Zemgales līdzenumam nav raksturīgi lieli laukakmeņi, tomēr gadās izņēmumi. Viens no tiem ir Krimūnu dižpēdis – pārliecinošs dižakmens, kura tilpums sasniedz 11,5 kubikmetrus. Latvijā dabas pieminekļi ir visi akmeņi, kuru tilpums ir vismaz 10 m³.

Šo akmeni atklāja zemes darbos ūdensapgādes projekta ietvaros 2013. gadā. No sākotnējās atrašanas vietas apmēram 40 tonnas smagais akmens tika pārvietots un 2013. gada rudenī milzu akmeni uzstutēja uz viena gala Krimūnu ciema centrā, skvēriņā iepretim pagasta pārvaldei.

Lai akmens iegūtu vārdu, 2014. gadā tika aptaujāti iedzīvotāji un tika izvēlēts vārds “Krimūnu dižpēdis”, kuru piedāvāja Vitas Gauračas ģimene.

494 | 17-10-2026

Hījumā salā ir maz dabisku pamatiežu atsegumu – dažas nelielas klintis strautu krastos, viens otrs tikko saskatāms atsegums jūras krastā, bet vietām, piemēram, Sarves pussalā, augsne vēl nav pārklājusi kaļķakmens plienu. Tomēr salas ziemeļu daļā ir kāds iespaidīgs izņēmums – Vahtrepas klints jeb Kallastes klints.

Šī klints atrodas mežā netālu no salas galvenās prāmju ostas Heltermā. Ja līdz prāmja atiešanai ir kāda brīva stunda, ceļā no Kerdlas uz Heltermā ir vērts izmest nelielu līkumu un izstaigāt skaisto dabas taku gar klints pakāji.

Vahtrepas klints ir aptuveni 400–500 metrus gara, un atsegto iežu sienas augstums sasniedz 7,5 metrus. Šeit atsedzas silūra perioda kaļķakmens. Klinti pirms aptuveni 2000 gadiem izskaloja jūras viļņi. Tolaik Hījumā sala atradās zemāk attiecībā pret jūras līmeni nekā mūsdienās, Vahtrepas klints sākotnēji pat bija atsevišķa saliņa. Viļņi vieglāk izskaloja mīkstākos, māla daļiņām bagātākos kaļķakmens slāņus, savukārt cietākie slāņi, tostarp klints augšdaļā, pretojās viļņu iedarbībai. Tā izveidojās klints pārkares.

Pēc leduslaikmeta salai turpinot pacelties, jūra pakāpeniski atkāpās, un tagad klints atrodas aptuveni 1,2 kilometrus no krasta. Tās pakājē izaudzis priežu mežs, kas mūsdienās aizsedz skatu uz jūru pat no klints augšas. Tomēr vietējie iedzīvotāji vēl atceras senču nostāstus par laikiem, kad no klints virsotnes jūra bijusi labi redzama.

Vahtrepas klints dienvidu daļā atsedzas īpašs ģeoloģisks veidojums – sens, pārakmeņojies rifs jeb bioherms. Šis atseguma posms ir aptuveni 28 metrus plats un līdz 3,5 metrus augsts. Tajā īpaši bagātīgi sastopamas silūra perioda jūras organismu – koraļļu, sūneņu (briozoju) un stromatoporu – fosilijas. Ziemās seno rifu vietām grezno leduskritumi. Tik liels un labi atsegts sens rifs Igaunijā ir unikāls.

Ar Vahtrepas klinti saistīti arī nostāsti par Vanapaganu – igauņu teiksmu būtni, kas ir tuvs radinieks latviešu Velnam. Senāk klintī esot bijusi liela ala, kurā atradusies Vanapagana smēde. Tajā viņš kalis ieročus, ar kuriem vietējie iedzīvotāji aizstāvējušies pret iekarotājiem. Taču reiz Vanapagans pamatīgi sastrīdējies ar tuvējā ciema iedzīvotājiem un pārcēlies uz blakus esošo Vohilaidas saliņu. Pirms aiziešanas viņš smēdes ieejai aizvēlis priekšā milzīgu akmeni – tik prasmīgi, ka kopš tā laika neviens vairs nav spējis alu atrast.

