Vietā, kur Daugava sasniedz Rīgu, atrodas maz zināms dabas piemineklis – neliels seno Daugavas krāču fragments, pār kuru mūsdienās šalc Dārziņu attekas straume.

Rumbas krāces (Rumbulas krāces) savulaik bija nopietns šķērslis arvien lielākajiem viduslaiku kuģiem. Tās bija viens no iemesliem, kāpēc nozīmīgākā Austrumbaltijas pilsēta izauga nevis tālāk no jūras, piemēram, tagadējās Ikšķiles apkārtnē, bet gan lejpus krācēm – vietā, kur attīstījās Rīga.

Liela daļa seno krāču mūsdienās ir appludināta Rīgas HES ūdenskrātuvē, bet citas pārveidotas, izbūvējot jauno Daugavas gultni lejpus HES aizsprosta. Tālāk pa straumi, iepretī Dārziņiem un Rumbulai, upē joprojām ir seklas vietas, taču tās ne tuvu nav tik iespaidīgas kā zudušās krāces augstāk pa straumi.

Tomēr neliels kādreizējo Rumbulas krāču fragments ir saglabājies vietā, kur pa bijušo Daugavas gultni tagadējā Daugavā ieplūst Dārziņu atteka. Šeit atteka ir aptuveni 15–20 metrus plata, un tieši pirms ietekas Daugavā tās straume aptuveni 15 metrus garā posmā šalc pāri vairākām dolomīta iežu kāplēm.

Nelielas dolomīta kāples Daugavas krastos redzamas arī tepat līdzās, pie Zirņu salas un upes pretējā krastā, pie Doles salas, piemēram, netālu no Vecdoles pilsdrupām.

508 | 09-11-2026

Dārziņu attekas krāces ir iekļautas šādā rakstā:

Vērienīgo Rīgas HES būvdarbu laikā no 1966. līdz 1974. gadam Salaspils apkārtnes un Doles salas austrumu daļas ainava mainījās līdz nepazīšanai. HES dambis šķērsoja arī Zirņu salu – Doles salas daļu, kuru Daugavas pali reizēm atdalīja no pārējās salas.

Pāri kādreizējai Zirņu salai tika izrakta jauna Daugavas gultne, pa kuru upe plūst arī mūsdienās. Tagadējā Zirņu sala lielā mērā ir cilvēka veidota, taču aizsprostam tuvākā tās daļa ir saglabājies neliels sākotnējās salas fragments.

Tieši šeit gar Daugavas krastu aptuveni 350 metru garumā atsedzas līdz diviem metriem augstas dolomīta klintis. Atsegumi radušies cilvēka veikto rakšanas darbu rezultātā, tomēr pēc izskata tie īpaši neatšķiras no dabiskām dolomīta klintīm, piemēram, Pļaviņu apkārtnē.

Lejpus šīm klintīm Daugavas gultnē vietām redzami arī dabiski dolomīta atsegumi. Galu galā pirms HES būvniecības šeit atradās Daugavas krāces!

Agrāk pāri šim dolomīta atsegumam netālu no HES krita arī ap 2 metrus augsts ūdenskritums. Tagad ūdenskrituma vietā ir slēgtā zona un, šķiet, arī paša ūdenskrituma vairs nav.

507 | 09-11-2026

Pie Rumbulas Daugavas stāvkrasts ir vēl nedaudz augstāks nekā Dārziņos un citviet Rīgā – krauja sasniedz 8–9 metru augstumu. Šeit plešas mazdārziņu rajons, kurā vēl nav sabūvētas privātmājas. Starp dārziņiem līkumo grantētas, bedrainas ieliņas.

Pie Rumbas ielas 160, skaistajā Daugavas stāvkrastā, izplūst neliels avotiņš. Netālu no tā ietekas Daugavā atrodas arī viens no daudzajiem šajā upes posmā saglabātajiem plostu atsiešanas gredzeniem. Diemžēl šī skaistā vieta ir nesakopta.

Pirms Otrā pasaules kara šeit atradās neliela māju grupa – ciematiņš, ko mēdza dēvēt par Parumbu. Varbūt šī senā vietvārda piemiņu varētu saglabāt, nosaucot avotiņu par Parumbas avotu?

