Šilales pirmais dobumakmens

Uz dienvidiem no Mosēdes pilsētiņas atrodas neliels mežs, kas glabā interesantus senatnes noslēpumus. Tajā sastopams liels daudzums laukakmeņu. Tiesa, akmeņu netrūkst arī daudzviet citur Mosēdes apkārtnē, tomēr vairāki no šeit esošajiem akmeņiem ilgstoši kalpojuši par kulta vietām un, visticamāk, arī upurvietām.

Šilales pirmais dobumakmens hronoloģiski, iespējams, patiesībā ir otrais. Taču sanācis tā, ka Šilales otrais dobumakmens tika atklāts vēlāk, jo tas ir zemāks un mazāk pamanāms.

Pirmais dobumakmens, ko bieži dēvē arī par Šilales upurakmeni (Šilalės aukuru akmuo), ir nepārprotami cilvēka pārveidots. Granīta bluķis ir apcirsts, izveidojot apaļu, mucai līdzīgu akmeni, kura diametrs sasniedz ap 1,3 metrus, bet augstums – ap 0,9 metriem. Akmens sānos redzamas rievas, kas liecina, ka tas, visticamāk, apstrādāts ar metāla instrumentiem. Augšpusē, pašā vidū, iekalts cilindrisks dobums ar 32 × 28 cm lielu diametru un 10–11 cm dziļumu. Parasti tajā uzkrājas lietus ūdens.

Akmens apakšējā daļa nav apcirsta. Kopumā akmens pārveide ir raupja, vienkārša, to nevar uzskatīt par īpaši meistarīgu.

Šis dobumakmens ir ļoti līdzīgs vairākiem Latvijas dobumakmeņiem, piemēram, Bērzu bļodakmenim un Meldzeres dobumakmenim. Visos redzams tas pats cilindriskais dobums akmens augšdaļā un noapaļotas, rievotas malas. Visticamāk, vairs nekad neuzzināsim, kā tieši šie senie pieminekļi tika veidoti. Tomēr nav grūti iztēloties ceļojošus akmeņkaļus, kuri dažādos Kurzemes, Žemaitijas un citu novadu apdzīvotajos centros veidoja svētvietas un kulta akmeņus – līdzīgi tam, kā vēlāk tika celtas baznīcas.

Šilales pirmo dobumakmeni atklāja inženieris Igns Jablonskis, bet 1970. gadā šeit arheoloģiskos izrakumus veica Vītauts Urbanavičs (Vytautas Urbanavičius).

Pētījumi liecināja, ka sākotnēji akmens atradies uz īpaši veidotas akmeņu pamatnes. Tā ziemeļu pusē atradās iedobe – ugunskura vieta –, kuru ietvēra 10–15 cm lielu akmeņu aplis, bet pašas iedobes nogāzes bija nostiprinātas ar akmeņiem.

Svētnīcas (un, visticamāk, šī patiešām bijusi sena svētnīca) agrīnajā pastāvēšanas posmā uguns šajā iedobē degusi ilgstoši – kā mūžīgā tempļa uguns. Kurināšanai izmantota bērza un ozola malka. Vēlāk svētvieta ilgāku laiku netika izmantota. Pēc tam, ap 15.–17. gadsimtu, svētnīca atkal atdzīvojās, taču uguns tika kurta tikai reizēm, acīmredzot īpašos gadījumos. Šo periodu izdevās datēt pēc ugunskura vietā atrastajām keramikas lausku atliekām.

Šajā otrajā posmā Žemaitijā kristietība jau bija nostiprinājusies, tomēr, šķiet, senie ticējumi joprojām saglabāja ievērojamu ietekmi. Ir ziņas, ka rituāli šeit turpinājušies līdz 19 gadsimtam.

Viduslaikos senā svētnīca tika postīta – akmens bija nogāzts no pamatnes un iegāzts ugunskura bedrē uz sāniem. Jādomā, ka tieši šis akmens izrādījās visizturīgākā svētvietas daļa, kamēr pārējās tās konstrukcijas bez pēdām izzuda.

Pēc arheoloģiskās izpētes akmens tika novietots atpakaļ tā sākotnējā atrašanās vietā.

Lai arī par šo seno pagānu svētnīcu zināms salīdzinoši maz, par lielāko daļu citu Baltijas reģiona seno kulta vietu mēs zinām vēl mazāk. Šilales meža akmeņi veido vienu no izteiksmīgākajiem seno svētvietu kompleksiem Baltijā. Ja gadās braukt no Skodas Pluņģes virzienā, ir vērts šeit piestāt un izstaigāt skaisto taku vietā, kas gadsimtiem ilgi bijusi nozīmīga šī novada senajiem iedzīvotājiem – kuršiem.

Tikai 35 metrus no šī akmens atrodas arī piektais lielākais akmens Lietuvā – Šilales kūlis.

456 | 11-06-2026