Igaunijā ir vēl vismaz divas Kallastes klintis. Valsts pretējā malā atrodas Kallastes smilšakmens atsegumi – vienīgās klintis Peipusa ezera krastā. Vēl viena Kallastes klints atrodas Tallinas pievārtē, Tiskrē.

493 | 14-10-2026

Skujaines upes labajā krastā lejpus Klūnām trīs posmos atsedzas devona perioda Tērvetes svītas dolomītmerģeļi un smilšakmeņi. Šie ir vieni no salīdzinoši nedaudzajiem dabiskajiem klinšu atsegumiem Zemgalē. Klintīm ir arī salīdzinoši liela zinātniskā nozīme – tās kalpo par Tērvetes svītas stratotipu un, vispār, ir viens no retajiem šīs svītas atsegumiem.

Vidējā atsegumā atrodas vēl viens interesants dabas piemineklis – neliela ala, kuru veidojis avots. Iespējams, šī ir vienīgā dabiskā ala Zemgalē.

Ala atrodas tuvu pie upes līmeņa un to nav tik viegli pamanīt. Ieeja ir tikai ap 0.3 m augsta, ala ir ap 0,7 m plata un ap 3,3 m gara. Tās grīdu klāj avota ūdens. Attiecīgi – šī nav patīkamākā vieta, kur ielīst, tomēr šī veidojuma izmērs ir pietiekams, lai to varētu uzskatīt par Latvijas mērogiem atbilstošu, pilnvērtīgu alu.

Alas griestus veido salīdzinoši cietāks dolomītmerģeļa slānis, savukārt avots ir aizskalojis krietni vien irdenāku smilšakmens slāni.

Cik zināms, alu apzināja dabas skaitīšanas ietvaros 2021. gadā (Dainis Ozols).

Izmantotie avoti

1. Dabas skaitīšanas dati, 2021.

492 | 11-10-2026

Lejpus Klūnām ap 400 metrus garā posmā Skujaines upes labajā krastā atrodas trīs pamatiežu atsegumi – katrs no tiem savā upes līkumā.

Te atsedzas devona perioda Tērvetes svītas dolomītmerģeļi un smalkgraudaini smilšakmeņi. No klintīm izplūst arī vairāki avoti.

Salīdzinoši izteiksmīgs avots izplūst pirmajā atsegumā: te no zemām dolomītmerģeļa klintīm, veidojot nelielu nišu, izplūst neliela straumīte, kas tūlīt ietek Skujainē.

491 | 11-10-2026

Ceļā no Biržiem uz Roķišķiem pie Kučgala ciematiņa ir vērts apstāties un apskatīt savdabīgu dabas un cilvēka kopīgi radītu pieminekli – Kučgala avotu.

Kā stāsta vietējie iedzīvotāji, padomju laikā, 1946. vai 1948. gadā, šeit veikti izpētes urbumi, meklējot naftu. Naftu tā arī neatrada, toties no viena urbuma sāka plūst bagātīga ūdens straume. Tā radās avots, kas turpina plūst vēl šodien.

Ne mazums vietējo iedzīvotāju urbuma ūdeni izmanto kā dzeramo ūdeni – esot labs!

2015. gadā Biržu pašvaldība avotu labiekārtoja. Tagad ūdens izplūst betona baseinā zem nojumes un pēc tam pa betona pakāpieniem kaskādē notek līdzās tekošajā Apaščas upē.

Pie avota jūtama viegla smaka, kas atgādina sērūdeņradi, kas atgādina par ūdens izcelsmi dziļākos zemes slāņos.

Interesanti, ka šie paši naftas meklējumi atstājuši vēl vienu neparastu liecību tālāk uz dienvidiem – Kreķenavā, kur līdzīgs urbums mūsdienās kalpo par strūklaku.