506 | 09-11-2026

Daugava pie Dārziņu parka (V. Kudojara parka) ir krietni iespaidīgāka nekā Rīgas centrā. Šeit upei ir 6–8 metrus augsts stāvkrasts, no kura paveras skats uz saliņu ar jūras kraukļu koloniju un aiz tās – uz mežiem klāto Doles salu. Tā joprojām ir Rīga – pa asfaltētiem celiņiem un skaisto parku pastaigājas ģimenes, apkārt ir dzīvojamās mājas, taču ainava šeit ir pavisam citāda nekā citviet pilsētā.

Iepretī parkam, Daugavas stāvkrastā, izplūst neliels avotiņš. Tā ūdens pa dolomīta klints kāplītēm čalo lejup uz upi (te tiešām ir Rīga?!) un pēc dažiem metriem ieplūst Daugavā.

Pirms Otrā pasaules kara šeit atradās neliels ciemats – Maruška. Savdabīgs nosaukums, kas sasaucas ar Doles salas Annušku! Varbūt šī senā vietvārda piemiņu varētu saglabāt, nosaucot avotiņu par Maruškas avotu?

505 | 09-11-2026

Lejpus Rīgas HES dambja esošā Zirņu sala (mūsdienās – pussala) lielākoties ir cilvēka veidota. Pirms hidroelektrostacijas būvniecības 1966.–1974. gadā Doles salas ziemeļaustrumu piekrastē tiešām atradās Zirņu sala. Tiesa, par īstu salu tā kļuva tikai Daugavas palu laikā, kad ūdens to atdalīja no pārējās Doles salas.

HES būvniecības laikā šeit tika veikti vērienīgi zemes darbi, izbūvējot dambi un pārveidojot Daugavas gultni. Šķiet, dambim tuvākā tagadējās Zirņu salas daļa ir saglabājusies no sākotnējās salas, savukārt pārējā teritorija uzbērta mākslīgi. Tuvāk dambim Daugavas krasts tika izrakts, atsedzot dolomīta slāņus un izveidojot Zirņu salas dolomīta atsegumu. Tālāk Rīgas virzienā rakšanas darbi vairs nebija nepieciešami, jo tur agrāk atradās Daugavas gultne. Šajā vietā tika sabērtas izraktās dolomīta šķembas, tādējādi pagarinot Zirņu salu.

Kopš tā laika pagājis jau pusgadsimts, un Zirņu sala pamazām iegūst aizvien dabiskāku izskatu. Gar Daugavu šeit ved ainavisks, asfaltēts pastaigu celiņš.

Salas vidusdaļā, vēl pirms dolomīta atseguma un senās Zirņu salas daļas, no celiņa var pamanīt nelielu avota strautu, kas pēc dažiem metriem ieplūst Daugavā. Avots ir spēcīgs – aptuveni metru platajā izplūdes baseinā nepārtraukti mutuļo dolomīta smiltis. Atšķirībā no netālajiem Dārziņu avotiem šī avota strauta malas nav apaugušas ar aļģēm. Iespējams, tas liecina par atšķirīgiem ūdens apstākļiem vai sastāvu.

Zirņu salas avotu nevar uzskatīt par pilnībā dabisku – šajā salas daļā pati ainava ir cilvēka veidota. Tomēr, šķiet, avota ūdens izplūde radusies dabiski, bez cilvēka tiešas iejaukšanās. Tā izveidojies savdabīgs, Rīgas apkārtnei neparasts dabas objekts.

504 | 09-11-2026

Dārziņu atteka mūsdienās drīzāk atgādina nelielu ezeru, kas iespiests starp Rīgas HES dambi un Rīgas Dārziņu apkaimi. Taču pirms Rīgas HES celtniecības (1966–1974) šeit plūda pati Daugava, bet aptuveni 6–7 metrus augstais stāvkrasts Dārziņu pusē bija tās dabiskais krasts. Arī piepilsētas mazdārziņu kvartāli šeit sāka veidoties jau pirms hidroelektrostacijas būvniecības.

Visticamāk, laikā, kad šeit vēl plūda Daugavas straume, pavasara palu ūdeņi un ledus krāvumi regulāri noskaloja krasta nogulumus, atsedzot dolomīta klintis. Tagad stāvkrasts pamazām nobrucis un apaudzis ar krūmiem. Dārziņos saglabājies tikai viens neliels dolomīta atsegums iepretim 23. līnijai. Gribētos teikt, ka tā ir vienīgā klints Rīgas pilsētā, tomēr ir kāda nianse – klints atrodas ārpus pilsētas robežām! Rīgas robeža iet tikai dažus metrus tālāk no ūdens, gar kraujas augšmalu.

