Varakļānos Kažavas upītes krastā atrodas interesants, samērā liels laukakmens, kas sašķēlies divās daļās. Lielākā akmens daļa joprojām slēpjas zem zemes. Kopš 18. gadsimta beigām ap to plešas romantiskais Varakļānu pils parks – cik zināms, senākais ainavu parks Latvijas teritorijā.

Iespējams, jau pirms parka izveides šis akmens bijis nozīmīga vieta apkārtnes iedzīvotājiem un kalpojis par kulta akmeni. Akmens virsmā varot saskatīt arī Velna pēdu.

Tomēr visredzamākā cilvēka darbības liecība ir akmens virsmā iekaltais uzraksts latīņu valodā:

AMICITIA VIRTVTI MEMORIA GRATITVDO 1798 ANNO
(“Draudzībai un tikumībai – piemiņa un pateicība. 1798. gadā.”)

Ar Varakļānu Mīlestības akmeni saistīts neparasti liels skaits nostāstu – iespējams, vairāk nekā ar jebkuru citu Latvijas kultūrvēsturiski nozīmīgu akmeni.

Borhs un Mazoti

Akmens cieši saistīts ar nozīmīgāko personību Varakļānu vēsturē – Mihaelu Johanu fon der Borhu (Michał Jan Borch, 1753–1811). Lai gan Borhs piederēja senai vācbaltiešu dzimtai, viņš sevi uzskatīja par poli. Viņa tēvs Jans Andrejs Borhs bija Polijas kanclers, bet Varšavas centrā joprojām atrodas Borhu pils.

Pēc aktīvas politiskās darbības un ceļojumiem pa Franciju, Vāciju, Šveici, Itāliju un Maltu, kā arī diplomātiskās misijas Anglijā Borhs ap 1789.–1790. gadu atgriezās Varakļānos.

Kopā ar viņu ieradās arī Romā dzimušais amatierarhitekts Vinčenco Mazoti (Vincenzo de Mazotti, 1756–1798). Abi uzsāka vērienīgu Varakļānu attīstību – pili paplašināja un pārveidoja tolaik tik modernajā klasicisma stilā, ap to izveidoja plašu ainavu parku, uzcēla baznīcu. Lielie būvdarbi piesaistīja amatniekus un strādniekus, un ap pili sāka veidoties mūsdienu Varakļāni.

1798. gada februārī Mazoti nomira. Visdrīzāk, tieši viņa piemiņai pēc Borha rīkojuma akmenī tika iecirsts tagad redzamais uzraksts.

Mīlestības akmens

Lai gan uzraksts, visticamāk, veltīts Borha draugam, vietējo nostāsti to skaidro citādi.

Leģenda vēsta, ka Borha meita Jadviga bijusi apsolīta kučierim – uzticamajam Borha ceļabiedram Sicīlijā –, taču viņa iemīlējusi pils dārznieku. Tā kā Borhs nav vēlējies lauzt doto solījumu, meitene izdarījusi pašnāvību. Tikai pēc tam tēvs sapratis savu kļūdu un licis akmenī iecirst piemiņas uzrakstu.

Visticamāk, šis nostāsts radies vēlāk un faktiski nav saistīts ar Borhiem – Borham bija septiņi bērni, taču nevienu no viņiem nesauca Jadviga.

Tomēr tieši šī leģenda devusi akmenim tagadējo nosaukumu. Jau kopš 19. gadsimta daudzi varakļānieši to uzskata par mūžīgas mīlestības simbolu, un pie akmens notikušas neskaitāmas romantiskas tikšanās un doti solījumi.

Zinātnieks, vulkāni un velns

Borhs bija ne tikai diplomāts un avantūrists, bet arī aizrautīgs dabaszinātnieks, kultūras darbinieks. Viņš bija viens no sava laikmeta ievērojamākajiem mineralogiem – viņa darbi par Sicīlijas mineraloģiju guva plašu ievērību, un tos augstu vērtēja arī Johans Volfgangs fon Gēte.

Stāsti par Borha un viņa pavadoņa – vietējā varakļānieša – nokāpšanu Sicīlijas vulkāna krāterī un izglābšanos no drošas nāves vēlāk kļuva par pamatu daudzām Varakļānu leģendām.

Daudzas no tām vēsta par Lielo zābaku un Dzīvo zobenu. Atbilstoši vienai no leģendām Dzīvo zobenu Borhs saņēmis no Velna, kad nokāpis ellē – tas ir, vulkāna krāterī. Zobens klausījis tikai Borham, bet citādi dzīvojis pats savu dzīvi, cērtot visu, kas tam pagadījies ceļā. Tas palīdzējis vairākos karagājienos, taču ne reizi vien radījis lielas nepatikšanas arī pašos Varakļānos.