490 | 10-10-2026

Stantes upītes ielejā, netālu no tās ietekas Lādes ezerā, atrodas interesants un spēcīgs avots – Empagu avots. Tas ir kāpjošais avots, kurā ūdens zem spiediena izplūst no dziļākiem zemes slāņiem, liekot avota gultnē nemitīgi mutuļot smiltīm. Šādi avoti ir fascinējoši – uz dejojošajām smiltīm un nemitīgi mainīgajiem rakstiem avota dibenā varētu skatīties bezgalīgi.

Senāk Lieldienu rītos cilvēki nākuši pie avotiņa mazgāt seju. Tajā peldināti arī sivēni, lai tie augtu lieli un veselīgi.

Agrāk avotiņš bijis daudz populārāks nekā mūsdienās. Tieši gar to vedis ceļš, un, visticamāk, ne viens vien garāmgājējs piestājis, lai pasmeltu dzidro avota ūdeni.

Vēl 2004. gadā avota apkārtne tika sakopta, iekļaujot to Lādezera kultūrvēsturiskajā izziņas takā. Taču taka vairs netiek uzturēta, un tagad avota apkārtne ieaugusi krūmos. Līdz avotam vairs neved pat kaut cik saskatāma taka.

Pašam avotam gan tas neko daudz nekait. Empagu avots turpina plūst, un smiltis tā gultnē mutuļo gluži tāpat kā agrāk, lai gan, iespējams, daļa agrāko avota baseinu tagad ir aizsērējuši.

489 | 09-10-2026

Apmēram 8–9 kilometrus no Aglonas, netālu no ceļa uz Krāslavu, skaistā priežu mežā atrodas Latvijai neparasts dabas piemineklis – neliels ezers ar ļoti dzidru ūdeni.

Valnazars jeb Velnezers ir neliels (1,9 ha) beznoteces ezers – no tā neiztek neviens strauts. Ezers atrodas ieplakā ar samērā stāvām malām, un to no visām pusēm ieskauj priežu mežs. Augsne šeit ir nabadzīga – pauguraino reljefu veido ledāja kušanas ūdeņu atstātās smiltis un smilšaini nogulumi. Šīs apkārtnes un pašas ezera ieplakas ģeoloģiskā izcelsme vēl būtu sīkāk pētāma. Iespējams, ezera ieplaka veidojusies, izkūstot nogulumos apraktiem lieliem ledus gabaliem – termokarsta procesu rezultātā.

Stāvā ieplaka turpinās arī zem ūdens – ezera nogāzes ir stāvas, un, par spīti nelielajai platībai, Valnazars sasniedz pat 17 metru dziļumu.

Zivju ezerā nav vai arī to ir ļoti maz. Šis dzidrais un barības vielām nabadzīgais ezers zivīm ir gluži kā tuksnesis, kurā… vienkārši nav daudz ko ēst.

Valnazara neparasto dzidrumu veicina vairāki apstākļi. Ezera apkārtnē ir nabadzīga augsne, tādēļ arī gruntsūdeņi tajā ienes maz barības vielu. Turklāt ezera krasti strauji kļūst dziļi – nav plašas seklūdens joslas, kurā varētu savairoties ūdensaugi un uzkrāties organiskās vielas. Ezera centrālajā daļā ūdens dzidrība sasniegusi 8 metrus (mērījums ar Seki disku 1992. gada 25. septembrī, LU Bioloģijas institūts).

Visticamāk, pēdējās desmitgadēs ezera dzidrība ir nedaudz samazinājusies, tomēr savulaik izmērītie astoņi metri ir viens no iespaidīgākajiem ūdens dzidrības rādītājiem Latvijas ezeros.

Tieši dzidrā ūdens dēļ Valnazarā piemērotā apgaismojumā var ieraudzīt neparasti tīru zilganzaļu nokrāsu. Tā rodas, Saules gaismai nonākot dziļāk ūdenī un mijiedarbojoties ar ūdens masu: dažāda garuma gaismas viļņi ūdenī tiek absorbēti un izkliedēti atšķirīgi, tādēļ līdz mūsu acīm atgriežas galvenokārt gaismas viļņi zilganzaļajā spektrā.

Pārsvarā gan ezera ūdens nav tik košs. Zilganzaļā nokrāsa vislabāk saskatāma piemērotā apgaismojumā, kad spīd Saule, un arī tad – ne vienmēr.

