādes viņu vajāja līdz nāvei no atkārtota uzbrukuma 1970. gadā.

Līdz ar to šī memoriāla radīšana ir daļa no Lietuvas vēstures stāsta.

Akmens ir aizsargājamais ģeoloģiskais dabas piemineklis kopš 1964. gada un arheoloģiskais un kultūras piemineklis kopš 1972. gada.

186 | 01-04-2025

Puntuks ir iekļauts šādā rakstā:

Ja jums ir pieejams auto un pāris brīvas stundas, lai izrautos no pilsētas dabā, viens no (daudziem) variantiem ir doties uz pašiem Vīmsi pussalas ziemeļiem. Šeit mežā, netālu no Kalmistu ceļa, atrodas gigantisks laukakmens – Rohunēmes akmens, kurš ir vairāk, kā divas reizes lielāks, nekā lielākais Latvijas akmens (Nīcgales Lielais akmens).

Ja veiksmīgi izdevies atrast pareizo taciņu, pa to ejot, pēc brītiņa paveras varens skats uz akmeni.

Atbilstoši leģendām, akmeni savā priekšautā nesusi Kaleva sieva Linda, lai to noliktu uz vīra kapa Tompea kalnā (Tallinas vecpilsēta), taču priekšauts pārplīsis un akmens nokritis.

Vīmsi pussalā ir milzums lielu akmeņu – vairāk, kā 300 akmeņu apkārtmērs šeit pārsniedz 10 metrus. Viens no tiem ir apskatāms, paejot dažus simtus metru uz ziemeļaustrumiem no Rohunēmes akmens līdz pludmalei – te ūdenī, pie paša krasta, atrodas Hallikivi akmens (Igaunijā gan ir vesela virkne dižakmeņu, kuri saucas – Hallikivi).

Rohunēmes akmens ir aizsargājamais dabas piemineklis jau kopš 1937. gada. Padomju okupācijas laikā šeit atradās armijas bāze un, līdz ar to, akmens bija maz zināms.

159 | 12-12-2024

Rohunēmes akmens ir iekļauts šādā rakstā:

Atkāpjoties pēdējam apledojumam, tagadējās Baltijas jūras vietā (aptuveni) pirms aptuveni 12 000 gadu izveidojās milzu ezers – Baltijas ledus ezers. Tagadējās Kurzemes ziemeļos šī ezera viļņi devona iežos izskaloja stāvu krauju – Šlīteres Zilos kalnus – un atskaloja arī ledāja atnestos akmeņus. Viens no tiem – Jušulejas dižakmens – tagad atrodas netālu no senkrasta un, visdrīzāk, šī akmens mugura pacēlās virs saltā ezera ūdens.

Kopš tā laika no ledāja smaguma atslogotā zeme ir pacēlusies un tagad Jušulejas dižakmens atrodas apmēram 40 metrus virs jūras līmeņa, ap 8 kilometrus no jūras krasta, Šlīteres “mūžamežā”. Tiesa – nemaz tik sens šis mežs nav, 20. gadsimta sākumā akmens atradies pļavā – Jušulejā. Šī bijusi populāra pastaigu vieta, jaunieši mīlējuši kāpt uz akmens un ne viena vien dāmu kurpe esot novēlusies zem akmens.

Sārtais granīta bluķis, par spīti savam milzu izmēram, ir diezgan noapaļots, tā apkārtmērs ir ap 18 metri un tilpums – ap 60 kubikmetri.

Akmens ieguļ uz citiem akmeņiem, kas seno jūras piekrasti klāj diezgan blīvā slānī. Zem akmens pat esot tukšums. Pateicoties šai akmeņainajai gruntij, Jušulejas dižakmens tā arī nav iegrimis dziļāk.

Dažus simtus metru no akmens atrodas krāšņais Jušu gravas ūdenskritums.

154 | 5-12-2024

Jušulejas dižakmens ir iekļauts šādā rakstā:

Ehalkivi ir lielākais apskatāmais akmens Baltijā, kura tilpums ir daudzkārt lielāks, nekā lielākie Lietuvas (Barstīču akmens) un Latvijas akmeņi (Nīcgales Lielais akmens).

Kāpēc apskatāmais? Tāpēc, ka Igaunijā ir vēl lielāki akmeņi – tie atrodas jūras gultnē. Igaunijas ziemeļrietumos jūrā 2,9 km no krasta atrodas 11 metrus augstais Toodrikivi akmens, kurš virs ūdens nedaudz parādās tikai tad, ja jūrā ir zemāks ūdens. Tiek lēsts, ka šī milzeņa tilpums ir vismaz 1200 m³ pretstatā Ehalkivi akmens 930 m³. Taču netālu, dziļāk jūrā atrodas vēl lielāki akmens bluķi.

Ehalkivi akmens, protams, bija zināms jau kopš senatnes, kartēs tas atzīmēts jau 1740. gadā. Senāk tas zvejniekiem kalpoja kā orientieris, uz akmens bija navigācijas zīme.

Akmens nosaukumu var aptuveni tulkot kā “saulrieta akmens” jo, skatoties no tuvējām zvejnieku mājām, saule norietēja aiz akmens. Pēc citas versijas, netālu no akmens saulrietu bieži sagaidīja vietējie jaunieši.

Atbilstoši citām leģendām, ar šo akmeni Kalevipoegs esot metis pa Malles muižu, taču par dažiem kilometriem kļūdījies. Kalevipoegam vispār paticis mētāties ar milzu akmeņiem, bet, acīmredzot, Ehalkivi akmens bija dižākais, kāds viņam pagadījies.

Akmens ir aizsargājamais dabas piemineklis jau kopš 1937. gada.

146 | 26-11-2024

Ehalkivi akmens ir iekļauts šādā rakstā: