Pirmā ala Salacas krastos nebūt nav parasta – tā atrodas vēlā dzelzs laikmeta pilskalna pakājē, un, ļoti iespējams, senatnē kalpojusi kā kulta vieta.

Skaņkalnes Lībiešu Upurala vairāk atgādina Skaņkalnes Lībiešu pilskalna atsegumā veidotu, sausu istabu – iespējams, tā patiešām ir cilvēku pārveidota. Ieeja ir 3,1 metru plata un 2,3 metrus augsta, un alā var ieiet aptuveni 4 metru dziļumā. Iekšpusē griestu augstums vietām sasniedz pat 4 metrus. Gala siena abos virzienos turpinās ar šaurākām ejām – ieskaitot to garumu, alas kopējais garums sasniedz 10,7 metrus.

Alā savulaik atrastas rotātu trauku lauskas. Pie lībiešu pilskalniem zināmas vairākas kulta alas, un Skaņkalnes ala varētu būt viena no tām. Tiesa, tās kā senas svētnīcas statuss nav pilnībā pierādīts. Arī Skaņkalnes pilskalnā nav veikti arheoloģiskie izrakumi – tas jau senākos laikos izmantots zemkopībā, ilgstoši te iekopti dārziņi, bet pilskalnā atrastais akmeņu klājums izmantots saimnieciskām vajadzībām.

Skaņkalnes Upurala bijusi zināma jau kopš seniem laikiem; rakstītajos avotos tā pirmo reizi minēta 1778. gadā.

Agrāk Salacas kreisajā krastā, apmēram pusotru kilometru lejpus pa straumi, Dzelveskalna klintīs atradās vēl viena upurala. Ap 1968.–1972. gadu Dzelveskalna Upurala sagruva.

425 | 28-04-2026

Pirmie Salacas ielejas klinšu atsegumi sastopami Ķireles upītes ielejā pāris kilometrus pirms Skaņkalnes pilskalna, taču pašas Salacas krastos tie parādās Skaņkalnē. Pirmais ievērojamākais atsegums atrodas tieši Skaņkalnes pilskalna pakājē.

Šīs apmēram 32 metrus garās sārtā smilšakmens klints izteiksmīgākais akcents ir plašā ieeja Skaņkalnes Lībiešu Upuralā.

424 | 28-04-2026

Igaunijas dienvidu daļā ir ne mazums krāšņu smilšakmens klinšu un alu. Tomēr, atšķirībā no Latvijas, kur šādi kanjoni ir biežāk sastopami, Igaunijā ir tikai viens īsts smilšakmens klinšu kanjons – Hinni kanjons.

Šo kanjonu devona perioda Sietiņu svītas smilšakmenī izveidojis nelielais Enni strautiņš, kas šeit iegrauzies stāvajā Reuges senlejas (Rõuge ürgorg) nogāzē. Netālu no kanjona strauts ietek Kahrilas ezerā.

Krāšņākais skats paveras kanjona vidusdaļā – šeit klinšu “koridors” sašaurinās līdz aptuveni 3 metriem. Kanjonam ir vairāki līkumi un sānu atzari, kas ainavu padara vēl krāšņāku. Vienā no tiem – dienvidu atzarā – atrodas neliela, šaura ala.

Kanjona lejasdaļā klintis kļūst augstākas. Te labajā pusē no klinšu pamatnes izplūst Hinni kanjona avots. Nedaudz lejpus šī avota klintis izzūd, upītes pretējā krastā atrodas vēl divi avoti.

423 | 27-04-2026

Govs ala ir Latvijā gandrīz unikāls dabas piemineklis – apļa veida klinšu atsegums. Apmēram 30–40 metrus no Salacas kreisā krasta izveidojies iespaidīgs iegruvums, kura diametrs augšmalā sasniedz ap 20 metrus, bet dziļums – 14 metrus. Klintis ir pārkarenas, un uz leju iegruvums kļūst vēl platāks.

Skatoties no augšas, Govs alas iegruvums veido gandrīz ideālu apli – klintis ieskauj vairāk nekā trīs ceturtdaļas no tā, veidojot kaut ko līdzīgu vulkāna vai meteorīta krāterim.

Tomēr Govs alai nav nekādas saistības ne ar vulkānismu, ne meteorītiem. Iegruvumu radījis avots, kas šeit plūst joprojām – tas apņem iegruvumu, lielākoties sūcoties zem paša izraisītajiem nogruvumiem. Tikai vietām klints pakājē pavīd ūdens. Izlauzies no šī dabiskā “gredzena”, avotiņš pēc pārdesmit metriem ietek Salacā, nesot līdzi smiltis.

Avota debits nav īpaši liels – ap 2,5 litri sekundē. Taču, acīmredzot, ja ir pietiekami daudz laika, ar to pietiek!

