Valnazars (Velnezers)

Apmēram 8–9 kilometrus no Aglonas, netālu no ceļa uz Krāslavu, skaistā priežu mežā atrodas Latvijai neparasts dabas piemineklis – neliels ezers ar ļoti dzidru ūdeni.

Valnazars jeb Velnezers ir neliels (1,9 ha) beznoteces ezers – no tā neiztek neviens strauts. Ezers atrodas ieplakā ar samērā stāvām malām, un to no visām pusēm ieskauj priežu mežs. Augsne šeit ir nabadzīga – pauguraino reljefu veido ledāja kušanas ūdeņu atstātās smiltis un smilšaini nogulumi. Šīs apkārtnes un pašas ezera ieplakas ģeoloģiskā izcelsme vēl būtu sīkāk pētāma. Iespējams, ezera ieplaka veidojusies, izkūstot nogulumos apraktiem lieliem ledus gabaliem – termokarsta procesu rezultātā.

Stāvā ieplaka turpinās arī zem ūdens – ezera nogāzes ir stāvas, un, par spīti nelielajai platībai, Valnazars sasniedz pat 17 metru dziļumu.

Zivju ezerā nav vai arī to ir ļoti maz. Šis dzidrais un barības vielām nabadzīgais ezers zivīm ir gluži kā tuksnesis, kurā… vienkārši nav daudz ko ēst.

Valnazara neparasto dzidrumu veicina vairāki apstākļi. Ezera apkārtnē ir nabadzīga augsne, tādēļ arī gruntsūdeņi tajā ienes maz barības vielu. Turklāt ezera krasti strauji kļūst dziļi – nav plašas seklūdens joslas, kurā varētu savairoties ūdensaugi un uzkrāties organiskās vielas. Ezera centrālajā daļā ūdens dzidrība sasniegusi 8 metrus (mērījums ar Seki disku 1992. gada 25. septembrī, LU Bioloģijas institūts).

Visticamāk, pēdējās desmitgadēs ezera dzidrība ir nedaudz samazinājusies, tomēr savulaik izmērītie astoņi metri ir viens no iespaidīgākajiem ūdens dzidrības rādītājiem Latvijas ezeros.

Tieši dzidrā ūdens dēļ Valnazarā piemērotā apgaismojumā var ieraudzīt neparasti tīru zilganzaļu nokrāsu. Tā rodas, Saules gaismai nonākot dziļāk ūdenī un mijiedarbojoties ar ūdens masu: dažāda garuma gaismas viļņi ūdenī tiek absorbēti un izkliedēti atšķirīgi, tādēļ līdz mūsu acīm atgriežas galvenokārt gaismas viļņi zilganzaļajā spektrā.

Pārsvarā gan ezera ūdens nav tik košs. Zilganzaļā nokrāsa vislabāk saskatāma piemērotā apgaismojumā, kad spīd Saule, un arī tad – ne vienmēr.

Pēdējās desmitgadēs, samazinoties ūdens dzidrumam, izzūd arī zilganzaļās krāsas efekts. Tādēļ šāds barības vielām nabadzīgs ezers ir īpaši saudzējams. Intensīva peldēšanās, krastu izmīdīšana, nogulumu uzduļķošana un organisko vielu nonākšana ūdenī var pakāpeniski mainīt ezera trauslo ekosistēmu un veicināt eitrofikāciju. Ja gribam, lai Valnazars nekļūtu par daudz parastāku Latvijas ezeru, vislabāk tā dzidro ūdeni vērot no krasta.

Neparastais ezeriņš vietējiem bijis labi zināms jau izsenis, un tam nav bijusi diez ko laba slava. Pie ezera varot viegli apmaldīties, bet tajā noteikti nedrīkstot peldēties, ja negribas noslīkt. Daudz nostāstu radušies arī pēdējās desmitgadēs – par īpašu starojumu, meteorīta izveidotu ezera ieplaku, neparastu ūdens sastāvu un pazemes savienojumu ar netālo Jazinka ezeru.

Diemžēl daļa šo nostāstu šķietami zinātniskā valodā nonākuši arī informatīvajā plāksnē pie ezera. Tur, piemēram, apgalvots, ka ezera ūdenī esot daudz dzīvsudraba sāļu un apkārtnē – paaugstināts elektromagnētiskais starojums, ko jūtot gan dzīvnieki, gan cilvēki. Šādiem apgalvojumiem nav zinātniska pamatojuma.

Dabas liegums šeit izveidots 1977. gadā, bet aizvien lielāku tūristu ievērību Valnazars sāka iegūt ap 2000. gadu. Lai pasargātu ezera krastus no izmīdīšanas, sākotnēji krastā tika izbūvēta skatu platforma. Apmeklētāju skaitam turpinot pieaugt, 2024. gadā apkārt ezeram izveidota arī labiekārtota dabas taka.

488 | 23-09-2026