Kārdūžkalva

Mežā, rietumos no Kalvenes ir sadabīgu akmens krāvumu grupa – kalvas. Šī ir Latvijai neierasta, unikāla ainava – lieli akmens krāvumi. Visbiežāk apmeklētā no tām ir Kārdūžkalva, jo kopš 2006. gada šeit ir ierīkota dabas taka.

Kalvas veidojušās Baltijas ledus ezera laikā – ar akmeņiem pildīto ledāja masu apskaloja ezera ūdeņi un izskalotie akmeņi sakrājās un izveidoja akmeņu grēdas. Iespējami arī citi veidošanās mehānismi – jau pirms ledāja nokušanas, vai, vēlāk, akmeņus pakāpeniski sastumjot ar ledus krāvumiem no Baltijas ledus ezera gultnes. Uz jūras (bijušā ezera) pusi grēdām līdzīgās kalvas ir lēzenas, bet sauszemes pusē – ļoti stāvas.

Atbilstoši nostāstiem, agrāk kalvas sniegušās līdz koku galotnēm (citi nostāsti – meža šeit agrāk nemaz nav bijis un akmeņu krāvumi bijuši pliki). Lai vai kā, lielu daļu kalvās esošo akmeņu aizveda no šejienes, lai izmantotu būvniecībā. Padomju laikā netālu atradās pat akmeņu drupināšanas cehs – kalvu iznīcināšana notika rūpnieciskā apmērā. Tiesa, jau 1962. gadā šo Latvijai unikālo ainavu sāka aizsargāt ar likumu, tomēr akmeņu ieguve kalvās turpinājās arī vēlāk, līdz 1991. gadam. Blīvais egļu mežs šeit izaudzis pēdējās desmitgadēs.

Kārdūžkalva ir salīdzinoši labāk saglabāta. Šī akmeņu krāvuma garums ir ap 1 km, platums – ap 50 m, krāvuma augstums ir ap 1,5-2,5 m augsts. Šai kalvai labi izteikts tas, ka sauszemes – dienvidrietumu – pusē tās nogāze ir stāvāka.

Pāri Kārdūžkalvai ved dabas taka, kopgarums ap 1,5 km. Šeit aug arī vairākas retas augu sugas.

Dienvidaustrumos no Kārdūžkalvas atrodas Nablānīškalva, ziemeļrietumos – Velna kalva.

208 | 19-05-2025