Rogāļu gravas stāvajā, kreisajā nogāzē netālu no Daugavas atrodas milzu akmens.

Vadakmens

Tāpat kā citus Latvijas akmeņus, arī šo akmeni šurp atgādājis ledājs. Tomēr, atšķirībā no daudziem citiem akmeņiem, šī akmens petrogrāfiskais sastāvs ļauj noteikt, tieši no kurienes tas ir ticis atgādāts.

Rogāļu akmens sastāv no specifiska rapakivi granīta paveida – viborgīta. Šī granīta sastāvā esošie laukšpata kristāli ir ar it kā apsūbējušām maliņām. Tāds pats granīts veido kristāliskā pamatklintāja iežus Viborgas pilsētas apkaimē Karēlijas zemesšaurumā. Tātad – ledājs šo bluķi ir atvilcis ap 500 kilometrus tālu uz dienvidiem. Šādus akmeņus, kuru petrogrāfiskais sastāvs un izskats ļauj noteikt to izcelsmes vietu, sauc par vadakmeņiem. Tiesa, ir ļoti maz vadakmeņu, kuri ir TIK lieli.

Vēsture un nostāsts

Rogāļu akmeni 1920jos gados centās sadalīt mazākos gabalos, lai izmantotu būvniecībā. Kopš tā laika līdzās galvenajai akmens daļai atrodas ap 4 metrus gara atlūza.

Kopš 1977. gada akmens ir dabas aizsargājamais objekts. Šeit ir izveidota ainaviska dabas taka, pa kuru var aiziet arī līdz Daugavai. Dabas takā ir apskatāmas arī 2015. gadā uzstādītās koka skulptūras (Haralds Gerts, Andrejs Ratkevičs), 2018. gadā izveidotas kāpnes un tiltiņi.

Ap 110 metrus uz ziemeļiem atrodas Rogāļu Laimas avots. Ar avotu un akmeni ir saistīta teika:

Reiz Laima un Pērkons priecājušies par Daugavas dzidro ūdeni. Viņus pamanījis Velns – greizsirdības uzplūdos tas metis ar akmeņiem. Laima sāka raudāt, bet Pērkons saniknojās un, zibeņiem šaudoties, ielēca Daugavā. Kādu mirkli iestājās miers, līdz Velns pieliecās tuvāk Daugavai. Pēkšņi upē pavīdēja Pērkona sadusmotā seja un tas Velnam meta ar milzu akmeni, kuru Pērkons turpat Daugavā bija samīcījis kopā no mazākiem akmeņiem.

300 | 25-10-2025

Rogāļu gravas dabas takas malā, ceļā uz Rogāļu akmeni, atrodas Rogāļu Laimas avots. Tas ir neliels avotiņš, kas ūdens ņēmēju ērtībām ir labiekārtots ar akas grodu, kuru pārsedz vāks. Avota ūdens izplūst pa cauruli.

Atbilstoši nostāstiem, avots ir Laimas asaras. Rogāļu gravā Pērkons un Laima priecājušies par Daugavas skaistumu, taču Velns viņus pamanījis, kļuvis greizsirdīgs un metis ar akmeņiem. Laima sākusi raudāt – no tā radās avotiņš. Pērkons sadusmojies un, zibeņu pavadībā, ielēcis Daugavā – uz brīdi viss bijis kluss. Bet tad, kad Velns pieliecies tuvāk Daugavai, pēkšņi Pērkons Velnam metis ar turpat upē samīcītu milzu akmeni – Rogāļu akmeni.

299 | 25-10-2025

Ja neskaita Daugavas krastus, Sēlijā ir maz klinšu. Vienas no nedaudzajām atrodas pie Aknīstes, Radžupes krastos.

Lielākajā no Radžupes klintīm kādus 2 metrus virs upes līmeņa ir tumšs caurums – ieeja alā. Ala ir ap 5-6 metrus gara, līdz 5,1 m plata. Griesti ir līdz 1,2 m augsti.

Patiesībā Aknīstes Velnala ir mākslīgi veidota eja, lai gan sākotnēji šeit varēja būt, piemēram, neliela plaisa. Dolomītu te ieguva pirms 20. gadsimta un, visdrīzāk, dedzināja ceplī kaļķu ieguvei.

Ala, protams, bija labi zināma vietējiem iedzīvotājiem. 1930jos gados alu pārgājienos apmeklēja vietējie mazpulcēni. Aknīstes Velnalā slēpās arī no kara un represijām.

Aknīstes Velnalas nosaukumu ala gan ieguvusi nesen – šādi to sākuši dēvēt vietējie bērni 1990jos gados, tomēr nosaukums ir iegājies.

Ap 2005-2006. gadu, tad “takošana” bija populāra, uz alu tika izveidota dabas taka un līdz tai varēja nokāpt pa koka kāpnēm. 2025. gadā gan nekādu agrākā labiekārtojuma pēdu vairs nebija.

