Aglonas bazilika un klosteris

Aglonas bazilikas vēsture

Pirms baznīcas

Aglonas apkārtne ir bijusi apdzīvota gadu tūkstošiem ilgi, un, visdrīzāk, Aglonā vai tās tuvumā atradās nozīmīga latgaļu kulta vieta. Varētu būt kārdinājums pieņemt, ka šī kulta vieta atradusies pie Aglonas svētavota – jaudīga (agrāk) avota blakus tagadējai bazilikai -, taču nav pierādījumu, kas apstiprinātu šo hipotēzi. Šī avota ārstnieciskās īpašības tika atzītas 1820. gadā un netālu tika uzcelta pat neliela ārstniecības iestāde. Aglonas svētavota ūdens agrāk bija dabiski mineralizēts, bet tagad šāda īpašība tam vairs nepiemīt: no avota plūst parasts, labs ūdens.

Pastāv arī nepatiess mīts par ietekmīgā Lietuvas karaļa Mindauga slepkavību Aglonā 1263. gadā – šī notikuma vieta nav zināma, taču tā noteikti nebija Aglonā.

Pirmā koka baznīca

Pirmā baznīca tagadējās bazilikas vietā tika uzcelta Inflantijas vaivadijas (Poļu Livonijas) laikos, kad mūsdienu Latgale bija Polijas-Lietuvas valsts sastāvdaļa. Tolaik, 1697. gadā Aglonas muižas īpašniece Eva Justīne Šostovicka uzaicināja Viļņas dominikāņu ordeni izveidot Aglonā klosteri un skolu. Vietējie saimnieki dāvināja zemi un apņēmās uzcelt baznīcu un citas telpas 12 mūkiem (1).

Pirmā koka baznīca tika celta 1700. gadā. Tā tika iesvētīta tikai 1751. gadā un veltīta Vissvētākās Jaunavas Marijas debesīs uzņemšanas svētkiem.

Pašreizējā baznīca un klosteris

1762. gadā dominikāņi nolēma uzcelt jaunu mūra klosteri un dažus gadus vēlāk – 1767. gadā – arī jaunu mūra baznīcu. Iemesls šim lēmumam nav līdz galam skaidrs – iespējams, ka koka baznīca bija cietusi ugunsgrēkā.

1768. gadā vecā koka baznīca (vai tās atliekas) tika nojaukta un tika uzsākta jaunās baznīcas un klostera celtniecība. Tika izveidota pagaidu baznīca, kurā tika novietotas relikvijas.

Būvdarbus pabeidza 1780. gadā. Aptuveni šajā laikā tika uzcelts arī klosteris ar četru gadu mācību cikla skolu. Pēc tam gadu desmitiem turpinājās interjera greznojumu veidošana. Pa to laiku Latgale kļuva par Krievijas impērijas sastāvdaļu.

Baznīca tika iesvētīta 1800. gadā. 1820. gadā klosteris ieguva jaunu statusu un tajā tika mācīti topošie garīdznieki, izveidota plaša bibliotēka.

Diemžēl šajā laikā Krievijas impērija sāka represijas pret katoļu baznīcu. Katoļu baznīcu skolas tika slēgtas 1833. gadā, savukārt, klosteris turpināja darboties līdz 19. gadsimta beigām. Tomēr, daudzējādā ziņā klosteris nu bija kļuvis par sava veida mūku cietumu, jo garīdznieku saskarsme ar citiem cilvēkiem kļuva ļoti ierobežota.

20. gadsimts

Līdz ar Latvijas neatkarību (1918) tika atjaunota katoļu baznīcas darbība un Aglonas klosterī atsākās izglītības darbs.

1940. gadā, līdz ar padomju okupāciju, baznīca un klosteris nonāca valsts īpašumā. Otrā pasaules kara laikā no karadarbības cieta gan baznīcas būve, gan garīdznieki, Aglonas ģimnāzijas direktoru Aloizu Broku vācu okupācijas režīms arestēja un viņa liktenis nav zināms.

Pēc kara, padomju okupācijas laikā, klostera darbība bija aizliegta. Par spīti tam, no Rīgas, citu profesiju aizsegā Aglonā slepeni ieradās mūķeņu grupa, kas baznīcā turpināja garīgos rituālus.

Klostera telpas tika pārveidotas par birojiem, dzīvokļiem. Klostera dārzos izbūvēja garāžas un nojumes.

1960. gadā tika nodedzināta lielākā daļa klostera bibliotēkas, ugunsgrēkā gāja bojā neaizstājamas vēstures, mākslas un zinātnes vērtības. Saglabāt izdevās tikai nedaudzas grāmatas un rokrakstus – daļa pirms tam bija nosūtīta uz Rīgu, savukārt, daļa tika paslēpta vienā no baznīcas torņiem. Šo slēptuvi atklāja 1990jos gados, jau pēc padomju okupācijas.

Padomju laikā okupācijas varas iestādes centās pārtraukt ikgadējā svētceļojuma tradīciju – svētavotu apbēra ar zemi, slēdza sabiedrisko transportu, uz Aglonu bija aizliegts organizēt gājienus vai svētku laikā turp doties ar automašīnām. Par spīti tam, ikgadējie svētki 15. augustā turpinājās. Protams, svētku mērogs bija neliels skarbo ierobežojumu un baiļu dēļ.

1980. gadā pāvests Jānis Pāvils II Aglonas baznīcai piešķīra mazās bazilikas statusu. Līdz šodienai Aglonas bazilika ir vienīgā bazilika Latvijā.

Līdz ar nacionālo atmodu un Padomju Savienības sabrukumu svētceļojumu tradīcija atjaunojās un ieguva līdz šim nepieredzētu apjomu.

Nozīmīgs notikums bija pāvesta Jāņa Pāvila II vizīte 1993. gadā. Pirms tās tika rekonstruēta Aglonas bazilikas ārpuse un ainava ap to. Interjers tika atjaunots no 2011. līdz 2013. gadam.

Aglonas Dievmātes glezna

Visvērtīgākā relikvija bazilikā ir Dievmātes glezna. Tā vecums un izcelsme nav zināmi – visticamāk, glezna šeit tika atvesta jau līdz ar klostera dibināšanu. Gleznas stils varētu liecināt par to, ka tā radīta Viļņas reģionā 17. gadsimta beigās.

Kopš 1875. gada gleznu aizsargā grezns, apzeltīts sudraba vairogs, kas pats par sevi ir izcils mākslas darbs. Vairogā ir atstātas atveres, caur kurām redzamas Dievmātes un Bērna sejas un plaukstas.

Nakts laikā gleznu aizklāj ar citu gleznu, kuru pirms rīta dievkalpojuma noņem.

Kopš 18. gadsimta Aglonas Dievmātei tiek piedēvēti daudzi brīnumi, un jauni nostāsti par brīnumiem (pārsvarā – brīnumainās dziedināšanas gadījumi) turpina rasties arī 21. gadsimtā.

Izmantotie avoti

1. Aglonas Vissvētākās Jaunavas Marijas debesīs uzņemšanas bazilika, oficiālā mājaslapa. Izmantots 2022. gada 25. janvārī.

12 | 06-05-2024