Lielā akmens virsdaļa Kujas upes krastā vietējiem iedzīvotājiem bija zināma jau sen. Taču 1982. gadā, meliorācijas darbu laikā, Kuju pārraka, izveidojot taisnu un, jāatzīst, krietni vien garlaicīgāku kanālu. Tad milzīgais akmens tika atrakts pilnībā.

Skatam pavērās viens no Latvijas lielākajiem laukakmeņiem – raupja rapakivi granīta milzis. Akmens sasniedz 4,2 metru augstumu un tā apkārtmērs ir 20 metri, ierindojot to trešajā vietā starp Latvijas lielākajiem apzinātajiem akmeņiem. Meliorācijas darbu laikā akmeni bija paredzēts saspridzināt, taču pēc netālo Jaunauziņu māju saimnieces Hildegardes Padoms protesta tas tika saglabāts.

Vietējie iedzīvotāji izmantoja lielo akmeni kā dabisku balstu un pāri Kujai izbūvēja nelielu iekārtu gājēju tiltiņu. Tas skatu uz akmeni padarīja vēl savdabīgāku un iespaidīgāku.

Mūsdienās tiltiņš, šķiet, vairs nav tik nepieciešams, jo aiz lielā akmens tas neturpinās. Tomēr, saglabājot vietas ainavu un tradīcijas, tas joprojām tiek uzturēts, bet uz akmens novietots savdabīgs sols. Līdz akmenim var nokļūt, ejot cauri skaisti koptajai Jaunauziņu sētai.

1985. gadā Guntim Eniņam Jaunauziņu saimniece Hildegarde Padoms pastāstīja vietējo teiku par akmeni:

Velns bija sanīdies ar Dievu. Lai Dievam sariebtu, gribējis aizbērt Aivieksti pie Nagrotes. Velns bija jau visus akmeņus no šīs apkārtnes salasījis un ar vienu maisu aizstiepis un izbēris Nagrotē. Otrs maiss patrāpījies lielāks. Kāpjot pāri Kujas upei, velnam pārplīsušas bikses. Tad šis aizgājis uz Skroderiem (tā agrāk sauktas Jaunauziņu mājas), tur sadabūjis ragavu ilksi, apsēdies uz lielā akmeņa un ar ilksi kā ar adatu lāpījis pārplīsušās bikses. Bet nav vēl ticis ar lāpīšanu gluži galā, kad Kujas otrā krastā iedziedājies gailis. Tāpēc akmens tagad saucas par Skroderi.

Savukārt netālo Auziņu māju vecā saimniece stāstījusi citu teiku:

Velns, uz lielā akmeņa sēdēdams, esot šuvis zābakus ar auzām. Tāpēc visas apkārtējās mājas saucot par Auziņiem (Vecauziņi, Auziņi, Jaunauziņi), bet akmeni – par Velnakmeni.

Izmantotie avoti

1. G. Eniņš. Nezinātie milži. Cīņa, Nr. 276 (01.12.1985.).

483 | 01-08-2026

Velna Skroderis ir iekļauts šādā rakstā:

Varakļānos Kažavas upītes krastā atrodas interesants, samērā liels laukakmens, kas sašķēlies divās daļās. Lielākā akmens daļa joprojām slēpjas zem zemes. Kopš 18. gadsimta beigām ap to plešas romantiskais Varakļānu pils parks – cik zināms, senākais ainavu parks Latvijas teritorijā.

Iespējams, jau pirms parka izveides šis akmens bijis nozīmīga vieta apkārtnes iedzīvotājiem un kalpojis par kulta akmeni. Akmens virsmā varot saskatīt arī Velna pēdu.

Tomēr visredzamākā cilvēka darbības liecība ir akmens virsmā iekaltais uzraksts latīņu valodā:

AMICITIA VIRTVTI MEMORIA GRATITVDO 1798 ANNO
(“Draudzībai un tikumībai – piemiņa un pateicība. 1798. gadā.”)

Ar Varakļānu Mīlestības akmeni saistīts neparasti liels skaits nostāstu – iespējams, vairāk nekā ar jebkuru citu Latvijas kultūrvēsturiski nozīmīgu akmeni.

Borhs un Mazoti

Akmens cieši saistīts ar nozīmīgāko personību Varakļānu vēsturē – Mihaelu Johanu fon der Borhu (Michał Jan Borch, 1753–1811). Lai gan Borhs piederēja senai vācbaltiešu dzimtai, viņš sevi uzskatīja par poli. Viņa tēvs Jans Andrejs Borhs bija Polijas kanclers, bet Varšavas centrā joprojām atrodas Borhu pils.

Pēc aktīvas politiskās darbības un ceļojumiem pa Franciju, Vāciju, Šveici, Itāliju un Maltu, kā arī diplomātiskās misijas Anglijā Borhs ap 1789.–1790. gadu atgriezās Varakļānos.