Kur zobens palicis, neviens vairs nezina. Viena no leģendām vēsta, ka šis bīstamais priekšmets aprakts zem Mīlestības akmens. Tam līdzās paslēpta arī burvju grāmata. Stāsts par grāmatu, savukārt, varētu būt saistāms ar to, ka Borhs bija kaislīgs retu grāmatu kolekcionārs un Varakļānu pilī atradās viena no ievērojamākajām privātajām bibliotēkām Baltijā.

Izmantotie avoti

1. E. Spēlmane. No Varakļānu pils pagātnes, “Zvaigžņotā debess”, 1979. gada pavasaris.
2. J. Urtāns. Lielie akmeņi Latvijas muižu parkos. Zinātnisko rakstu krājums “2022: Krustpunkti: kultūras un mākslas pētījumi”, 2024.

478 | 05-07-2026

Tieši pirms Lielās Taevaskodas klints Ahjas upē pie kreisā krasta atrodas liels laukakmens.

Ar šo akmeni saistīti vairāki nostāsti. Pazīstamākais no tiem vēsta par spiegu (igauniski – salakuulaja). Senatnē Lielo Taevaskodu uzskatīja par svētu vietu. Te karavadoņi apsprieduši kara plānus, bet ienaidnieka spiegs paslēpies upē starp akmeņiem. Šajā vietā klints atbalss ļāvusi labi dzirdēt visu, kas tika runāts.

Tomēr spiegu atklāja un sodīja. Atbilstoši vienai nostāsta versijai viņš nosala un pārvērtās par akmeni. Citā stāstīts, ka par akmeni viņu pārvērta karavīra burvju bulta.

Pastāv arī uzskats, ka senatnē šis akmens kalpojis par upurēšanas vietu. Cits nostāsts vēsta, ka vasaras pēcpusdienās uz akmens sēžot nāra.

477 | 30-06-2026

Strīķupes dabas taka posmā starp Nebraukšu iezi un Kalējalu kļūst īpaši ainaviska. Strīķupes ieleja šeit ir apmēram 10–12 metrus dziļa, un tās nogāzes klāj skaists skujkoku mežs.

Upes krastā vietām izveidojušās plašas, mitras un purvainas ieplakas, kuras šeit dēvē par žalgām. Uz dienvidiem no sevišķi lielas žalgas atrodas, iespējams, ainaviskākais Strīķupes smilšakmens atsegums – Žalgu iezis.

Žalgu iezis paceļas tieši no Strīķupes kā vairākus metrus augsta, izliekta smilšakmens siena. Klints malā, tai pārkaroties, aug izteiksmīga egle.

Virs klints sienas redzams arī mazāk izteikts klinšu “augšstāvs”.

476 | 29-06-2026

Pēc iespaidīgajām Stoķu klintīm varētu šķist, ka Strīķupes krastos vairs nebūs nekā īpaša – tās ieleja ir sekla. Tikai aptuveni pēc kilometra parādās nākamais smilšakmens atsegums – Jaunliepu iezis.

Klints nav liela, taču tai ir savdabīgs izcilnis, kura virsmu izrobojušas kukaiņu aliņas.

Aiz Jaunliepu ieža Strīķupes ieleja atkal kļūst sekla, un stāvie krasti uz laiku izzūd. Jānoiet vēl viens kilometrs, līdz upes krastā pēkšņi atsedzas nākamais iespaidīgais atsegums – lielais Nebraukšu iezis.

475 | 28-06-2026

Ainaviskajos pauguros starp Ignalinu un Dūkštu atrodas viens no neparastākajiem Lietuvas akmeņiem – Antakmenes akmens.

Šis nav parasts laukakmens. Antakmenes akmens ir milzīgs konglomerāta bluķis – dabas veidots “betons”, kura virszemes daļa sasniedz 4,3 metru augstumu, liela akmens daļa joprojām slēpjas zem zemes.

Konglomerāta milzis

Konglomerāti pasaulē nav retums. Tie ir ieži, kas veidojušies no noapaļotiem oļiem un akmeņiem, kurus dabiskie procesi vēlāk sacementējuši vienā veselumā. Konglomerātā iekļautos oļus sauc par klastiem, bet smalkgraudaino masu, kas tos saista kopā, – par matricu.

