Netālu no Dukuļu avotiem brīnumskaisto priežu silu (Kailo silu) šķērso dziļa grava — Muižuļu strautiņa jeb Vaitalas upītes ieleja.

Pirms Gaujas senlejas stāvkrasta strautiņa kreisajā krastā atrodas neliela smilšakmens klints, no kuras pamatnes izplūst avots. Avotiņa gultnē ir koši baltas smiltis. Avots gaišajā devona perioda Sietiņu svītas smilšakmenī izveidojis nelielu aliņu.

Iespējams, avota dzīlēs ir lielāka ala, par ko varētu liecināt sufozijas kritene virs avota priežu mežā — tātad šeit kādreiz pazemes tukšumā iebrukuši griesti.

No avotiņa sekundē iztek apmēram 1–1,4 litri garšīga ūdens. Apmēram puskilometru no šejienes no šī paša slāņa avota ūdeni iegūst “Venden” — tātad šeit ir iespēja iegūt absolūti svaigu ūdeni, tik labu, kā reti kur citur Latvijā!

Polbrenču veselības avotiņam mūsdienās nav tik viegli piekļūt. Netālu abās strauta pusēs ved skaistas meža takas un celiņi, tomēr nokļūšana pašā avota gravā vairs nav tik vienkārša — tā ir ļoti stāva, aizaugusi ar krūmiem un piepildīta ar kritalām.

Senāk bijis citādi: uz avotiņu no visām pusēm vedušas taciņas, grava ap to bijusi sakopta, bet ap avotiņu stādītas puķes.

Agrāk vietējiem iedzīvotājiem bijis ticējums: avota ūdenī jāmazgājas agrā rītā. Tā nu puiši un meitas nereti sacentušies — kurš pie avota būs pirmais. Jāņos un Vasarsvētkos pie avota pulcējušies ļaudis. Māras dienas rītos pie avota devās tie, kam bija nepieciešams ārstēt acis.

Pie avotiņa atstāti ziedojumi — krūmos iesieti dzijas pavedieni, bet avota ūdenī atstātas monētas.

Reiz gan kāds puika avotu esot piegānījis, un avots pārstājis tecēt. Avotu Polbrenču saimnieks (citā pierakstā — saimniece) iztīrījis, atstājis tam lielāku ziedojumu — un ūdens atkal sācis tecēt. Avots kalpojis par ūdens avotu Polbrenču mājām — tajās aka nav bijusi.

Ir arī ziņas, ka agrāk avots tecējis ar troksni.

Avotiņš nosaukts agrāko Polbrenču māju vārdā — šīs mājas atradušās ap 300 metrus uz austrumiem, Gaujas palienē. Netālu, no Gaujas pamatkrasta izplūst vēl viens, vājāks avotiņš.

401 | 09-03-2026

Tuvākie objekti, gājiena attālums

Ap 350 metrus dienvidos no Langsēdes klintīm, augšup pa straumi tajā pašā Imulas labajā krastā atrodas nākamais klinšu atsegums.

Tuvākās mājas šīm klintīm ir Rožkalni, kas uzcelti līdzās agrākajām Baltiņu mājām.

Šeit galvenokārt atsedzas Bauskas svītas dolomītu slāņi, lai gan, iespējams, zemāk stāvajā kraujā var pamanīt arī Ogres svītas iežus.

400 | 08-03-2026

Tuvākie objekti, gājiena attālums

Skaistā Imulas dabas taka ved pāri vairākiem klinšu atsegumiem; pa to var nokāpt arī līdz interesantam kultūrvēsturiskam akmenim — Imulā iekritušajam Langsēdes Velnapēdas akmenim.

Takas sākumā gan nākas uzkāpt stāvā kraujā. Pēc uzkāpšanas, ejot pa augšu, starp blīvi saaugušajiem kokiem un krūmiem var nojaust, ka lejā plūst Imula.

Tieši šeit, no takas nesaskatāmas, zem tās atrodas Langsēdes klintis.

Kopējais kraujas augstums šeit sasniedz 14 metrus — tomēr negaidiet, ka šeit būs augstas klintis. Lielāko kraujas daļu veido ļoti stāvas nobiras, pa kurām nebūt nav viegli tikt augšup. Salīdzinoši nelieli vertikāli dolomīta un smilšakmens klinšu atsegumi atrodas tuvu kraujas augšmalai, kā arī abos atseguma galos lejāk — tuvāk upei.

Ģeoloģijas brīnumi

Lai arī Langsēdes klintis nav īpaši krāšņas, tās ir ļoti interesantas no ģeoloģijas viedokļa.

