Padambju bedrīšakmens

Rīgas – Liepājas šosejas malā, netālu pirms Grobiņas pilsētas atrodas mazāk zināms senatnes brīnums – Padambju bedrīšakmens. Akmens atrodas meliorētā laukā, Ālandes lēzenās senlejas nogāzē un, visdrīzāk, kopš tiem laikiem, kad akmenī tika kaltas zīmes, tas ir ticis pārvietots un grozīts.

Bedrīšakmens ir prāvs, 2,75 metrus garš, labi noapaļots granīta bluķis. Akmens atrodas senajā Padambju māju zemē – šīs mājas atradās tagadējās augstsprieguma apakšstacijas vietā. Kartēs redzams, ka tagadējais tikko redzamais celiņš gar akmeni ir vismaz simts gadus vecs – tas veda no Padambjiem lejup uz Ālandi.

Speciālisti par akmeni uzzināja 1972. gadā, kad par to ziņoja Andžis Makbets un kopš tā laika akmens ir ticis pētīts vairākkārt.

Bedrītes

Padambju bedrīšakmenī ir iekaltas vismaz 223 bedrītes – šajā ziņā tas ir viens no “bagātākajiem” bedrīšakmeņiem Latvijā. Bedrīšu kalšana akmeņos agrākos laikos ir notikusi visur, kur vien dzīvojuši cilvēki un kur pieejami akmeņi. Tomēr mēs vairs droši nezinām kāda ir bijusi šo bedrīšu jēga. Iespējams, ka dažādos laikos un dažādās vietās iemesli, kādēļ tika iekaltas bedrītes, ir bijusi atšķirīgi. Tām, visdrīzāk, nav praktiska pielietojuma – tajās bedrītēs, kas atrodas akmens sānos, pat nevar neko ielikt – tātad tās ir saistītas ar garīgo, iedomāto pasauli. Tāpat mums nav zināms arī laiks, kad bedrītes tika iekaltas – nav pārliecinošu zinātnisko metožu, kas ļautu to noteikt.

Savāda zīme

Taču Padambju akmenī ir vēl neparastāka seno laiku liecība – ar līdz 3 cm dziļām līnijām iekalts zīmējums. Vairāki pētnieki ir piedāvājuši atšķirīgas hipotēzes par to, ko šis zīmējums ataino. Piemēram, astronoms Matīss Dīriķis piedāvājis versiju, ka zīme atainojusi gadalaika sākuma brīžus – līnijas pirms akmens izkustināšanas varēja būt orientētas uz saulrieta azimutiem ziemas, pavasara un vasaras saulgriežos. Tam varbūt varētu būt kāda praktiska nozīme zemkopībā un tradīciju plānošanā – tomēr, šķiet, īsās līnijas diez vai ļautu tik precīzi noteikt azimutus. Cits minējums ir: akmenī iekalta vietējo ceļu shēma, kas gan arī nešķiet diez ko ticami.

Padambju akmenim uzmanību pievērsuši arī jauno laiku tumsonības piekopēji – uz akmens nereti atrada izkusušu sveču sveķus, kas, visdrīzāk, saistīti ar “mistiķu” rituāliem. Dabas pētnieks Guntis Eniņš 2001. gada “Dabas un vēstures kalendārā” ar sašutumu rakstīja, ka šādi sveķi akmenim ir ļoti bīstami. Jācer, viņā ieklausījās, jo pašlaik, šķiet, šāda kultūrvēsturiski nozīmīgu akmeņu bojāšana vairs tik bieži nenotiek.

Šis akmens raksta autoram kalpo kā atgādinājums – nekad nav iespējams visu izpētīt un apzināt. Manas bērnības mājas atrodas tikai ap 1,2 kilometrus no šī akmens un bērnību pavadīju, apzinot visu interesanto un neparasto vairāk kā 10 kilometru rādiusā, visu izmērot un aprakstot. Taču šis tolaik jau apzinātais akmens, kā arī vēl divi netālu esoši, 2016. gadā apzināti lieli bedrīšakmeņi (Aļļupītes bedrīšakmeņi)… tos es tolaik palaidu garām.

194 | 12-04-2025