Visdrīzāk, kādreiz šeit atradusies plaša pazemes telpa. Salīdzinājumam – lielākās Latvijas alas, Gūtmaņalas, platība ir ap 170 m², savukārt Govs alas iegruvuma ietvertā platība sasniedz ap 200 m². Iespējams, ala nekad neaizņēma visu šo telpu, tādēļ nevar droši apgalvot, ka tā bijusi lielāka par Gūtmaņalu. Tomēr skaidrs, ka mūsdienās redzamais iegruvums radies pēc tam, kad avots izskalojis ievērojamu pazemes dobumu.

Avots turpina veidot Govs alu – nogruvumi šeit notiek bieži.

No Salacas attālākajā klints daļā atrodas ala. Līdz tai jānokāpj pa nobirām klātu, irdenu nogāzi. Ala ir šaura un bīstama, ar atzaru, un tās kopējais garums, ieskaitot klinšu pārkari, sasniedz 14 metrus.

Alas nosaukums, protams, saistīts ar govi – nostāsti vēsta, ka dzīvnieks šeit iegāzies un gājis bojā. Arī cilvēkiem šajā vietā jābūt piesardzīgiem – var gadīties, ka ejat pa mežu, pat nenojaušot, ka zem kājām atrodas trausla Burtnieku svītas smilšakmens pārkare.

Interesanti, ka līdzīgs stāsts sastopams arī Lietuvā – tur atrodas Karves ala jeb Govs ala, kuras nosaukums radies pēc līdzīga gadījuma, kad karsta kritenē iegāzusies govs.

421 | 26-04-2026

Kropja kritene atrodas apstrādāta lauka vidū. Tā ir sākusi veidoties salīdzinoši nesen un joprojām ir bīstama.

Šī kritene uzskatāmi apliecina, ka Karajimiška ciema apkārtnē zemes iegruvumi var sākties pēkšņi un praktiski jebkurā vietā.

420 | 25-04-2026

2003. gada 22. aprīlī līdzās Lapsas alai – senākai kritenei – sāka veidoties jauna karsta kritene. Tā kā aprīļa pēdējā nedēļas nogalē Lietuvā tiek atzīmēta Ģeologu diena, jaunajai kritenei tika dots nosaukums – Ģeologu kritene. Jau 2004. gada oktobrī tās dziļums sasniedza 9,25 metrus.

2004. gada 13. decembrī tai cieši līdzās izveidojās vēl viena kritene – 4,95 metrus dziļa, ar gandrīz vertikālām sienām. 2005. gadā abas kritenes savienojās. Mūsdienās tā kļuvusi seklāka, un tās dziļums ir apmēram 5 metri.

Kritenē atsedzas devona perioda Tatulas svītas ģipšakmens un dolomīta slāņi.

419 | 25-04-2026

Lapsas ala patiesībā nav ala – tā ir 7,4 metrus dziļa, iespaidīga karsta kritene, kas izveidojusies 20. gadsimta 50.–60. gados. Tā atrodas Āpša alas dabas takas malā.

Dziļajā kritenē atsedzas haotiski sagāzušies devona perioda Tatulas svītas dolomīta un ģipšakmens bluķi.

Starp klintsbluķiem saskatāmas spraugas, kas ved vēl dziļāk. Uzņēmīgi pētnieki šeit varētu piekļūt ievērojami plašākām alām – kritene radusies, virszemes iežiem iebrūkot plašākas pazemes alu sistēmas griestiem.

Kritenē dzīvo (vai nesen dzīvojušas) lapsas. Aprīļa beigās šeit nereti novērojama arī zalkšu masveida pulcēšanās.

418 | 25-04-2026

Kļavu kritene ir ainaviska karsta kritene uz rietumiem no Karves alas. Šajā 6,7 metrus dziļajā ieplakā aug kļavas, kuru izmērs liecina, ka kritene veidojusies vismaz pirms simt gadiem.

Īpašu akcentu piešķir neliels Tatulas svītas ģipšakmens atsegums austrumu nogāzē, kur redzami devona perioda ģipšakmens, dolomīta un merģeļa slāņi.

Rudenī kritene pārklājas ar zeltainu kļavu lapu paklāju.

417 | 25-04-2026

Lieldienu kritene izveidojās 1981. gada 18. aprīlī – Lieldienās, un šī sakritība tai ir devusi nosaukumu.

Mūsdienās kritene ir apmēram 6 metrus dziļa, tās diametrs sasniedz 19,5–19,9 metrus, bet nogāžu slīpums sasniedz 40 grādus. Kritenes nogāzēs klintis vairs neatsedzas, kritene ir apaugusi ar krūmiem.

416 | 25-04-2026