Kopā ar viņu ieradās arī Romā dzimušais amatierarhitekts Vinčenco Mazoti (Vincenzo de Mazotti, 1756–1798). Abi uzsāka vērienīgu Varakļānu attīstību – pili paplašināja un pārveidoja tolaik tik modernajā klasicisma stilā, ap to izveidoja plašu ainavu parku, uzcēla baznīcu. Lielie būvdarbi piesaistīja amatniekus un strādniekus, un ap pili sāka veidoties mūsdienu Varakļāni.

1798. gada februārī Mazoti nomira. Visdrīzāk, tieši viņa piemiņai pēc Borha rīkojuma akmenī tika iecirsts tagad redzamais uzraksts.

Mīlestības akmens

Lai gan uzraksts, visticamāk, veltīts Borha draugam, vietējo nostāsti to skaidro citādi.

Leģenda vēsta, ka Borha meita Jadviga bijusi apsolīta kučierim – uzticamajam Borha ceļabiedram Sicīlijā –, taču viņa iemīlējusi pils dārznieku. Tā kā Borhs nav vēlējies lauzt doto solījumu, meitene izdarījusi pašnāvību. Tikai pēc tam tēvs sapratis savu kļūdu un licis akmenī iecirst piemiņas uzrakstu.

Visticamāk, šis nostāsts radies vēlāk un faktiski nav saistīts ar Borhiem – Borham bija septiņi bērni, taču nevienu no viņiem nesauca Jadviga.

Tomēr tieši šī leģenda devusi akmenim tagadējo nosaukumu. Jau kopš 19. gadsimta daudzi varakļānieši to uzskata par mūžīgas mīlestības simbolu, un pie akmens notikušas neskaitāmas romantiskas tikšanās un doti solījumi.

Zinātnieks, vulkāni un velns

Borhs bija ne tikai diplomāts un avantūrists, bet arī aizrautīgs dabaszinātnieks, kultūras darbinieks. Viņš bija viens no sava laikmeta ievērojamākajiem mineralogiem – viņa darbi par Sicīlijas mineraloģiju guva plašu ievērību, un tos augstu vērtēja arī Johans Volfgangs fon Gēte.

Stāsti par Borha un viņa pavadoņa – vietējā varakļānieša – nokāpšanu Sicīlijas vulkāna krāterī un izglābšanos no drošas nāves vēlāk kļuva par pamatu daudzām Varakļānu leģendām.

Daudzas no tām vēsta par Lielo zābaku un Dzīvo zobenu. Atbilstoši vienai no leģendām Dzīvo zobenu Borhs saņēmis no Velna, kad nokāpis ellē – tas ir, vulkāna krāterī. Zobens klausījis tikai Borham, bet citādi dzīvojis pats savu dzīvi, cērtot visu, kas tam pagadījies ceļā. Tas palīdzējis vairākos karagājienos, taču ne reizi vien radījis lielas nepatikšanas arī pašos Varakļānos.

Kur zobens palicis, neviens vairs nezina. Viena no leģendām vēsta, ka šis bīstamais priekšmets aprakts zem Mīlestības akmens. Tam līdzās paslēpta arī burvju grāmata. Stāsts par grāmatu, savukārt, varētu būt saistāms ar to, ka Borhs bija kaislīgs retu grāmatu kolekcionārs un Varakļānu pilī atradās viena no ievērojamākajām privātajām bibliotēkām Baltijā.

Izmantotie avoti

1. E. Spēlmane. No Varakļānu pils pagātnes, “Zvaigžņotā debess”, 1979. gada pavasaris.
2. J. Urtāns. Lielie akmeņi Latvijas muižu parkos. Zinātnisko rakstu krājums “2022: Krustpunkti: kultūras un mākslas pētījumi”, 2024.

478 | 05-07-2026

Ja ieklausāmies tautas ticējumos, tad Velnam ir būtiska nozīme ģeoloģiskajos procesos. Šī būtne ar apbrīnojamu čaklumu ir veidojusi visdažādākos zemes virsmas veidojumus – visādus uzbērumus, bedres, alas, šur tur nejauši nometot arī milzu akmeņus. Daudzas šīs velnišķības sekas mūsdienās ir interesanti tūrisma objekti.

Nāružas Velna grāvis ir viens no tiem. Latvijā ir maz šādu iespaidīgu laukakmeņu krāču un divas citas iespaidīgākās ir tepat netālu: Brāžu krāces un Akmeņupītes krāces.

Nāružas upīte pirms krācēm lēni plūst cauri purvainai lejai, kurā nereti veidojas neliels ezeriņš. Šķiet, šis purviņš radies tieši tādēļ, ka tam priekšā ir šķērslis – laukakmeņu grēda.

Šī laukakmeņu grēda ir radusies pēdējā leduslaikmeta beigu posmā, ledum jau kūstot un tajā uzkrātajiem akmens bluķiem vienam pēc otra ieveļoties… nav zināms – vai nu senajā ledus kušanas straumes gultnē vai ledāja malā.

