Lodes bruņuzivju iegula

Vēsture

Jau 1840. gadā tagadējās Latvijas teritorijā dzimušais un uzaugušais baltvācu zinātnieks Karls Eduards Eihvalds aprakstīja senatnē izmirušu zivi – Asterolepis ornata. Aprakstu viņš balstīja uz virkni pārakmeņojumu, kas bija atrasti Rietumkrievijas mazajās upītēs atsegumos. Tas bija viens no agrīnajiem devona perioda zivju aprakstiem.

Vēlāk gan izrādījās, ka Eihvalda aprakstā izmantotie pārakmeņojumi pieder dažādām senām zivju sugām. Tomēr šajā paleontoloģijas attīstības sākumposmā šāda kļūda bija saprotama un nemazina Eihvalda nozīmi zinātnē. Godinot zinātnieku, sugas nosaukums tika saglabāts un līdz mūsdienām tiek lietots vienai konkrētai senai zivju sugai.

Arī Latvijas klinšu atsegumos arvien biežāk tika atrasti seno zivju pārakmeņojumi, tomēr īpaša, pasaules nozīmes loma devona perioda zivju izpētē ir Lodes māla karjeram, kura izstrāde sākās ap 1960. gadu.

1970. gada 16. jūnijā ģeologs Visvaldis Kuršs karjerā atklāja līdz tam nepieredzētu atradumu – nevis atsevišķus seno zivju fragmentus, bet gan veselu zivju šķērsgriezumus. Šis atklājums izraisīja lielu paleontologu interesi, un kopš tā laika Lodes karjers bieži uzņem zinātniekus.

1980. gadā, balstoties uz Ievas Upenieces pētījumiem (pirmoreiz tika atklātas seno devona zivju mazuļu kapsētas), Lodes karjerā tika izveidota aizsargājamā dabas pieminekļa zona. Jāatzīmē, ka pārakmeņojumu bagātība pasliktina māla izstrādājumu kvalitāti, tāpēc karjera izstrādātājiem nav lieli zaudējumi, ka tieši ar šiem atradumiem bagātākā daļa – Lodes bruņuzivju iegula – tiek nodota zinātnei.

Tanatocenoze

Lodes bruņuzivju iegulā apzināti 14 sugu zivju un bezžokļaiņu (primitīvāki zivju priekšteči) pārakmeņojumi. Tas ne tuvu nav viss: šeit atklāts milzums citu organismu pārakmeņojumu – senie vēžveidīgie, vēžskorpioni, augu un aļģu atliekas. Šī ir vienīgā vieta pasaulē, kur atrasti paleozoja parazītisko tārpu pārakmeņojumi. Tiesa, tie, galvenokārt, ir tikai āķi, ar kuriem šie tārpi ieķērās savos upuros.

Lodes bruņuzivju atradne ir vieta, kur varējusi izpausties Latvijas paleontoloģijas zinātne – te atklāta virkne zinātnei jaunu sugu, kam doti vietējie latīniskie nosaukumi – Latvius sp. nov., Lodeacanthus gaujicus un citas. Daudzi atklājumi ir iespējami arī turpmāk, jo attīstās aizvien jaunas izpētes un analītikas metodes un Lodes karjerā ir miljoniem kubikmetru mālu ar neskaitāmiem vēl neapzinātiem pārakmeņojumiem.

Lodes mālu iegula ir klasiska tanatocenoze. Mums labāk zināms ir tās pretstats – biocenoze – dzīvo organismu kopa, kuri savā starpā cieši mijiedarbojas. Biocenozes piemērs ir pūstošs koka stumbrs, kurā sadzīvo, konkurē un viens otru arī ēd lielāks skaits kukaiņu, gliemju, sēņu un citu organismu sugu. Savukārt, tanatocenoze ir kopīga dažādu sugu organismu kapsēta, kur vienuviet sakrājušies un viens otru vairs netraucē agrākie sadarbības partneri, konkurenti un ienaidnieki… viņu mirstīgās atliekas. Nereti šo atlieku pūšanas process patērē visu pieejamo skābekli un tās iekonservējas. Paiet miljoni gadu un atliekas tiek aizstātas ar precīzu nedzīvās dabas materiāla atlējumu mālos, kaļķakmenī vai ar citu minerālu graudiem un kristāliem.

Apraksts

Lodes mālu karjers nav ierasta pastaigu vieta. Pat sausā laikā te staigāt ir īstas mocības – visapkārt ir kārtīgs, tīrs māls!

Toties pārakmeņojumi šeit ir, šķiet, bezmaz visur. Pietiek uzmanīgi paņemt lielāku nesamīcīta māla gabalu un uzmanīgi atvērt pa slāņu robežām – kā mūžsenu grāmatu – un, visbiežāk, skatam pavērsies kādu senu organismu pārakmeņojumi.

To, kas tieši ir redzams, spēs noteikt tikai Latvijas devona iežu pētnieks – paleontologs. Ir jāatpazīst katrs seno zivju bruņu gabaliņš dažādos šīs zivs vecuma periodos un dažādās saspiestības pakāpēs. Bet varbūt atradies kāds vēžskorpiona gabaliņš? Vai senajā tropiskajā jūrā iekritis svalbardijas zars? Vai kāda būtne, kuru zinātnieki vēl nav aprakstījuši?

259 | 08-09-2025

Lodes bruņuzivju iegula ir iekļauta šādā rakstā: