Tilgaļu milzakmens (Krauju Lielais akmens)

Tilgaļu milzakmens ir viens no izteiksmīgākajiem un skaistākajiem Latvijas dižakmeņiem. Šobrīd (2025) tas ir ceturtais lielākais akmens Latvijā un lielākais Kurzemē.

Nosaukumi

Akmenim ir doti vairāki nosaukumi, biežāk tiek lietoti:

• Krauju akmens (dižakmens, Lielais akmens, milzakmens). Akmens atrodas šo bijušo māju zemē. Krauju mājas līdz 2. pasaules karam atradās ap 180 m dienvidrietumos no akmens, pie tagadējā V1410 ceļa.
• Tilgaļu akmens (arī dižakmens, Lielais akmens, milzakmens) – senāks nosaukums. Mājas un arī baznīca ar šādu nosaukumu esot bijušas tepat netālu, baznīca mēra laikos esot gājusi bojā. 19. gadsimta beigu kartēs šādas mājas vairs neparādās.
• Vandzenes dižakmens (arī Vandzenes Lielais akmens) – šādu nosaukumu biežāk lietoja 20. gadsimta otrajā pusē. Vandzenes ciems gan atrodas ap 5,5 kilometrus no akmens.

Apraksts

Tilgaļu milzakmens ir līdz 3,4 metrus augsts granīta bluķis. Ieža sastāvs nav viendabīgs – rietumu un dienvidrietumu daļā (pavērsta pret pieejas ceļu) tas sastāv no plagioklaza mikroklīna granīta, bet ziemeļrietumu daļā tas ir pegmatīta granīts ar lieliem minerālu graudiem.

Akmens ir apskaldīts – lai iegūtu būvakmeni, senākos laikos atšķelti gabali gan no akmens virspuses, gan no sāniem un tas ieguvis tagadējo kantaino formu.

Cieši līdzās akmenim aug pīlādzis, saldie ķirši un lazda. Nedaudz atstatus, pēdējās svētliepas vietāa aug arī 2007. gadā stādīta liepa. Pie akmens novietoti soliņi.

Kultūrvēsturiskā vērtība

Vairākos rakstītajos avotos ir minēts, ka pie Tilgaļu milzakmens senatnē bijusi kulta vieta.

Vilis Veldre (īstajā vārdā – Fricis Gulbis) 1937. gadā izdotajā grāmatu sērijas “Jaunības apcirkņi” izdevumā Nr. 7. “Seni stāsti par manu māju” raksta:

Netālu no kapsētas klajā laukā šalc milzu liepa, vēl atgādinādama tos laikus, kad te gadu simteņiem ilgi pavasaros plauka, vasarās ziedēja un rudeņos atkal nometa visas lapas krāšņa liepu birzs. Tad lielais akmens, kas ir lielākais visā Kurzemē, negulēja klajā vietā, no visām pusēm jau pa gabalu saredzams, bet bija novietojies liepu birzs pašā sirdī, kur mani senči to turēja Dievam par ziedokli. Un bez liepām vēl šajā birzī bija vēl daudz ābeles… Tad nāca vācu vara, kas ar zobenu un uguni ieviesa mūsu zemē kristīgo ticību, tā visiem līdzekļiem cīnījās pret ļoti noturīgo un slepeno elkdievību… Bēdīgu likteni bija piedzīvojušas Dieva dārza dižās liepas, svešu vācu vīru cirvjiem nocirstas, kuršu ragavās uz jūrmalu vestas, kuģos krautas un pa jūru prom uz tālām pilsētām aizlīgotas visādu spēļu kauliņu, tāpat nesvētu vai svētu bilžu rāmju taisīšanai. Un Dieva dārza vietā nu bija vairs tikai dižais Laimas akmens, kam svešie krusta vīri tā lieluma dēļ neko nevarēja padarīt, un visapkārt akmenim tikai celmi vien, apauguši smuidrām atvasēm.

Talsu novada muzeja ekspedīciju materiālos ir ziņas par to, ka apmēram 20 metrus no akmens līdz 1969. gada vētrai auga pēdējā milzu liepa un, atbilstoši vietējo iedzīvotāju stāstiem, šī bijusi sena upurvieta. Upuru uguns kurināta pie liepas.

Arot zemi, pipie bijušās liepas augšanas vietas ir atrastas ogles.

Mūsdienās ar akmeni ir saistīta jauna tradīcija: kopš 2006. gada ik gadu jūlija pēdējā svētdienā pie akmens sapulcējas Tilgaļu dzimta.

265 | 20-09-2025