Bārbeles sērūdeņraža avots

Apraksts

Baldones sērūdeņraža avots ir spēcīgs avots, kas izplūst no ģipsi saturošajiem devona perioda Salaspils svītas iežiem. Tos šeit pārsedz daudz nesenāki ledāja atstātie smilts un grants nogulumi. Sērūdens saturs ūdenī ir neliels — ap 5,6 mg/l. Kopumā ūdens ir salīdzinoši mineralizēts — 2–2,4 g/l, pārsvarā tajā izšķīduši kalcija un nātrija sulfāti.

Lai sēravota ūdenī veidotos sērūdeņradis, nepieciešamas sēra baktērijas, savukārt tām nepieciešami anaerobi (t. i., bezskābekļa) apstākļi. Speciālisti uzskata, ka šajā vietā tie rodas, pateicoties netālajiem Čābļu un Dzērves purviem. No tiem purva ūdeņi iesūcas Salaspils svītas iežos. Ūdenim atplūstot līdz Bārbeles sēravotam, baktērijas savu darbu jau ir paveikušas, un tas ir bagātināts ar sērūdeņradi.

Augšup kāpjošais avots ir izveidojis nelielu dīķi, no kura izplūst spēcīgs strauts, kas pēc aptuveni 100 metriem ietek Iecavā. Dīķa gultni sedz smilts, virs kuras uzkrājies ar smiltīm sajaukts kūdras slānis.

Avota izplūdes dīķī un strauta sākuma daļā sēra baktērijas pārklājušas lapas un grunti ar pelēki melnu kārtiņu.

Bārbeles avota izplūde jau sen vairs nav dabiska, lai gan tas nav viegli saskatāms. Jau pirms Otrā pasaules kara avotā tika iegremdēta betonēta akas tvertne, kuras dziļums ir 5,95 m. Tvertnē atradās sūknis, kas daļu avota ūdens novadīja līdzās esošajai peldu iestādei. Tvertnes augšdaļā ir apaļš, 0,65 m plats caurums, no kura mūsdienās izplūst avota ūdens. Avota izplūde kā viegls virmojums ir nedaudz redzama arī dīķa virspusē.

Virs avota izplūdes vietas uzcelta koka platforma. Līdzīga, pieticīgāka izskata platforma šeit redzama jau 20. gadsimta 30. gadu attēlos.

Vēsture

Agrāk Bārbeles sērūdeņraža avotā sērūdeņraža saturs bija daudz augstāks, un, iespējams, arī avota plūsma bija spēcīgāka — lai gan arī mūsdienās avots ir ļoti jaudīgs.

Iespējams, ka viduslaikos un pat senāk avots bijis dziedniecības kulta vieta.

Apmēram 1651. gadā, hercoga Jēkaba laikā, pie avota tika uzcelta dziedniecības iestāde, kuru apmeklēja arī vēlākie Kurzemes–Zemgales hercogi. Par šo iestādi gan citu ziņu gandrīz nav.

Daudz lielāka interese par avotu sākās 1739. gadā. Rīgas ārsts Teofīls Benjamiņs Grafs (Theophil Benjamin Graf) uz sēravotu atveda ārstēties desmit Rīgas garnizona karavīrus. Četri no tiem cieta no cingas, vairākiem bija ilgstoši uzpūties vēders, diviem bija nedzīstošas rētas uz kājām, vienam bija lauzta kāja. Visi, izņemot karavīru ar lauzto kāju, izveseļojās. Sajūsmināts par avota efektivitāti, Grafs iesniedza Kurzemes hercogam Bīronam aprakstu par veiksmīgajām ārstniecības procedūrām, raksturojot arī pašu avotu: tolaik tas spēcīgi fontanējis. Tas nenozīmē, ka avots uzvedās kā parka strūklaka — šo apzīmējumu lieto kāpjošiem avotiem, kas savirmo izplūdes baseina virsmu.

Balstoties uz šo informāciju, Bīrons izpirka avota zemi un lika ierīkot sērūdens vannu dziedniecības iestādi.

Mūsdienu aprakstos bieži minēts, ka līdz ar to te sācis darboties pirmais kūrorts tagadējās Latvijas teritorijā, taču diemžēl tas nenotika tik veiksmīgi. Drīz pēc tam Bīrons tika nosūtīts trimdā, un projekts netika īstenots.

Avots, protams, turpināja tecēt un dziedināt tos, kuriem izdevās līdz tam nokļūt, tomēr kūrorts tā arī neattīstījās, jo šeit nebija labu ceļu un nebija iespēju izmitināt kūrviesus. Tiesa, peldu māja esot uzcelta un vismaz 19. gadsimtā darbojusies.

Zinātnieku interese par dziedniecisko avotu turpinājās, tomēr… mainījās pats avots. Jelgavas ārsts Karls Kristiāns Šīmans (Carl Christian Schiemann) pētīja avotu ap 1795. gadu un 1799. gadā publicēja pētījuma rezultātus monogrāfijā “Baldohn”. Šajā pētījumā jau daudz lielāka uzmanība tika pievērsta Baldones sēravotiem.

19. gadsimta sākumā, pēc atkārtotiem mērījumiem, pētnieki secināja, ka sērūdens koncentrācija Bārbeles avotā ir samazinājusies. Attiecīgi mazinājās arī avota popularitāte, un Bārbele tā arī nekļuva par ievērojamu kūrortu. Tās vietā uzmanība tika pievērsta Baldones sēravotiem un vēlāk — izcilajiem Ķemeru sēravotiem.

Protams, Bārbeles avotu dziedniecībā turpināja izmantot gan vietējie iedzīvotāji, gan augstmaņi no tālienes. Avota ūdeni dzēra, tajā peldējās, ar dūņām ieziedās, mērcējās siltās vannās. Ar sēravotu ārstēja cingu, locītavu un muguras sāpes, veneriskās slimības, nervu kaites. Daudzi avotam ziedoja, atstājot drēbju gabaliņus.

Vērienīgāka attīstība notika tikai 19. gadsimta beigās, kad šeit tika uzbūvēta vannu māja ar sešām vannām. Tuvumā uzcēla arī vairākas vasarnīcas. 1899. gadā būves nopostīja ugunsgrēks, un pēc tā kūrorts pakāpeniski tika atjaunots. Pēc Pirmā pasaules kara avota pārvaldnieki bija “Latvijas sieviešu palīdzības korpuss”. Kūrorts darbojās tikai periodiski, jo tika uzskatīts par neērtu un maz piemērotu ērtai ārstniecībai.

Otrā pasaules kara laikā kūrorts tika izpostīts, un līdz ar to tā darbība beidzās.

Mūsdienās saglabājušies tikai pēdējās vannu mājas pamati.

Teika

Vietējais muižkungs centās pārdot avota ūdeni par maksu. Nākamajā dienā avots bija mainījis savu atrašanās vietu, un ūdeni atkal varēja iegūt par velti. Muižkungs vēl divas reizes mēģināja ieviest maksu, taču ik reizi avots sāka tecēt citur, un iecere par maksas iekasēšanu tika atmesta.

Izmantotie avoti

1. Bārbeles sērūdeņraža avots, avoti.info. Apmeklēts 2025. gada 10. decembrī.

339 | 10-12-2025