Tagad šī laukakmeņu grēda pārsvarā ir aprakta zem augsnes un tie atsedzas tikai tajās vietās, kur tos atsegušas upju straumes.

Tā nu Nāružiņas upīte, šķiet, saņem dūšu un metas pāri šim dabiskajam aizsprostam. Ap 60 metrus garā posmā upīte pāri akmeņiem nokrīt par kādiem 4-5 metriem.

Krāšņā ainava, daudzie ar sūnām klātie akmeņi, upes šalkoņa… no šejienes negribas iet prom, Nāružiņa šajā vietā ir neparasti skaista. Agrāk, kad te audzis diženu egļu silts, ainava bijusi vēl daudz krāšņāka.

Lejpus laukakmeņu grēdai upīte atkal kļūst par parastu Latvijas upīti, lai gan tajā ap kilometru garā posmā vēl ir ne mazums laukakmeņu.

Šeit uz akmeņiem aug ļoti reta sūna – tamariska frullānija (Frullania tamarisci). Šī sūna ir raksturīga vietām, kur ir mitrs gaiss: acīmredzot Velna grāvja krāces šādu mitrumu nodrošina. Reto sūnu apdraud nomīdīšana, tādēļ labāk pa akmeņiem nestaigājiet!

118 | 19-09-2024

Nāružas Velna grāvis ir iekļauts šādā rakstā:

Līdzās plašajām Brāžu krācēm atrodas daudz kompaktāka krāču versija – ap 80 metrus garās Akmeņupītes krāces.

Šo 80 metru posmā Akmeņupīte krīt par aptuveni 12 metriem – tikpat, cik līdzās esošā Ogre krīt pāri Brāžu krāču izcilākajam posmam 2,3 kilometru garumā.

Abas krāces ir izveidojušās uz viena un tā paša ledus laikmeta veidojuma – zem augsnes aprakta laukakmeņu krāvuma. Ir vairāki varianti tam, kā šāds laukakmeņu krāvums varēja izveidoties, taču – kurš no tiem tas bijis, vēl būtu jānoskaidro.

Ap 7 kilometrus uz ziemeļrietumiem atrodas trešās lielās Latvijas laukakmeņu krāces – Nāružas Velna grāvis – kuras krīt pāri līdzīgiem akmeņu krāvumiem.

Vasarā, kad Akmeņupītē ir maz ūdens, upīte pazūd starp akmeņiem. Savukārt, ziemā šajā Latvijas apvidū parasti ir daudz sniega un tas biezā slānī klāj arī Akmeņupītes ieleju. Iespējams, labākais laiks, kad aplūkot krāces ir pavasaris, jo īpaši lakšu ziedēšanas laikā – netālu atrodas iespaidīga lakšu pļava.

117 | 17-09-2024

Akmeņupītes krāces ir iekļautas šādā rakstā:

Pie Ērgļiem atrodas trīs Latvijai netipiski dabas pieminekļi – upju krāces pāri iespaidīgiem akmeņu krāvumiem. Divas no tām – Nāružas Velna grāvis un Akmeņupītes krāces (Velna dzirnavas) – izveidojušās uz mazākām upītēm, bet Brāžu krāces ir izveidojušas krāšņu dabas ainavu salīdzinoši lielajā Ogres upē.

Visas trīs krāces ir veidojušās uz pēdējā ledus laikmeta atstātām laukakmeņu grēdām. Iespējams, visas trīs upes krīt pāri vienam un tam pašam ledāja atstātam veidojumam, kura veidošanās mehānisms ģeologiem vēl būtu jānoskaidro.

Laivotājiem Brāžu krāču posms sanāk garāks – ap 10 km, taču centrālā, izteiktākā daļa ir krietni īsāka – ap 4 km, kurā var izdalīt ap 2,3 km garu vēl iespaidīgāku posmu.

Minētais 4 km posms sākas pie Krastu mājām. Sākumā upē vēl nav tik daudz laukakmeņu, taču ap pusotru kilometru lejpus Krastiem sākas pati iespaidīgākā Brāžu krāču daļa – virkne ar akmens sēkļiem. Šī Brāžu krāču daļa turpinās līdz Veģerupītes ietekai.

Iespaidīgs piedzīvojums ir brauciens pāri krācēm tad, kad Ogrē ūdens līmenis ir augsts – braukt gribētājiem ir jāseko līdzi vietējiem laikapstākļiem, jo brīži, kad krāces ir izbraucamas (un, vienlaikus – ūdens nav pārāk daudz – tā, lai krāces tomēr var just), nav nemaz tik bieži.

Upmalas krūmājos vietām var atrast mazāk veiksmīgu laivotāju aprīkojumu – airus, apģērba gabalus, laivu gabalus, kas liecina, ka brauciens pāri krācēm dažreiz nav nemaz tik vienkāršs.

Vēlā pavasarī un vasarā ainava šeit mainās un kļūst mierīgāka: vietām Ogre pat pazūd laukakmeņu krāvumā.

116 | 15-09-2024

Brāžu krāces ir iekļautas šādā rakstā: