Līņu klinšu augšējais ūdenskritums

Līņu klinšu augšējais ūdenskritums. 2024. gada aprīlis. / Gatis Pāvils, CC BY-SA 4.0

Pamatdati

Brīžos, kad nolijis vairāk lietus vai pavasaros, pēc sniega kušanas, Gaujas laivotāji pie Līņu klintīm var gan dzirdēt, gan redzēt divus augstus ūdenskritumus, kuri krīt gandrīz Gaujā. Pirmais ir Līņu klinšu augšējais ūdenskritums.

Vērtējums

16.9 %

Koordinātes

57.26811 Z 25.09548 A Sk. citā kartē

Atrašanās vieta, adrese

Eiropa, Latvija, Cēsu novads, Raiskuma pagasts, Līņu klinšu vidusdaļā, pie pašas Gaujas

Kategorija

Ūdenskritumi

Upe

sezonāls strautiņš

Augstums

3,8 m

Platums

Ap 0,3 m

Ieži

Smilšakmens

Stratigrāfija

Devons 🢖 Živetas stāvs 🢖 Gaujas svīta (D₂gj)

Informācija apmeklētājiem

Ūdenskritums atrodas uz valsts īpašumā esošas zemes. Piekļūšana pa zemi ir sarežģīta, tajā skaitā nākas iet vairāk kā kilometru cauri mežam bez takām.

Attālums no tuvākās vietas, kur var novietot auto

2290 m

Pieejamība

Grūti

Īpašuma statuss

Publisks

Karte

Plašāka informācija

Līņu klinšu augšējais ūdenskritums. 2024. gada aprīlis. / Gatis Pāvils, CC BY-SA 4.0

Krāšņā, mežiem klātā Gaujas ieleja starp Cēsīm un Līgatni slēpj daudzus dabas brīnumus, tajā skaitā ne vienu vien ūdenskritumu.

Divi nelieli, augstumā un ūdens daudzumā līdzīgi ūdenskritumi ir izveidojušies arī Līņu klintīs – vienā no daudzajiem Gaujas krastu smilšakmens klinšu atsegumiem. Autors tos nosaucis attiecīgi: Līņu klinšu augšējais ūdenskritums (jo tas atrodas augstāk pa Gaujas straumi) un Līņu klinšu apakšējais ūdenskritums.

Abus ūdenskritumus veido nelieli, sezonāli strautiņi – lielāko daļu no gada tajos ir ūdens, taču tā nav daudz.

Augšējam ūdenskritumam faktiski ir viena kaskāde – tas gandrīz vertikāli krīt lejup ap 2,7-3 metrus un tad, atsitoties pret klints izcilni, nolīst gar klinti līdz nelielai paša ūdenskrituma veidotai muldai – baseiniņam. Līdz Gaujai strautiņam no tā ir jāplūst vēl pāris metri. Palu laikā upe sasniedz klinti un ūdenskritums krīt tieši Gaujā.

Visdrīzāk, nelielo ūdenskritumu plostnieki un laivotāji ievērojuši jau sen, tomēr kā atsevišķu dabas parādību to pirmais pieminējis Andris Grīnbergs, kurš šos ūdenskritumus apzināja 1994. gada septembrī.