Vanderu ala

Pēdējā lielā klints Raunas krastos ir Vanderu iezis jeb Trepes iezis (mūsdienās nereti par Trepes iezi kļūdaini dēvē iepriekšējo — Plūču iezi). Lejāk aiz Vanderu ieža vēl atrodas mazais Ceipu iezītis, tomēr to ir grūtāk pamanīt, savukārt Vanderu iezim garām nejauši nepaiet.

Klints sākuma daļā upe no tās ir atvirzījusies, un šeit var piekļūt vienai no retajām alām Raunas krastos — Vanderu alai. Ala atrodas klints pakājē, tomēr, lai tajā iekļūtu, jāpārvietojas augšup pa savdabīgu klints slieksni.

Alas iekšpusē ir vairāki dziļi “skursteņi” — daudzām smilšakmens alām raksturīgi caurumi alas griestos, kas gan nesasniedz klints augšmalu. Vanderu ala ir 10 metrus gara, tās augstums pie ieejas — 1,9 metri, bet platums sasniedz 1,3 metrus. Alai ir trijstūra forma, kura dziļumā pakāpeniski sašaurinās, līdz tālāk vairs nevar iekļūt. Iespējams, ka alu mākslīgi paplašinājuši cilvēki.

Ziemās Vanderu ala kļūst īpaša. No augstās kraujas virs klints sūcas gruntsūdeņi — arī rudeņos un pavasaros klints šajā vietā ir mitra. Sala laikā pāri alas ieejai izveidojas krāšņs ledus aizkars. Daudzo lāsteku veidotā ledus siena ir ap 4–5 metrus augsta un ap 10 metrus plata.

Ledus sienas radītais aizvējš un mitrums alā veido īpašu mikroklimatu; ziemās iekšpusē novērojami daudzveidīgi ledus kristāli, kas nereti izliekti dažādās formās. Ala ir iecienīta sikspārņu ziemošanas vieta, te sastopami arī daudzi naktstauriņi un citi kukaiņi. Uz alas sienām redzami ne mazums senu un savdabīgu uzrakstu.

Vanderu alu jau 1935. gadā žurnālā “Daba un Zinātne” aprakstījis J. Zirnītis — viņš vēstījis par sikspārņu ziemošanu šajā alā. Savukārt alas nosaukumu Guntim Eniņam 20. gadsimta 80. gados atklāja izcilais ģeodēzists un astronoms Jānis Klētnieks, kurš uzaudzis Vecvanderu mājās.

Lūdzu, ziemas periodā nerāpieties iekšā Vanderu alā — netraucējiet sikspārņus!

391 | 22-02-2026