No dolomīta slāņiem izplūst arī neliels avotiņš.

503 | 09-11-2026

Netālu no Tērvetes dabas parka autostāvvietām, apstrādāta lauka vidū, atrodas neliels priežu puduris, kurā sakrauti daudzi akmeņi. Visticamāk, lielākā daļa šo akmeņu šurp savesti no apkārtējā lauka.

Viens no akmeņiem īpaši piesaista uzmanību. Tas ir liels, 2,5 metrus garš un pēc formas nedaudz atgādina laivu. Līdzību vēl vairāk pastiprina plašais iedobums akmens virsmā. Visticamāk, šī iedobe veidojusies dabiski. Tā ir 1,25 metrus gara, 1,15 metrus plata un vairāk nekā 20 centimetrus dziļa.

Vietējie iedzīvotāji savulaik stāstījuši, ka ar akmeni bijuši saistīti dažādi nostāsti (1.), taču tie nu jau aizmirsti. Saglabājies vien nostāsts, ka šajā vietā spokojoties.

Līgu dobumakmens atrodas izsenis apdzīvotajā Tērvetes apkārtnē. Netālu no tā ir senkapi, bet pie paša akmens esot atrastas arī senas ugunskura vietas pēdas. Iespējams, šim neparastajam akmenim senatnē bijusi īpaša nozīme vietējo iedzīvotāju dzīvē.

Izmantotie avoti

1. J. Urtāns, Pēdakmeņi, robežakmeņi, muldakmeņi. Rīga, 1990.
2. Līgu dobumakmens, senvietas.lv.

502 | 08-11-2026

Lejpus Viesatas upesloku takām un tiltam upes kreisajā krastā ir ap 10 metrus augsta krauja, kurā aptuveni 3 metru augstumā atsedzas arī devona periodā izgulsnēti smilšakmens slāņi. No kraujas augšmalas paveras skaists skats uz aso Viesatas līkumu.

501 | 07-11-2026

Spuņņu akmens jeb Spuņņakmens (izplatītas ir abas nosaukuma formas) atrodas Viesatas upesloku dabas takas tālākajā punktā un ir skaists pārgājiena galamērķis. Dižakmens guļ upē, tuvu tās krastam. Virs ūdens tas paceļas aptuveni 2,75 metru augstumā, taču vēl 1,1 metrs akmens slēpjas zem ūdens, virs upes gultnes. Tātad kopējais redzamās un zemūdens daļas augstums sasniedz 3,85 metrus.

Savu nosaukumu akmens ieguvis no kādreizējām Spuņņu mājām, kuru lauki vēl tagad plešas dabas takas malā.

Ar akmeni ir saistīta arī teika par Velnu, kuram ļoti nepatika, ka netālajā Irlavā tika uzsākta baznīcas celtniecība. Ko celtnieki pa dienu uzcēla, to Velns naktī nojauca un akmeņus aiznesa.

Baznīcas celtnieki izlēmuši to pārtraukt. Kad Velns nesis prom pašu lielāko akmeni, viens no celtniekiem atdarinājis gaiļa dziesmu. Velns pārbijies un iemetis akmeni Viesatas upē un kopš tā brīža vairs nav traucējis celtniecību.

500 | 06-11-2026

Lindes Meža akmens ir negaidīti liels dižakmens plašajos Zantes apkārtnes mežos. Liela daļa akmens slēpjas zem zemes – tā virszemes daļas tilpums vien ir 21 m³. Redzamā daļa atgādina sūnām apaugušu pakalnu, kas lēzeni paceļas no apkārtējās zemes līdz divu metru augstumam.

Šis skaistais dižakmens diemžēl ir arī bojāts. Ap 1920. gadu viena tā mala tika apskaldīta, iegūstot akmeni kāda pieminekļa izgatavošanai. Pie apskaldītā akmens gala vēl tagad mētājas lielas atlūzas.

Lai gan mūsdienās Lindes Meža akmens atrodas šķietami nomaļā vietā, tas ir pazīstams jau kopš senākiem laikiem. Pirms Otrā pasaules kara un Kurzemes katla kaujām šī apkaime bija daudz blīvāk apdzīvota nekā tagad.

Piekļūt akmenim ir viegli – līdz tam var aizbraukt pa labi uzturētiem valsts mežu ceļiem. Meža ceļa malā ir redzama dekoratīva koka skulptūra, no kuras īsa taciņa aizved līdz pašam dižakmenim.

499 | 06-11-2026