Īļaku Svētavots

Īļaku Svētavots izplūst no augstas kraujas pamatnes netālu no Amatas labā krasta. Netālu no avota, kraujas augšmalā, sākas klintis — Īļaku iezis.

Arī paša avotiņa izplūdes vietā var nedaudz saskatīt klinšu atsegumus. Avots izplūst no Pļaviņu svītas pamatnes — ūdens izsūcies lejup cauri plaisainajiem dolomīta slāņiem un sasniedzis blīvākus iežus. Šeit iežu kontakta zona ir pārklāta ar nobirām, augsni un augiem, taču šo pašu slāņu robežu un no tās izplūstošos avotus var labi apskatīt Amatas kreisajā krastā, ap 500 metrus tālāk — Vizuļu iezī.

Šajā posmā Amatas ieleja ir strauji mainīga. Vēl 20. gadsimta 70. gados pirms avota, tajā pašā Amatas labajā krastā, bija izteiksmīgs balta smilšakmens atsegums — Melānija Vanaga to dēvēja par Amatas Staburagu. Tagad no šī atseguma vairs nav ne miņas — palikusi vien stāva nogāze.

Arī pats avots agrāk bijis krietni spēcīgāks. Arī tagad šeit plūst samērā daudz ūdens, taču avots ievadīts caurulē, no dolomīta bluķiem ap avotu ir izveidoti krāvumi.

Senākos laikos (kā liecina Melānijas Vanagas “Amatas burtnīcu” pieraksti), atbilstoši viņas dzirdētajām Īļaku saimnieces atmiņām, cilvēki ar avota ūdeni svētījuši laulības un jaundzimušos. Ūdens uzskatīts par dziedinošu.

Netālu uz rietumiem atrodas samērā liels akmens. Pastāv iespēja, ka tas arī kalpojis kulta vajadzībām, taču tam nav pierādījumu.

395 | 01-03-2026