Pēdējās desmitgadēs, samazinoties ūdens dzidrumam, izzūd arī zilganzaļās krāsas efekts. Tādēļ šāds barības vielām nabadzīgs ezers ir īpaši saudzējams. Intensīva peldēšanās, krastu izmīdīšana, nogulumu uzduļķošana un organisko vielu nonākšana ūdenī var pakāpeniski mainīt ezera trauslo ekosistēmu un veicināt eitrofikāciju. Ja gribam, lai Valnazars nekļūtu par daudz parastāku Latvijas ezeru, vislabāk tā dzidro ūdeni vērot no krasta.

Neparastais ezeriņš vietējiem bijis labi zināms jau izsenis, un tam nav bijusi diez ko laba slava. Pie ezera varot viegli apmaldīties, bet tajā noteikti nedrīkstot peldēties, ja negribas noslīkt. Daudz nostāstu radušies arī pēdējās desmitgadēs – par īpašu starojumu, meteorīta izveidotu ezera ieplaku, neparastu ūdens sastāvu un pazemes savienojumu ar netālo Jazinka ezeru.

Diemžēl daļa šo nostāstu šķietami zinātniskā valodā nonākuši arī informatīvajā plāksnē pie ezera. Tur, piemēram, apgalvots, ka ezera ūdenī esot daudz dzīvsudraba sāļu un apkārtnē – paaugstināts elektromagnētiskais starojums, ko jūtot gan dzīvnieki, gan cilvēki. Šādiem apgalvojumiem nav zinātniska pamatojuma.

Dabas liegums šeit izveidots 1977. gadā, bet aizvien lielāku tūristu ievērību Valnazars sāka iegūt ap 2000. gadu. Lai pasargātu ezera krastus no izmīdīšanas, sākotnēji krastā tika izbūvēta skatu platforma. Apmeklētāju skaitam turpinot pieaugt, 2024. gadā apkārt ezeram izveidota arī labiekārtota dabas taka.

488 | 23-09-2026

Ja jums gadās apmeklēt Hījumā salu, noteikti ir vērts apmeklēt arī gigantisko Kukas akmeni. Tāpat, kā daudzi citi iespaidīgākie Hījumā dabas pieminekļi, tas atrodas netālu no Kerdlas pilsētiņas. Uz akmeni cauri pļavām, krūmājam un mežam ved ap puskilometru gara dabas taka, tomēr skats uz milzīgo akmeni paveras tad, kad gājējs jau ir pienācis tam samērā tuvu.

Akmens izmērs tālu pārsniedz lielāko Latvijas un Lietuvas dižakmeņu izmērus, tomēr Igaunijā tas ir “tikai” desmitajā vietā. Tiesa, šis ir lielākais akmens Hījumā salā – un šajā salā milzīgu akmeņu netrūkst!

Redzamā akmens daļa ir plakanīga – ja akmens augstums sasniedz 3,9 metrus, tad garums – 16 metrus un platums – 11,3 metrus. Šķiet, liela daļa akmens atrodas zem zemes. Uz Kukas akmens var uzkāpt pa kāpnēm. Augšmalas plaknei ir nelielas savrupmājas platība (ap 120 kvadrātmetri) – pa akmens virsmu sanāk pat neliela pastaiga. Akmens virsmā ir arī iedobe – ieplaka, kurā uzkrājas ūdens.

Akmens sastāv no porfīra granīta – savdabīga granīta paveida, kuru raksturo milzīgi laukšpata kristāli smalkākā citu minerālu (pārsvarā kvarca un vizlas) masā.

Agrāk, 20. gadsimta vidū uz akmens virsmas auga krūmi un pat neliels pīlādzis. Krūmu apaugumu novāca agrāk, taču tagadējā ainava ap akmeni izveidota 2025. gadā, izcērtot krūmus ap akmeni un notīrot daļu no akmens virsmas.

