Velnapils ala (Velniapilio olą)

Lietuvā nav daudz alu – iespējams, mazāk par desmit. Līdz ar to nelielā, plaisai līdzīgā Velnapils ala ir vērtīgs, Lietuvai neparasts dabas piemineklis.

Ala atrodas tikai dažus desmitus metru no Latvijas robežas, Mēmeles upes kreisajā krastā, Velnapils klintī – skaistā Tatulas svītas merģeļu un ģipšakmens slāņu atsegumā. Starp citu, pat ja Latvijā ir simtiem alu, neviena nav izveidojusies ģipšakmeni saturošos iežos. Precizēsim – Latvijā nav atklāta un izpētīta neviena ala ģipšakmens slāņos, jo tepat, upes otrā krastā, mežos pie Skaistkalnes ir ne mazums tukšumu, kuri ik pa laikam iegrūst, izveidojot aizvien jaunas Skaistkalnes karsta kritenes. Tātad tukšumi – alas – ir, bet neviens tās nav atradis un tajās ielīdis.

Ģipšakmens ir ūdenī šķīstošs iezis, taču Velnapils alu sargā klints pārkare un tajā tagad neplūst ne lietus ūdens, ne avots. Ala drīzāk atgādina seklu plaisu – tā ir tikai 0,5-1 metru plata, līdz 2,7 metrus augsta un ap 4,3 metrus dziļa.

Mēmeles ielejas nogāzē ap alu ir redzamas vairākas dziļas karsta kritenes, vienā ir arī ūdens.

Vietējās leģendas vēsta, ka ala esot Velna midzenis – pa nakti Velns sēdējis alā bet dienā gājis traucēt dzīvi tuvākās apkaimes mūkiem – agrāk netālajā Leitišķē (iepretī Latvijas Vērdiņiem) esot bijis klosteris. Velns spokojies, aizdedzinājis un dzēsis sveces, zvanījis zvanus un nereti pārvērties par kārdinošu skaistuli, kura centusies novest garīdzniekus no ceļa. Mūki reiz ar esot devušies procesijā uz alu padzīt Velnu ar svētīto ūdeni un lūgsnām, taču Velns ielīdis dziļāk alā un neko viņam padarīt nevarēja. Šis gājiens Velnu tā nokaitināja, ka Leitišķes klosteris daļēji iegruvis un atlikušo daļu aizskaloja pēkšņi Mēmeles plūdi.

Aizsargājamais dabas piemineklis kopš 1964. gada.

164 | 28-12-2024