260 | 12-09-2025

Stupeļu pilskalns ir viens no izteiksmīgākajiem un lielākajiem sēļu pilskalniem ar stāvām, augstām malām. Kalna nogāzēs atrodams ne mazums akmeņu un lielākais no tiem – Stupeļu pilskalna akmens – atrodas rietumu nogāzes pakājē. Ap Stupeļu pilskalnu senatnē atradās apmetne un, iespējams, arī akmens tiešā tuvumā bija dzīves vietas.

Šis akmens pieder Latvijas lielākajiem laukakmeņiem – pēc tilpuma tas varētu būt apmēram 20-25 lielākais. No pilskalna puses pa plašu, samērā līdzenu akmens virsmu (tās platība – ap 25 kvadrātmetri) var uziet līdz augstākajai akmens daļai, kura paceļas 2,75 m virs zemes. Lēzenajā akmens virsmā ir arī ap 1,1 m gara un 0,9 metrus plata, sekla iedobe.

Stupeļu pilskalna akmens ir sadēdējis viborgīts – rapakivi granīts. Senatnē uz akmens un tam līdzās bieži kurināta uguns – iespējams, akmens senatnē ir kalpojis kā pulcēšanās un svētku vieta, un, iespējams, te bijusi arī kulta vieta. Uguns veicinājusi akmens sadalīšanos – no tā ir atšķēlušies gabali. Ap akmeni atrastas sen raktu grāvīšu pazīmes – iespējams, akmens bija norobežots kā svēta vieta.

1977.-1978. gados pie akmens notika arheoloģiskie izrakumi (Ādolfs Stubavs), atrastas 10.-13. gadsimta senlietas. Netālu no akmens atrada arī sena pavarda atliekas, pie tā arī atrastas senlietas, kā arī trauku lauskas un kaulu atliekas.

Stupeļu pilskalna akmens mums ir sniedzis arī citas vērtīgas zināšanas. Ap 2008-2010. gadu tika ņemti paraugi no daudzu Latvijas akmeņu virsmas, lai ar berilija izotopa (¹⁰Be) analīzes metodi noteiktu, cik sen šie akmeņi atsegušies Saulei un gaisam pēc ledāja nokušanas. Viens no tiem bija arī Stupeļu pilskalna akmens – tas ir tik milzīgs, ka varam būt droši, ka akmens kopš ledāja nokušanas nav ticis grozīts. Analīzes liecina, ka ledājs no akmens virsmas nokusa pirms 13 800 gadiem (iespējamā kļūda – ap 1 100 gadi).

225 | 17-06-2025

Vecmelderu avoti izplūst ap 600 metrus garā un līdz 150 metrus platā gravā ar stāviem krastiem. Grava veidojās leduslaikmeta beigu posmā, zem ledāja plūstot spēcīgai straumei, kura izskaloja cietajos Pļaviņu svītas dolomītos ieleju. Vēlāk stāvajos ielejas krastos no dolomīta slāņiem sāka izplūst pazemes ūdens – radās avoti.

19. gadsimta sākumā uzcēla tagad redzamās dzirnavas un dzirnavu aizsprostu, laii gan, iespējams, citas dzirnavas šeit bija jau senāk. Dzirnavas lielā mērā darbināja tieši avoti – un, neapšaubāmi, tas bija lielisks enerģijas avots, jo avotu plūsma ir izlīdzināta visa gada garumā. Šīs bija lielas dzirnavas ar trim stāviem un savam laikam interesantiem tehnoloģiskajiem risinājumiem. Diemžēl, līdz mūsdienām ir saglabājusies tikai dzirnavu laukakmeņu mūra pamatne kā arī aizsprosts, kuram pāri līst dzidrs avota ūdens.

Lai vai kāds ir dzirnavu liktenis, avoti turpina plūst. Ap dzirnavezeru varot atrast pat 15 avotiņus. Tie ir dažādi – citi izplūst kā mazas tērcītes, citi ir izveidojuši nelielus kūdras (un, visdrīzāk, zem kūdras – avotkaļķu) kupolus.

Visizteiksmīgākais ir Latvijas mērogiem ļoti spēcīgs avots dzirnavu dīķa dienvidaustrumu krastā netālu no aizsprosta. Šis avots izplūst no paša veidotas alas un, atbilstoši 2012. gada 2. jūlija mērījumam, ik sekundi no tā izplūst 23 litri dzidra ūdens. Viens biroja ūdens bundulis un vēl prāva tējkanna ūdens ik sekundi!

Šis ūdens izplūst no Pļaviņu svītas dolomītiem kuri atrodas tepat, zem augsnes kārtas. Būtu interesanti uzzināt, cik dziļu alu avots ir izveidojis: gadās, ka aiz šaurākas avota sprauslas slēpjas plašākas ejas. Avota ūdens dolomītus šķīdina – par to liecina ar kaļķi un dzelzs savienojumiem pārklātā avota sprausla un tālākā avota straume. Pēc kādiem 10 metriem avots ieplūst dzirnavezerā.

217 | 02-06-2025