Langsēdes klintis

Skaistā Imulas dabas taka ved pāri vairākiem klinšu atsegumiem; pa to var nokāpt arī līdz interesantam kultūrvēsturiskam akmenim — Imulā iekritušajam Langsēdes Velnapēdas akmenim.

Takas sākumā gan nākas uzkāpt stāvā kraujā. Pēc uzkāpšanas, ejot pa augšu, starp blīvi saaugušajiem kokiem un krūmiem var nojaust, ka lejā plūst Imula.

Tieši šeit, no takas nesaskatāmas, zem tās atrodas Langsēdes klintis.

Kopējais kraujas augstums šeit sasniedz 14 metrus — tomēr negaidiet, ka šeit būs augstas klintis. Lielāko kraujas daļu veido ļoti stāvas nobiras, pa kurām nebūt nav viegli tikt augšup. Salīdzinoši nelieli vertikāli dolomīta un smilšakmens klinšu atsegumi atrodas tuvu kraujas augšmalai, kā arī abos atseguma galos lejāk — tuvāk upei.

Ģeoloģijas brīnumi

Lai arī Langsēdes klintis nav īpaši krāšņas, tās ir ļoti interesantas no ģeoloģijas viedokļa.

Šeit atsedzas trīs pamatiežu svītas (no augšas): pašās devona perioda beigās veidojušās Amulas, Bauskas (bieži dēvēta arī par Stipinu svītu) un Ogres svītas. Augšpusē esošo Amulas svītu (te redzama tās apakšējā daļa) pārsvarā veido mālaini nogulumi. Bauskas (Stipinu) svītas nogulumi gandrīz pilnībā sastāv no dolomītiem un apakšdaļā — dolomītmerģeļiem. Apakšējā — Ogres svītā — ir smilšakmeņi un mālaini nogulumi. Ogres svītas atsegumus gandrīz pilnībā sedz nobiras.

Oriktocenoze

Kas tad šajās klintīs ir interesants? Pirmkārt — Ogres svītas smilšakmeņos sastopami interesanti pārakmeņojumi. Tie ir tik bagātīgi un daudzveidīgi, ka veido oriktocenozi. Oriktocenoze ir dabiski veidojies senās dzīvības atstāto pārakmeņojumu “komplekts”, kas ir tik daudzveidīgs un bagātīgs, ka ļauj daudz labāk izprast senos vides apstākļus un saprast, kas šeit ir dzīvojis. Šeit savu atlieku dabiskos atlējumus atstājušas sen izmirušas bruņuzivis (Bothriolepis maxima, Bothriolepis evaldi u. c.) un dažādas citas senās zivis (Psammosteus falcatus, Platycephalichthys bischoffi u. c.).

Langsēdes klinšu nogulumu izpēte nebūt nav pilnīga — rūpīgāk pētīts (2008. gadā) ir tikai viens no četriem slāņiem, kas satur senos pārakmeņojumus. Speciālisti šeit noteikti varētu atrast vēl daudz ko interesantu.

P.S. Lūdzu, uz savu roku šeit nerakājieties, jo a) šis ir aizsargājams dabas piemineklis un privātīpašums; b) atliekas ir ļoti trauslas un, visdrīzāk, sabirs gabalos; c) daļa seno atlieku var būt unikālas — to vērtību spēs izprast tikai daži zinātnieki, un šai izpratnei nepieciešams vides konteksts — t. i., rūpīgi jādokumentē visi apstākļi ap šo atradumu.

Sāls kristāli un senie jūras viļņi

Bauskas svītas dolomītos saskatāmi arī halīta — vārāmās sāls — kristālu nospiedumi. Tas nozīmē, ka šo slāņu veidošanās laikā jūras ūdens bijis stipri sāļš. Tiesa, augšējos dolomīta slāņos jau parādās brahiopodu pārakmeņojumi — tātad tajā laikā šajā ūdenī kādas dzīvības formas jau varēja pastāvēt.

Vēl viena savdabīga šī atseguma iezīme — dažu Bauskas svītas dolomītu slāņu apakšā saskatāms ripsnojums — seno jūras viļņu atstātie mazie valnīši. Gluži kā mūsdienu pludmalē… tikai šie radušies pirms apmēram 380 miljoniem gadu!

Netālu, ap 350 metrus tālāk uz dienvidiem atrodas nākamais klinšu atsegums – Imulas atsegums pie Rožkalniem.

399 | 07-03-2026