487 | 15-09-2026

Kukas akmens ir iekļauts šādā rakstā:

Mežainajā apvidū ziemeļaustrumos no Rundēniem atrodas virkne neparastu ieplaku ar ļoti stāvām malām. Visu šo ieplaku grupu dēvē par Rundānu Valna dūbēm jeb Rundēnu Velna dobēm, bet par Rundānu Valna dūbi sauc arī pašu lielāko un iespaidīgāko no tām.

Milzu bedre paugura virsotnē

Ja skatu neaizsegtu samērā blīvais krūmājs un mežs, Valna dūbe būtu pat ļoti iespaidīga. Milzīgā ieplaka atrodas ap 200 m gara un 100 m plata paugura virsotnē. Pauguru veido ledāja kušanas ūdeņu sanesta smilts un smilšaina grants.

Pati Valna dūbe ir 83 m gara un 66 m plata, tās lielākais dziļums sasniedz 13,6 m. Tiesa, ieplakas malas nav vienādi augstas – vietām tās paceļas tikai 4–6 metrus virs bedres pamatnes. Valna dūbes augšmala vietām atgādina valni, jo abās pusēs tai ir stāvas nogāzes.

Nogāze uz bedres pusi ir ļoti stāva – slīpums sasniedz pat 40 grādus, savā ziņā pat pārsniedzot smilts un grants dabisko nobiruma leņķi. Vēl stāvākas šo iežu nogāzes dabā nemaz nevarētu ilgstoši saglabāties.

Bedres pamatne ir mitra, daļu no tās klāj neliels sūnu purvs. Šeit izplūst gruntsūdens, un lielāko daļu gada ieplakas dibenā saglabājas nelieli dīķīši.

Tuvākajā apkārtnē atrodas vismaz vēl sešas līdzīgas, taču mazākas ieplakas, bet tālāk uz ziemeļaustrumiem – vēl viena liela ieplaka: Dongu Valna dūbe. Latvijā lielākais līdzīgas izcelsmes veidojums – Pušas gredzenveida paugurs – arī atrodas Latgales augstienē, ap 40 km uz rietumiem. Mazāk izteikti, līdzīgi gredzenveida pauguri ir arī citās Latvijas augstienēs.

Kā radās Valna dūbe?

Kopš 1962. gada, kad šīm savdabīgajām ieplakām plašāku uzmanību pievērsa Rundēnu ceļu meistars P. Berjoza, par to izcelsmi izvirzītas dažādas hipotēzes. Ticamākās no tām Valna dūbju rašanos saista ar gruntī apraktu ledus masu kušanu pēdējā apledojuma beigu posmā – termokarsta procesiem. Taču arī šim skaidrojumam iespējami vairāki varianti. Viens no interesantākajiem saistīts ar pingo – pauguru, kura kodolu veido ledus.

Pēdējā apledojuma beigās Skandināvijas ledus vairogs no Latvijas teritorijas neatkāpās vienmērīgi. Šis process ilga tūkstošiem gadu – ledāja mala atkāpās, uz laiku apstājās un brīžiem atkal virzījās uz priekšu. Atsevišķiem ledāja atkāpšanās posmiem jeb deglaciācijas fāzēm zinātnieki devuši nosaukumus. Latvijas teritorijā senākā ir Dagdas fāze, kad pirms aptuveni 17 tūkstošiem gadu tagadējā Latgalē no ledāja sāka atbrīvoties pirmās teritorijas. Pēc jauna ledāja uzvirzījuma aptuveni pirms 16 500 gadiem sākās Kaldabruņas deglaciācijas fāze, kuras laikā no ledāja atbrīvojās vēl plašāka teritorija. Visticamāk, tagadējo Rundānu Valna dūbju veidošanās sākās tieši Kaldabruņas deglaciācijas fāzes laikā.

Tomēr milzīgais ledus masīvs nebija atkāpies nekur tālu, un klimats joprojām bija ļoti skarbs. Pieledāja jeb periglaciālajā zonā grunts bija bagāta ar ūdeni, kas lielākoties bija sasalis, taču vietām un brīžiem arī atkusa. Šādos apstākļos zem grunts var veidoties hidrolakolīti jeb pingo – lieli pazemes ledus masīvi, kurus klāj grunts. Šāds ledus masīvs var tikt regulāri papildināts ar jaunu gruntsūdens pieplūdi. Ūdenim sasalstot, tā tilpums palielinās, tādēļ pazemes ledus masa pamazām aug un paceļ virs tās esošo grunti, izveidojot pauguru.

