Smardones avots

Smardones avots lieliski ilustrē to, kā nekontrolēta cilvēka saimniekošana nodara pašiem pāri. Agrāk šis bija spēcīgākais avots Lietuvā, kurš saturēja pietiekami daudz sērūdens, lai to varētu lietot dziedniecībā – līdzīgi, kā Ķemeros un Baldonē. Tomēr, kopš 1961. gada meliorācijas darbiem sēravota ūdens sastāvs mainījās – tas kļuva “vājāks”, un arī ūdens daudzums avotā daudzkārt samazinājās.

Apraksts

Smardones avots ir augšupkāpjošs avots, kas izplūst līdzenā vietā. Šeit tuvu zemes virsmai atrodas ģipsi saturošie Tatulas svītas slāņi – attiecīgi arī avota ūdens satur daudz izšķīdušu sāļu, galvenokārt kalcija sulfātu. Izšķīstot ģipšakmens slāņiem, avota apkārtne ir nosēdusies un tagad avots izplūst 15-17 metrus plata ezeriņa gultnē. Avota ezers ir ap 1,5-3 metrus dziļš. No tā izplūst ap 3 metrus plats strautiņš, kurš drīz vien ietek Smardones upītē.

Smardones avota ūdens ir vāji mineralizēts ar izšķīdušā ģipša sāļiem – kalcija sulfātu, tam ir tikko jūtama sērūdeņraža smaka, garša – rūgtena. Ūdens temperatūra – 7-7,6 grādi.

Vidējais avota debits ir 122,6 litri sekundē (salīdzinājumam, Siguldas Saltavota debits ir ap 20-25 litri sekundē). Tomēr līdz 1961. gadam avota debits bija daudz lielāks – 540 litri sekundē! Tolaik tas bija spēcīgākais avots Lietuvā, un, iespējams, Baltijā.

Ūdens plūsma no avota gan ir mainīga – brīžiem avota plūsma gandrīz apstājas.

Avots atrodas parkā, kurš ir izveidots ap Likēnu rehabilitācijas slimnīcu, teritorija ap avotu labiekārtota 2011. gadā.

Vēsture

Avots kā dziedniecības vieta pirmo reizi rakstītajos avotos minēts jau 1587. gadā. Izcilo avotu savā darbā par Livonijas dabu ir pieminējis arī Jelgavas Pētera akadēmijas profesors Johans Jakobs Ferbers. 19. gadsimtā, kad Eiropā pieauga kūrortu popularitāte, arī Smardones avots kļuva aizvien populārāks.

1816-1818. gadā avota ūdens ķīmisko sastāvu pētīja izcilais Lietuvas zinātnieks Teodors Grothūss, veicot pasaules zinātnei nozīmīgus atklājumus par ķīmiskās analīzes metodēm, kā arī novērojot to, kā saskaroties kalcija sulfātam un organiskajām vielām veidojas sērūdeņradis. Līdz ar to mehānisms, kā, piemēram, Ķemeros rodas sērūdens, ir atklāts tieši Smardones avotā!

1890. gadā pie avota, Likenu muižas pils parkā sāka darboties pirmā peldiestāde – Biržu ārsts Ludvigs Hodakovskis (Liudvikas Chodakauskas) vispirms organizēja ūdens ķīmiskās pārbaudes Rīgas Politehniskajā augstskolā un, balstoties uz iegūtajiem rezultātiem, izstrādāja ārstniecības metodes. Viena gada laikā tika apkalpoti 168 pacienti bet jau 1891. gadā peldiestāde nodega un kūrorts beidza pastāvēt.

1938. gadā netālu no avota tika uzcelta un sāka darboties Likēnu sanatorija (attīstīja Biržu ārsts Jokūbs Mikelēns). Šajā gadā arī apdzīvotā vieta ieguva savu jauno nosaukumu – Likēni, līdzšinējās Smardones (latviski – Smirdones) vietā. Jau 1939. gadā šeit ārstējās 610 cilvēki. Sākotnēji dziednīcai nepieciešamo ūdeni ņēma tieši no šī avota, kā arī vēl diviem citiem netālu esošiem sēravotiem. Vēlāk tika izveidoti sērūdens urbumi. Līdzīgi kā Ķemeros, arī šeit ūdens tika izmantots vannām, kā arī dziednieciskajām dūņām.

Smags trieciens sanatoriju piemeklēja 1961. gadā – tuvējo meliorācijas darbu ietekmē divi sēravoti izsīka un saglabājās tikai Smardones avots. Arī Smardones avota plūsma samazinājās apmēram piecas reizes un samazinājās arī ūdens mineralizācija – tas lielā mērā zaudēja savas ārstnieciskās īpašības.

Tomēr sanatorija savu darbību turpināja. Kopš 2002. gada tā ir pārveidota par rehabilitācijas slimnīcu. Minerālūdens procedūras tiek nodrošinātas arī tagad.

Ģeoloģiskais dabas piemineklis kopš 1985. gada.

195 | 13-04-2025