Pastamuižas Velnakmens

Mūsdienās Daugavas krastos saglabājušies vairāki teiksmām apvīti akmeņi – pa upi un gar to kopš senseniem laikiem vedis tirdzniecības ceļš, apvidus bija apdzīvots. Kur ir cilvēki – tur rodas arī nostāsti!

Pastamuiža jeb… Nagakmens muiža

Pastamuižas Velnakmens atrodas ap 2,6 kilometrus pirms Kokneses pils (mērot pa Daugavas straumi).

Pirms Daugavas ielejas applūdināšanas tas atradās ap 400 metrus no upes krasta, augstu Daugavas lēzenajā krastā, pie Pastamuižas – senas muižas, kurai vēl senāks (1451. gads!) nosaukums bija Klauenstein (apmēram tulkojams kā Ķetnakmens vai Nagakmens!). Par Pastamuižu tā kļuva 1663. gadā, kad to pārpirka pastmeistars, lai gan vairumā gadījumu līdz 20. gadsimta sākumam kartēs tā ir atzīmēta tieši ar seno nosaukumu.

Vēlāk muižai ir bijuši arī citi nosaukumi, padomju laikā tās ēkās bija ierīkota lauksaimniecības tehnikas apkopes stacija, līdz muižas ēku vieta tika applūdināta zem HES ūdenskrātuves.

Kopš Pļaviņu HES ūdenskrātuves izveides akmens atrodas ap 50 metrus no Daugavas, savukārt senais ceļš pie akmens pazūd ūdenskrātuves dzelmē.

Divi akmeņi

Par spīti nostāstiem, Pastamuižas Velnakmens, visdrīzāk, nav viens uz pusēm pāršķelts akmens bet gan divi atsevišķi akmeņi. Abiem ir līdzīgs iežu sastāvs – smalkgraudaini granītgneisi. Abi, visdrīzāk, atplēsti netālu viens no otra no pamatklintāja tālu ziemeļos un atgādāti ar ledāju līdz Daugavas ielejai un “nolikti” netālu viens no otra. Abi akmeņi tagad atrodas 3,15 m viens no otra.

Katram no akmeņiem ir viena salīdzinoši gludāka šķautne – rodas iespaids, ka akmens ir pārplīsis pa šo virsmu.

Par spīti senajam muižas nosaukumam (Klauenstein – Nagakmens), Pastamuižas Velnakmenī tagad nav saredzami nekādi iekalumi vai citi cilvēka veikti pārveidojumi. Nevar gan izslēgt iespēju, ka pirms vairākiem gadsimtiem tādi bija saskatāmi.

Abi akmeņi gandrīz pilnībā atrodas virs zemes, tie ir ainaviski, lai arī ne īpaši lieli. Lielākais no tiem ir 3,5 metrus garš.

Pie akmens divas reizes ir veikti arī arheoloģiskie izrakumi. Pirmie – 1894. gadā (A. Buhholcs un R. Jakšs), kad šeit tika pētīti agrā dzelzs laikmeta apbedījumi (tagad nav atrodami) un otro reizi – 1975. gadā (J. Urtāns). Otrajos izrakumos secināts – akmeņi ir pārvietoti, kultūrslānis sajaukts.

Ir stāsts, ka 1967./1968. gadā vienu akmens pusi kāds traktorists esot pavilcis nost un turpat apracis zem zemes. Viņš gribējis aizvākt arī otru pusi, bet darbu vadītājs to aizliedzis un licis arī jau aizvesto pusi atgādāt atpakaļ. Traktoristam tas neesot izdevies un viņš esot atgādājis šurp citu – līdzīgu akmeni. Ta tā tiešām ir noticis, tad traktoristam tiešām ir labi izdevies atrast līdzīgu akmeni. Šim stāstam gan ir versijas – otrā puse tomēr esot īstā, taču pēc atgādāšanas atpakaļ nolikta nedaudz citādākā pozīcijā – agrāk abas akmens puses esot bijušas tuvāk kopā.

Pārsimts metrus uz dienvidaustrumiem, pie tagadējiem Kalnavotiem, esot atradies arī svētavots, kurā arī 20. gadsimtā mestas monētas.

Teiksmas

Pierakstītās teiksmas ir variācijas par vienu mītisku notikumu – Velns esot kaut kur nesis vienu lielu akmeni, iedziedājies gailis, akmens nokritis un pāršķēlies. Vienā teiksmas variantā Velns šo akmeni nesis no Daugavas uz Gauju, lai aizdambētu Gauju. Citā variantā ar akmeni plānots aizdambēt tieši Daugavu. Vēl cits variants vēsta, ka akmeni Velns atstiepis no Zviedrijas, lai ar to nosistu kristīgos sludinātājus… arī šajā gadījumā pirms šī grēka darba iztraucējis gailis.

Savukārt, cits nostāsta variants vēsta, ka Velns apņēmies uzcelt māju vietējai raganai, protams – apmaiņā pret viņas dvēseli. Velna un raganas līgumsarunas pirms tam nejauši tika noklausītas, un, lai šo nodomu izjauktu, ticis sagādāts gailis, kurš vajadzīgajā brīdī speciāli “iedarbināts”. Tā nu gaiļa “kikerigū” brīdī akmens esot uzkritis tieši raganas būdai un arī pašai raganai. Šis, visdrīzāk, ir baltvācu radīts teiksmas variants.

Pastāv vēl virkne citu nostāstu, taču visos ir iesaistīts Velns.

Īsi pirms pusnakts te varot dzirdēt velna soļus.

310 | 8-11-2025