Parasti šādus iežus veido upes vai ledāji, kas vienuviet sajauc dažāda lieluma akmeņus ar smalkām nogulsnēm. Laika gaitā šo masu sacementē māla, kaļķa vai silikāta cements. Māla cements veido salīdzinoši irdenus iežus, kaļķa cements – iezi, kas līdzinās betonam, bet silikāta cements ir vēl izturīgāks.

Baltijā lieli konglomerāta bluķi sastopami Latvijas dienvidos – Ruņupes, Poguļankas un Dagdas apkārtnē –, bet Lietuvā to ir vairāk.

Tāpat kā parastos laukakmeņus, arī šos konglomerāta bluķus ledājs atnesis no tagadējās Somijas dienviddaļas, Zviedrijas vidienes vai Baltijas jūras gultnes starp abām valstīm. Pats konglomerāts izveidojies aptuveni pirms 1,7 miljardiem gadu.

Baltijas konglomerāti ir sacementēti ar silikāta cementu, tādēļ tie ir ārkārtīgi izturīgi. Atšķirībā no granīta laukakmeņiem ledājs tos nav noslīpējis gludus – tie saglabājuši stūrainu formu, asas šķautnes un daudzveidīgas iedobes.

Sens upurakmens

Antakmenes akmens ir neparasts arī ar savu novietojumu. Tas stāv gandrīz vertikāli – akmens augstums (4,3 metri) ir lielāks, nekā platums. Var rasties kārdinājums domāt, ka tas ir aizvēsturisks menhīrs, ko cilvēki uzstutējuši stāvus. Tomēr, visdrīzāk, akmens šādā stāvoklī nonācis dabiski. Par to liecina tas, ka pamatnē nav redzami citi akmeņi vai konstrukcijas, kas būtu izmantotas tā nostiprināšanai. Turklāt milzīgais bluķis dziļi iegrimis zemē.

Tomēr savādais akmens cilvēku uzmanību piesaistījis jau ļoti sen. Tā augšdaļā starp abiem “ragiem” atrodas liela – apmēram 1,25 metrus gara un 0,65 metrus plata – iedobe, kas ir ļoti piemērota vieta upurējumu novietošanai.

Akmens virsmā redzamas arī citas iedobes, kuras tautā dēvē par “Velna nagiem”.

Rakstītajos avotos Antakmenes akmens pirmoreiz minēts 1842. gadā, kad Eustahijs Tiškevičs to aprakstīja ar nosaukumu Aukų akmuo – Altāra akmens.

Ap 1875. gadu akmeni apmeklēja arī mākslinieks Napoleons Orda. Pie savas gleznas viņš pierakstīja:

“Ludviķa Radecka Mikuliča laukos atrodas siena no mazākiem akmeņiem – viens no senākajiem pagānu pieminekļiem Lietuvā. Cilvēki to dēvē par upurakmeni.”

Ar akmeni saistīti daudzi nostāsti. Stāsta, ka senatnē uz tā dedzināti upuri. Pagānu svētceļnieki pie akmens devušies desmitajā piektdienā pēc Lieldienām, bet akmens iedobē līdz pat 20. gadsimta 50. gadiem ziedoti ēdieni, lini un nauda.

Pie akmens apkārtējo ciemu iedzīvotāji svinējuši Jāņus (tradīcija atjaunota 2017. gadā), un līdz pat 1940. gadam daudzi šeit nākuši lūgties.

1942. gadā okupācijas vara nolēma akmeni saskaldīt. Vietējie iedzīvotāji ar dakšām un izkaptīm metās to aizstāvēt, un akmeņkaļi atkāpās.

1971. gadā Vītauta Urbanaviča vadībā pie akmens tika veikti arheoloģiskie izrakumi 32 kvadrātmetru platībā. To laikā atklāja piltuves veida bedri ar aptuveni 20 centimetru biezu pelnu slāni, apdegušiem akmeņiem un dzīvnieku (piemēram, zirgu) kauliem. Analīzes liecināja, ka uguns šeit degusi 18. gadsimta otrajā pusē.

Vietējie nostāsti vēsta arī par bļodakmeni, kuru 19. gadsimta beigās vai 20. gadsimta sākumā atradis Antakmenes iedzīvotājs Krisius Ribokas un aizvedis uz savām mājām.

474 | 27-06-2026

Roja parasti saistās ar jūru, ostu un pludmali. Tomēr tikai dažus simtus metru no ciema centra, nepilna kilometra attālumā no jūras, atrodas arī devona perioda smilšakmens klintis.