Šeit atsedzas trīs pamatiežu svītas (no augšas): pašās devona perioda beigās veidojušās Amulas, Bauskas (bieži dēvēta arī par Stipinu svītu) un Ogres svītas. Augšpusē esošo Amulas svītu (te redzama tās apakšējā daļa) pārsvarā veido mālaini nogulumi. Bauskas (Stipinu) svītas nogulumi gandrīz pilnībā sastāv no dolomītiem un apakšdaļā — dolomītmerģeļiem. Apakšējā — Ogres svītā — ir smilšakmeņi un mālaini nogulumi. Ogres svītas atsegumus gandrīz pilnībā sedz nobiras.

Oriktocenoze

Kas tad šajās klintīs ir interesants? Pirmkārt — Ogres svītas smilšakmeņos sastopami interesanti pārakmeņojumi. Tie ir tik bagātīgi un daudzveidīgi, ka veido oriktocenozi. Oriktocenoze ir dabiski veidojies senās dzīvības atstāto pārakmeņojumu “komplekts”, kas ir tik daudzveidīgs un bagātīgs, ka ļauj daudz labāk izprast senos vides apstākļus un saprast, kas šeit ir dzīvojis. Šeit savu atlieku dabiskos atlējumus atstājušas sen izmirušas bruņuzivis (Bothriolepis maxima, Bothriolepis evaldi u. c.) un dažādas citas senās zivis (Psammosteus falcatus, Platycephalichthys bischoffi u. c.).

Langsēdes klinšu nogulumu izpēte nebūt nav pilnīga — rūpīgāk pētīts (2008. gadā) ir tikai viens no četriem slāņiem, kas satur senos pārakmeņojumus. Speciālisti šeit noteikti varētu atrast vēl daudz ko interesantu.

P.S. Lūdzu, uz savu roku šeit nerakājieties, jo a) šis ir aizsargājams dabas piemineklis un privātīpašums; b) atliekas ir ļoti trauslas un, visdrīzāk, sabirs gabalos; c) daļa seno atlieku var būt unikālas — to vērtību spēs izprast tikai daži zinātnieki, un šai izpratnei nepieciešams vides konteksts — t. i., rūpīgi jādokumentē visi apstākļi ap šo atradumu.

Sāls kristāli un senie jūras viļņi

Bauskas svītas dolomītos saskatāmi arī halīta — vārāmās sāls — kristālu nospiedumi. Tas nozīmē, ka šo slāņu veidošanās laikā jūras ūdens bijis stipri sāļš. Tiesa, augšējos dolomīta slāņos jau parādās brahiopodu pārakmeņojumi — tātad tajā laikā šajā ūdenī kādas dzīvības formas jau varēja pastāvēt.

Vēl viena savdabīga šī atseguma iezīme — dažu Bauskas svītas dolomītu slāņu apakšā saskatāms ripsnojums — seno jūras viļņu atstātie mazie valnīši. Gluži kā mūsdienu pludmalē… tikai šie radušies pirms apmēram 380 miljoniem gadu!

Netālu, ap 350 metrus tālāk uz dienvidiem atrodas nākamais klinšu atsegums – Imulas atsegums pie Rožkalniem.

399 | 07-03-2026

Tuvākie objekti, gājiena attālums

Plūču ieža lejasdaļā, pie upes līmeņa atrodas šaura, samērā īsa ala – tās garums varētu būt ap 3 metri.

Plūču ieža ala ir saskatāma tikai no pretējā krasta vai no upes.

398 | 05-03-2026

Tuvākie objekti, gājiena attālums

Lejpus Rauņa ietekai Raunas ieleja kļūst sevišķi skaista. Ap 2,5 kilometrus garā posmā upes krastos ir trīs lielas klintis (Raibās klintis, Plūču iezis un Vanderu iezis), kā arī četras mazākas klintiņas, šeit atrodas 4-5 alas un divi sezonāli ūdenskritumi.

Plūču iezis ir vidējais no šiem trim lielajiem iežiem. Smilšakmens klinšu sienas augstums te sasniedz ap 12 metrus, klintis stiepjas ap 90-95 garā posmā.

Iezis sākas ar augstu izcilni, kurā ir sekla, ap 2 metrus dziļa niša, kurā var ieiet pilnā augumā.

Tālāk gar ieža pamatni iet nevarēs – gandrīz visā garumā to apskalo Rauna, upe šajā vietā ir dziļa. Nākas vien meklēt veidu, kā uzkāpt stāvajā kraujā, lai apietu klinti pa augšpusi.

Kāpienu atalgo skaists skats no klints augšas – visskaistākais skats šajā Raunas posmā.