Pauguram augot un klimatam kļūstot siltākam, ledus masa pamazām sāk kust. Paugura virsotnē izveidojas ieplaka, kurā parasti uzkrājas izkusušā ledus ūdens un rodas neliels ezeriņš. Grunts pa kūstošā ledus virsmu var noslīdēt uz sāniem, savukārt virsotnes ezeriņa ūdens reizēm atrod ceļu prom no paugura, pārraujot tā malu. Galu galā, ledum pilnībā izkūstot, var izveidoties gredzenveida paugurs ar ieplaku vidū. Šāda paugura iekšējās nogāzes parasti ir daudz stāvākas par ārējām.

Arī pēc ledus izkušanas Valna dūbē, iespējams, vēl vairākus gadu tūkstošus saglabājās neliels ezers.

Tomēr pingo izkušana nav vienīgais iespējamais Rundānu Valna dūbju izcelsmes skaidrojums. Kontinentālā apledojuma atkāpšanās laikā norisinājās ļoti sarežģīti ledus, kušanas ūdeņu un nogulumu pārvietošanās procesi, un šādas ieplakas varēja rasties arī citādi – piemēram, kūstot tā sauktajam mirušajam ledum, proti, lieliem no atkāpjošā ledāja atdalītiem un ar nogulumiem daļēji vai pilnībā apraktiem ledus bluķiem. Rundānu Valna dūbe, iespējams, izveidojusies, izkūstot ķīļveida mirušā ledus bluķim, kam abās pusēs pirms izkušanas bija izveidojušies ledāja kušanas ūdeņu sanesu vaļņi (4.).

Baltijā iespaidīgākā līdzīga veida ieplaka atrodas Lietuvā. Traķu rajonā esošā 40–42 metrus dziļā Velna dobe (Velnio duobė – un kā gan citādi lai šādu vietu nosauc!) varētu būt veidojusies līdzīgā veidā, lai gan arī Lietuvas zinātnieki tās izcelsmei izvirzījuši vairākas atšķirīgas hipotēzes. Vēl lielāks ir Rēzeknes novada Pušas pagastā esošais Pušas gredzenveida paugurs, kura malu augstums sasniedz 40 metrus. Te gan ieplaka ir tik plaša, ka dabā tās radītais vizuālais iespaids nav tik dramatisks.

Velni, milzu sēnes un dabas taka

Rundānu Valna dūbei vietējo nostāstos nav diez ko laba slava – cilvēki te mēdzot apmaldīties, augot milzu sēnes, bet augi esot savādi noliekti. Apmaldīšanos gan nav grūti skaidrot: apkārt ir brikšņi un mežs, pauguri mijas ar purvainām ieplakām, un bez labas orientēšanās izjūtas te tiešām var ātri sajaukt virzienus.

Lai kā arī būtu ar velniem un milzu sēnēm, pati Valna dūbe ir neparasts un ģeoloģiski interesants dabas piemineklis. 2020. gadā tā tika izraudzīta par Latvijas Gada ģeovietu. Toreiz no tuvējā ceļa līdz ieplakai izveidoja ap 700–750 m garu dabas taku, kas veda arī apkārt Valna dūbei.

2026. gadā dabas taka vietām jau ir grūti saskatāma, un neuzmanīgs gājējs var aiziet nepareizā virzienā. Kārtīgai Velna dobei tas pat piestāv.

Izmantotie avoti

1. Rundānu Valna dūbe, Dabas aizsardzības pārvalde, 2020.
2. Rundēnu Velna dobes, Dziedava.lv, 2013.
3. Labiekārto Rundēnu velna dobes taku, LSM.lv, 2020. gada 13. jūnijs.
4. Dainis Ozols. Par dobo pauguru izcelsmi Rundēnu Velna dobes apkārtnē. Latvijas Universitātes 79. starptautiskā zinātniskā konference. Rīga 2021.

486 | 16-08-2026