Āžu stāvakmens

Ar dabas un kultūras pieminekļiem pārbagātajā Kurzemes ziemeļu spicē ir arī varbūtējs megalītiskais senatnes piemineklis – Āžu stāvakmens. Protams, pastāv iespēja, ka 3,2 metrus garo akmeni augsnē (nevis, piemēram, daudz stabilākā vidē – dabiskā akmeņu krāvumā) stāvus ir nostādījuši nejauši dabas apstākļi, taču šāda iespēja ir maza. Visdrīzāk, akmeni stāvus nostatījuši cilvēki.

Līdz ar to šis akmens, kā arī Bungulejas Velna rags Latvijas pretējā malā – Alūksnes novada Annas pagastā – un vēl vairāki akmeņi citur Latvijā ir iespējami stāvakmeņi jeb menhīri.

Āžu stāvakmeni novadpētnieki ievēroja 20. gadsimta otrajā pusē. Tas ir uzskatīts par senu lībiešu un kuršu zemju robežakmeni, lai gan šim pieņēmumam nav pierādījumu. Ir minēta arī versija, ka šis ir vienīgais atlikušais akmens no lielāka mākslīga akmeņu kārtojuma – pārējie akmeņi tikuši aizvākti. Arī šim stāstam nav konkrētāku pierādījumu: varbūt tā ir bijis, bet varbūt – nav.

2002. gadā aizrautīgais kultūrvēsturisko akmeņu pētnieks Jānis Cepītis stāvus novietotā akmens augšējā šķautnē ievēroja piecas iekaltas bedrītes. Tas būtiski palielina šī akmens kultūrvēsturisko vērtību – visdrīzāk, ap Āžu stāvakmeni senatnē tiešām ir notikuši kādi rituāli un, visdrīzāk, tas ir uzsliets stāvus jau senatnē, pirms šo bedrīšu iekalšanas. Rietumeiropas megalītu pētījumi liecina, ka dažreiz starp akmens uzsliešanu un bedrīšu iekalšanu var paiet ilgstošs laika periods – pirmā darbība var būt saistīta ar vieniem ticējumiem, bet bedrīšu iekalšana – jau ar citiem. Bet ir pilnīgi iespējams, ka gan akmens uzsliešana, gan bedrīšu iekalšana ir notikušas vienā laikā.

2010. gadā Gunta Eniņa vadībā tika izrakti šurfi abās akmens pusēs, apzinot tā garumu zem zemes. Izrādījās, ka akmens zem zemes turpinās 1,4 m dziļumā. Grunts zem tā nav sablīvēta un, visdrīzāk, akmens nebalstās uz citiem akmeņiem.

201 | 09-05-2025