Klints lejasdaļā pie upes atrodas arī Plūču ieža ala, kuru gan var saskatīt tikai no pretējā krasta vai no upes. Alas dziļums ir ap 3 metri.

Pēc apmēram 100 metriem šajā pašā Raunas krastā sākas nākamā klints – Vanderu iezis.

Vairākās kartēs šai klintij ir dots nepareizs vārds – Trepes iezis. Patiesībā Trepes iezis ir nākamā klints – Vanderu iezis, uz kuru agrāk pie Vanderu alas novedušas klintī iecirstas kāpnes – trepes.

397 | 05-03-2026

Tuvākie objekti, gājiena attālums

Neliels avotiņš Amatas stāvkrasta pakājē netālu no Melturu mājām. Visdrīzāk, šis ir jau kopš senākiem laikiem zināms, pastāvīgi izmantots avots, labiekārtots.

396 | 02-03-2026

Tuvākie objekti, gājiena attālums

Avots pie Melturiem ir iekļauts šādā rakstā:

Īļaku Svētavots izplūst no augstas kraujas pamatnes netālu no Amatas labā krasta. Netālu no avota, kraujas augšmalā, sākas klintis — Īļaku iezis.

Arī paša avotiņa izplūdes vietā var nedaudz saskatīt klinšu atsegumus. Avots izplūst no Pļaviņu svītas pamatnes — ūdens izsūcies lejup cauri plaisainajiem dolomīta slāņiem un sasniedzis blīvākus iežus. Šeit iežu kontakta zona ir pārklāta ar nobirām, augsni un augiem, taču šo pašu slāņu robežu un no tās izplūstošos avotus var labi apskatīt Amatas kreisajā krastā, ap 500 metrus tālāk — Vizuļu iezī.

Šajā posmā Amatas ieleja ir strauji mainīga. Vēl 20. gadsimta 70. gados pirms avota, tajā pašā Amatas labajā krastā, bija izteiksmīgs balta smilšakmens atsegums — Melānija Vanaga to dēvēja par Amatas Staburagu. Tagad no šī atseguma vairs nav ne miņas — palikusi vien stāva nogāze.

Arī pats avots agrāk bijis krietni spēcīgāks. Arī tagad šeit plūst samērā daudz ūdens, taču avots ievadīts caurulē, no dolomīta bluķiem ap avotu ir izveidoti krāvumi.

Senākos laikos (kā liecina Melānijas Vanagas “Amatas burtnīcu” pieraksti), atbilstoši viņas dzirdētajām Īļaku saimnieces atmiņām, cilvēki ar avota ūdeni svētījuši laulības un jaundzimušos. Ūdens uzskatīts par dziedinošu.

Netālu uz rietumiem atrodas samērā liels akmens. Pastāv iespēja, ka tas arī kalpojis kulta vajadzībām, taču tam nav pierādījumu.

395 | 01-03-2026

Tuvākie objekti, gājiena attālums

Īļaku Svētavots ir iekļauts šādā rakstā:

Gulbju avots ir kopš senākiem laikiem zināms avots Amatas labajā krastā.

Avotiņš ir samērā spēcīgs un izplūst no virmojošām baltām smiltīm. Tas atrodas takas malā netālu no upes, pie avota noved nelielas kāpnes, kuras gan šobrīd (2025. gada novembris) ir sliktā stāvoklī.

Šajā posmā Amatas krasti ir mainīgi – visdrīzāk, pirms 50-100 gadiem šeit izskatījās citādāk. Aiz avota Amatas krasts kļūst stāvs un tajā atsedzas devona perioda ieži – sākas Gulbju iezis. Agrāk tas bijis daudz iespaidīgāks, kādu laiku Amata pat plūda zem tā – klints veidoja dabisku tiltu!

394 | 01-03-2026

Tuvākie objekti, gājiena attālums

Gulbju avots ir iekļauts šādā rakstā:

Iespējams, atsegums pie Mazplūčiem izveidojies samērā nesen. Iespējams arī, ka pēc neilga laika tas atkal izzudīs — Amatas krastu klintis posmā starp A2 šoseju un Kārļu zivjaudzētavu ir mainīgas. Tomēr pašlaik šī ir izteiksmīga un interesanta klints.

Atsegums atrodas Amatas kreisajā krastā starp Vizuļu iezi un Varavīksnes iezi.

Klintij ir divi stāvi. Lejāk, upes krastā, ir ieslīpa nogāze, kurā mijas brūni sārti un pelēki zilgani mālu un aleirītu slāņi — skaisti! Virs tiem atrodas gaišākas krāsas smilšakmens un lodīšu smilšakmens slāņi. Visi šie ieži pieder Amatas svītai.

