Vaidavas Grūbe

Jāatzīst, Vaidavas Grūbe ir samērā necila vieta. Protams, skats uz Vaidavas ieleju lejpus aizsprosta ir skaists, taču šajā apkaimē ir ne mazums krietni vien iespaidīgāku skatu. Tomēr no dabas mantojuma viedokļa šī vieta ir interesanta.

Līdz 19. gadsimta vidum Vaidavas upe šeit krita pāri dabiskam ūdenskritumam, kas izveidojies uz Pļaviņu svītas dolomīta, zem kura ieguļ daudz trauslākais Amatas svītas smilšakmens. Nav pārliecības, cik augsts bija šis ūdenskritums – varbūt 1,7 metri (ja tam bija tikai viena pakāpe) vai pat 2,8 metri, ja tagadējais dzirnavu dambis slēpj vēl vienu pakāpi.

Tik liels ūdenskritums šajā Latvijas daļā bija kas īpašs – bez Grūbes šajā reģionā vēl ir tikai krāces: Vizlas lejteces krāces un Kalamecu ūdenskritums. Šīs abas vietas ir daudz krāšņākas par Vaidavas Grūbi, taču tehniski tie nav ūdenskritumi, jo ir zemāki par 1 metru. Netālās Igaunijas dienvidu daļā vispār nav ziņu par ūdenskritumiem.

Grūbes ūdenskritums bija labi zināms jau 18. gadsimtā un bieži minēts literatūrā. 19. gadsimta vidū šeit uzcēla Grūbes dzirnavas un ūdenskritumu apmūrēja. Pamazām dzirnavas attīstījās un 20. gadsimta sākumā te atradās Grūbes papes fabrika ar kādiem 80 strādniekiem. 1951.-1972. gadā šeit darbojās Grūbes HES, tās darbība tika atsākta 1999. gadā pēc modernizācijas. Bijušais ūdenskritums tagad ir pārveidots līdz nepazīšanai un ūdenskrituma klints (visdrīzāk, arī pārveidota) atsedzas tikai pašā aizsprosta apakšā.

Vaidavas labajā krastā lejpus ūdenskritumam atrodas aizsargājams ģeoloģiskais dabas piemineklis – Grūbes dolomīta atsegums, kas ir redzams arī šeit ievietotajos attēlos.

Izmantotie avoti

1. A. Grīnbergs. Latvijas ūdenskritumi un krāces. ISBN 978-9984-9986-6-4. 2011.

133 | 21-10-2024