Rojas centram cauri plūst ne tikai Roja, kuras krastos smilšakmens klintis atsedzas desmitiem kilometrus pirms Rojas ciema, bet arī Mazupīte – neliela, patstāvīga upīte. Tā neietek Rojā, bet ietek jūrā aptuveni 150 metrus no Rojas ietekas.

Klintis Mazupītes krastos sākas tieši pie Plūdoņa ielas tilta. Pie tilta esošās Miera ielas 1 mājas šķūnītis atrodas gandrīz virs upes, jo smilšakmens klints šeit veido nelielu pārkari.

Smilšakmens atsegumi Mazupītes abos krastos redzami vismaz piecās vietās aptuveni 250 metrus garā posmā.

Agrāk klintīs pie Miera ielas 3 atradās arī Mazupītes ala – mākslīgi veidota, 2,9 metrus gara patvertne, ko 1944. gadā izveidoja tuvējo māju iedzīvotāji, lai slēptos no uzlidojumiem. Alas ieeja bija tikai 0,7 metrus augsta un 0,8 metrus plata, bet iekšpusē tās platums sasniedza 3 metrus. 2025. gadā alu atrast vairs neizdevās – iespējams, to aizsegušas nobiras vai arī tā ir sabrukusi.

Klintis nosauktas līdzās esošo māju – agrāko Krākšu – vārdā.

Interesanti, ka šī nav vienīgā Latvijas Mazupīte ar smilšakmens klintīm. Dundagas pagastā pie citas Mazupes satekas ar Pilsupi atrodas vēl viena klinšu atsegumu grupa.

473 | 26-06-2026

Apmēram kilometru pirms Rojas centra Rojas upe plūst ap 10 metrus dziļā ielejā. Apkārt plešas skaists kāpu mežs, bet no stāvā upes krasta izplūst vairāki dzidri avoti ar garšīgu dzeramo ūdeni. Šī jau izsenis ir iecienīta ūdens ņemšanas vieta.

Pašvaldība avotus ir labiekārtojusi – izbūvētas pamatīgas kāpnes, bet abu līdzās esošo avotu iztekas nostiprinātas ar akmens mūriem. Ūdens izplūdes vietas ierīkotas tā, lai ūdeni būtu ērti paņemt.

2017. gadā rojeniekus zināmā mērā pārsteidza ūdens analīžu rezultāti – avota ūdenī tika konstatētas koliformās baktērijas (taču ne E. coli). Tomēr apkārtnes iedzīvotāji joprojām nāk pēc avota ūdens un stāsta, ka tas ir ļoti garšīgs un līdz šim nekādas veselības problēmas neesot radījis.

472 | 26-06-2026

Kallastes smilšakmens atsegumi ir vienas no retajām ezera veidotajām klintīm Baltijā. Taču vēl neparastākas ir tajās izveidojušās alas – vienīgās zināmās alas Baltijā, ko izveidojuši ezera viļņi.

Peipusa viļņi Kallastes klintis nepārtraukti pārveido. Pēc spēcīgām vētrām mainās gan pašas klintis, gan arī alas. Iespējams, šīs pārmaiņas nav tik straujas kā Latvijas jūras krasta smilšakmens alās, piemēram, Veczemju klintīs, tomēr arī Kallastē alas nav pastāvīgas.

Iespējams, nelielas alas veidojas arī citviet Kallastes klintīs, taču izteiksmīgākās atrodas to centrālajā daļā, ziemeļaustrumos no kapsētas. 2026. gadā šeit līdzās atradās divas alas, no kurām lielākā bija ap 6 metrus gara.

No ārpuses alas nešķiet īpaši iespaidīgas, taču, ieejot tajās, rodas pavisam cita sajūta. Arukilas svītas smilšakmens ir koši rūsgansārts, un saulainā laikā tas spilgti kontrastē ar pelēcīgajām ezera smiltīm. Viļņi alās sanesuši niedru gabalus, nelielus akmentiņus un nereti arī zivju atliekas, kuras, visticamāk, šeit ienes putni vai zvēri.

Par alām saglabājušies arī nostāsti. Stāsta, ka senatnē tās kalpojušas par upurēšanas vietu un ka aizlaikos tajās atradusies kalēja smēde.

471 | 25-06-2026

Stoķu klintis ir pirmās klintis Strīķupes krastos. Upes ieleja šeit vēl nav dziļa – tikai ap 8–10 metrus, un līdz Stoķiem tās krasti ir lēzeni. Taču vienā no upes asajiem līkumiem pēkšņi gandrīz visā kraujas augstumā atsedzas devona perioda Burtnieku svītas smilšakmens.

Stoķu klintīs atrodas četras alas. Virzienā no ziemeļiem uz dienvidiem tās ir: Stoķu Veselības avots ar alu, Līgotāju ala, Stoķu ala un Patkula ala.

Kultūrvēsturiskā ziņā klintis ir īpašas ar Stoķu Veselības avotu – senu veselības kulta vietu. Gadsimtiem ilgi avota ūdens izmantots cerībā izārstēt, galvenokārt, acu kaites. Patkula alā atrastas senas zīmes, kas, iespējams, saistītas ar šiem veselības rituāliem.

Nākamās Strīķupes klintis – Jaunliepu iezis – atrodas tikai 1,1 kilometru lejāk pa straumi. Aiz tām smilšakmens atsegumi Strīķupes krastos kļūst daudz biežāki.

470 | 24-06-2026

Pirmajās Strīķupes klintīs – Stoķu klintīs – atrodas četras alas. Virzienā no ziemeļiem uz dienvidiem tās ir: Stoķu Veselības avots ar alu, Līgotāju ala, Stoķu ala un Patkula ala.

Patkula ala ir lielākā un interesantākā no šīm alām. Tajā var ieiet, gandrīz nepieliecoties. Dziļāk ala kļūst vēl plašāka – tās lielākā telpa jeb “halle” ir līdz 3,5 metrus augsta un 4 metrus plata (1991. gada mērījumi). Aiz šīs zāles ala sazarojas daudzās mazākās ejās, un visu eju kopgarums sasniedz ap 80 metriem. Daudzas no mazajām ejām ar smiltīm daļēji aizpildījuši alā dzīvojošie dzīvnieki. Galvenās ejas garums ir 36 metri.

Pie alas ieejas atrodas arī šaurs atzars uz blakus esošo Stoķu alu. Šī eja ir apmēram 15 metrus gara (to pieskaita pie Stoķu alas), tomēr izspraukties tai cauri ir ļoti grūti.

Skandalozais barons Patkuls

Patkula ala nosaukta Vaidavas barona Johana Reinholda fon Patkula (1660–1707) vārdā. Dzimtas uzvārds varētu liecināt par lībiešu saknēm – Patkuli rakstītajos avotos minēti jau 14. gadsimtā. Pats barons bijis ass, rupjš, taču vienlaikus enerģisks un ļoti gudrs cilvēks. Viņam radās dziļš naids pret tālaika Vidzemes valdītājiem – zviedriem, un lielu daļu dzīves Patkuls veltīja centieniem panākt, lai Vidzeme vairs neatrastos Zviedrijas sastāvā un vācbaltu muižniecībai būtu iespējami plaša vara.

Patkulam bija nozīmīga loma Ziemeļu kara izraisīšanā un līdz ar to arī Vidzemes izpostīšanā un nonākšanā Krievijas impērijas sastāvā.

Alas atrakšana un nosaukums

Stoķu māju iemītnieki Opmaņi 20. gadsimta 70. gados uzsāka alas attīrīšanu. Tolaik ala bija gandrīz pilnībā aizbrukusi, un tajā dzīvoja āpši. Šo darbu laikā tika atsegts un nofotografēts savdabīgs klinšu gravējums, kas atgādina Patkulu dzimtas ģerboni. Opmaņi par atradumu informēja arī Valsts kultūras pieminekļu inspekciju. Ap gravējumu redzami vairāki uzraksti, tostarp gadskaitlis „1704”.

Visticamāk, tieši šī gravējuma dēļ ala ieguvusi savu nosaukumu. Nav gan zināms, ka smalkais barons būtu slēpies alā, lai gan iemeslu slēpties viņam netrūka. Piemēram, 1694. gada decembrī Stokholmas tiesa Patkulu notiesāja uz nāvi, un neilgi pirms tam viņš bija aizbēdzis uz Vidzemi.

Alā atrodas arī citi seni gravējumi. Iespējams, tie saistīti ar netālu esošā Stoķu Veselības avota kultu.

Paradoksālā kārtā tieši tas, ka klinti ilgstoši sedza smilšu nobiras, ir ļāvis šiem petroglifiem labāk saglabāties.

1991. gadā alas atrakšanu turpināja Guntis Eniņš kopā ar domubiedriem, un ala tika uzmērīta. Tomēr laiks un daudzie alas iemītnieki dara savu – mūsdienās šaurās ejas atkal pakāpeniski piepildās ar smiltīm, bet līdzās alas ieejai ārpusē noticis nobrukums.

469 | 24-06-2026