Virs šī atseguma ir stāva, krūmiem un nelieliem kokiem apaugusi nogāze, bet virs tās, jau pie kraujas augšmalas, atrodas augšējais klinšu stāvs. Te atsedzas Pļaviņu svītas dolomīti.

Līdzīgi kā Vizuļu iezī, arī šajā atsegumā pāri Amatas svītas nogulumiem plūst daudzi avotu strautiņi. Šeit tie gan neveido izteiktus ūdenskritumus.

Iespējams, šo atsegumu varētu dēvēt arī vienkāršāk — par Mazplūču iezi. Mazplūči ir salīdzinoši nesens vietvārds — mājas ar šādu nosaukumu virs atseguma, šķiet, uzceltas pirms dažām desmitgadēm.

393 | 27-02-2026

Tuvākie objekti, gājiena attālums

Atsegums pie Mazplūčiem ir iekļauts šādā rakstā:

Posmā starp A2 šosejas Melturu tiltu un Kārļu zivjaudzētavu Amata plūst dziļā, krāšņā ielejā. Abās ielejas pusēs daudzviet redzami dolomīta klinšu un (retāk) smilšakmens atsegumi.

Vizuļu iezis atrodas Amatas kreisajā krastā — nākamajā Amatas līkumā aiz Melturu ieža, pirms atseguma pie Mazplūčiem. Pretējā — labajā — Amatas krastā, nedaudz pirms Vizuļu ieža, paceļas Īļaku iezis, bet nedaudz lejāk — diženā Dolomītu krauja.

Arī pats Vizuļu iezis ir iespaidīgs un, šķiet, interesantākais atsegums šajā Amatas posmā.

Līdzīgi citām šī Amatas posma klintīm Vizuļu iezis veido vertikālu atsegumu kraujas augšdaļā — šeit atsedzas Pļaviņu svītas dolomīti. Atseguma vidusdaļā ir savdabīga josla, no kuras izplūst gruntsūdeņi — tā ir kontakta zona starp Pļaviņu svītu (dolomītu) un zem tās esošo Amatas svītu (smilšakmeni, mālu un aleirolītu). Ūdenim no augsnes ir viegli izsūkties cauri plaisainajam dolomītam, taču, sasniedzot Pļaviņu svītas apakšējās daļas mālainos karbonātiskos nogulumus (Kokneses rida), tam nākas plūst pa šo kontakta joslu līdz atsegumam.

Amatas svītas augšdaļā ieži ir cietāki — šeit gruntsūdeņi no Pļaviņu svītas ir infiltrējuši kaļķa cementu, kas pamazām sacementējis smilšakmeni betonam līdzīgā masā — lodīšu smilšakmenī. Zem lodīšu smilšakmens seko trauslāki ieži — māli, aleirolīti un vāji cementēts smilšakmens.

Vasarā uz svītu robežas ir mitrums, daudzveidīga aļģu un sūnu sega. Toties ziemā Vizuļu iezis lejpus šīs svītu kontakta joslas dažkārt pārvēršas par Latvijā lielāko leduskritumu. Šeit svarīgs ir vārds “dažkārt” — lielais leduskritums veidojas samērā reti.

Lejpus abu svītu kontakta Vizuļu iezis pāriet slīpās nobirās, kurās vietām redzami Amatas svītas iežu slāņi. Agrāk klints bijusi stāvāka.

Vizuļu ieža vidusdaļā pāri Amatas svītas iežiem krīt ūdenskritums ar divām pakāpēm — ap 1 m un ap 3,4 m augstām. Iespējams, šis ūdenskritums izveidojies nesen un varbūt ar laiku atkal izzudīs.

Lejasdaļā Vizuļu iezis atkāpjas augšup pa krauju — augstu virs upes, pāri nobiru kaudzei, paceļas vairākus metrus augsta dolomītu siena.

Nosaukums

“Vizuļu iezis” ir salīdzinoši nesens nosaukums — to devušas netālās mājas (kas zina — varbūt tieši mājām nosaukumu devuši krāšņie ledus vizuļi klintī?). Amatas aprakstītāja Melānija Vanaga 20. gadsimta 70. gados šo klinti nosauca par Varavīksnes iezi. Nosaukumam ierosmi deva daudzie krāsainie iežu slāņi. Laika gaitā apakšējos slāņus aizsegušas nobiras, savukārt M. Vanagas dotais vietvārds ir pārcēlies apmēram vienu kilometru lejup pa straumi — tagad par Varavīksnes iezi sauc citu, mazāk izteiksmīgu klinti.

392 | 26-02-2026

Tuvākie objekti, gājiena attālums

Vizuļu iezis ir iekļauts šādā rakstā: