Jegalas ūdenskritums

Varenākais ūdenskritums Baltijā

Neapšaubāmi, iespaidīgākais ūdenskritums Baltijā ir Jegalas ūdenskritums. Tuvākie konkurenti varētu būt Keilas ūdenskritums Igaunijā un Ventas rumba Latvijā, kā arī Narvas ūdenskritums (Igaunija).

7,8-8,1 m augstais ūdenskritums ir izveidojies Jegalas upē (Jägala jõgi) vietā, kur upe šķērso Baltijas klinti (glintu) – interesantu krauju, kuras garums ir ap 1100 – 1200 km no Ēlandes Zviedrijā līdz Pēterburgai Krievijā. Ūdenskrituma platums var sasniegt 50 m un tam ir raksturīgs ļoti iespaidīgs krītoša ūdens aizkars. Upes ūdenim ir brūna krāsa – to iekrāso humusvielas, jo upe plūst cauri purviem un mežiem ar lielu daudzumu trūdošu organisko vielu.

Krītošā ūdens spēks zem ūdenskrituma ir izveidojis līdz 7 m dziļu bedri.

Jegalas ūdenskritums ir augstākais dabiskais ūdenskritums Igaunijā. Uz austrumiem, Ontikas klintī, atrodas augstāki ūdenskritumi (piemēram, Valastes ūdenskritums), taču šie ūdenskritumi veidojušies uz cilvēku veidotiem meliorācijas grāvjiem.

Ģeoloģija

Jegalas ūdenskritums krīt pāri ordovika perioda nogulumiem, galvenokārt, kaļķakmenim. Šeit atsedzas vairāki ordovika horizonti un ūdenskrituma atsegto klinšu pētījumi ir snieguši interesantus rezultātus, tajā skaitā klintīs atrasti hitinozoju pārakmeņojumi – hitinozoji ir bijuši diezgan mistiski, niecīga izmēra jūras iemītnieki, kuri jau sen ir izmiruši.

Kaļķakmens ir izturīgs, taču ūdens un ledus spēks akmeni pamazām izskalo, un ūdenskritums atkāpjas atpakaļ, pret upes straumi. Savas aptuveni 3000 gadu ilgās vēstures laikā Jegalas ūdenskritums ir atkāpies par aptuveni 300 m, atstājot aiz sevis ap 12-14 m dziļu kanjonu. Pētot zīmējumus un attēlus, var secināt, ka no 1688. līdz 1931. gadam ūdenskritums atkāpās vidēji par 17 cm gadā.

Ūdenskrituma augšējais kaļķakmens slānis (Kundas horizonta kaļķakmens) ir izturīgāks nekā ieži zem tā. Rezultātā ir izveidojusies dzega un ir iespējams ieiet aiz ūdens aizkara (ja gājējs nebaidās no tā, ka ik pa laikam no augšas nokrīt akmeņi). Sevišķi iespaidīgs šis skats ir ziemā, kad ūdens aizkars sasalst un aiz tā izveidojas ledus ala. Dienvidu pusē pārkare ir īpaši plata: visticamāk, šī dzega tuvākajā laikā sabruks.

2024. gada februārī apmeklētāju skaits pie ūdenskrituma bija tik liels, ka drošības apsvērumu dēļ pašvaldība centās ierobežot piekļuvi pie ledus aizkara.

Vēsture un hidroelektrostacijas

Apmēram 2 km lejpus ūdenskritumam atrodas Jegalas pilskalns: lielākā senā apmetne Igaunijā. Jegalas pilskalns bija apdzīvots kopš akmens laikmeta gadu tūkstošiem ilgi. Protams, ūdenskritums vietējiem iedzīvotājiem bija labi zināms un, visticamāk, tā bija kulta vieta.

Jegalas upe tās lejtecē līdz mūsdienām ir zivīm bagāta un senāk tā bija ļoti nozīmīga lašu nārsta vieta.

Taču šī bija arī pirmā vieta Igaunijā, kur cilvēki sāka izmantot ūdens spēku. Jegalas upē atradās senākās Igaunijā zināmās ūdensdzirnavas (ap 1240. gadu), ir zināms, ka arī 1688. gadā upē bija ūdensdzirnavas.

Mūsdienās Jegalas ūdenskritums atrodas starp vairākām hidroelektrostaciju būvēm. Apmēram 380 metrus pirms ūdenskrituma daļa no Jegalas straumes ir novirzīta kanālā, kas apiet ūdenskritumu un aptuveni 700 m zem tā darbina Jegala-Joas spēkstaciju. Apmēram 2 km zemāk uz upes atrodas vēl viena – Linnamē hidroelektrostacija, kas, diemžēl, apdraud vietējās arheoloģiskās vērtības.

Jegalas ūdenskritums kopš 1959. gada ir aizsargājams dabas piemineklis.

Informācijas avoti

1. The Seventh Baltic Stratigraphical conference, Abstracts & Field Guide: The Seventh Baltic Stratigraphical Conference, 17-18 May 2008, Tallinn, Estonia.

8 | 03-05-2024