Antakmenes akmens

Ainaviskajos pauguros starp Ignalinu un Dūkštu atrodas viens no neparastākajiem Lietuvas akmeņiem – Antakmenes akmens.

Šis nav parasts laukakmens. Antakmenes akmens ir milzīgs konglomerāta bluķis – dabas veidots “betons”, kura virszemes daļa sasniedz 4,3 metru augstumu, liela akmens daļa joprojām slēpjas zem zemes.

Konglomerāta milzis

Konglomerāti pasaulē nav retums. Tie ir ieži, kas veidojušies no noapaļotiem oļiem un akmeņiem, kurus dabiskie procesi vēlāk sacementējuši vienā veselumā. Konglomerātā iekļautos oļus sauc par klastiem, bet smalkgraudaino masu, kas tos saista kopā, – par matricu.

Parasti šādus iežus veido upes vai ledāji, kas vienuviet sajauc dažāda lieluma akmeņus ar smalkām nogulsnēm. Laika gaitā šo masu sacementē māla, kaļķa vai silikāta cements. Māla cements veido salīdzinoši irdenus iežus, kaļķa cements – iezi, kas līdzinās betonam, bet silikāta cements ir vēl izturīgāks.

Baltijā lieli konglomerāta bluķi sastopami Latvijas dienvidaustrumos – Ruņupes, Poguļankas un Dagdas apkārtnē –, bet Lietuvā to ir vairāk.

Tāpat kā parastos laukakmeņus, arī šos konglomerāta bluķus ledājs atnesis no tagadējās Somijas dienviddaļas, Zviedrijas vidienes vai Baltijas jūras gultnes starp abām valstīm. Pats konglomerāts izveidojies aptuveni pirms 1,7 miljardiem gadu.

Baltijas konglomerāti ir sacementēti ar silikāta cementu, tādēļ tie ir ārkārtīgi izturīgi. Atšķirībā no granīta laukakmeņiem ledājs tos nav noslīpējis gludus – tie saglabājuši stūrainu formu, asas šķautnes un daudzveidīgas iedobes.

Sens upurakmens

Antakmenes akmens ir neparasts arī ar savu novietojumu. Tas stāv gandrīz vertikāli – akmens augstums (4,3 metri) ir lielāks, nekā platums. Var rasties kārdinājums domāt, ka tas ir aizvēsturisks menhīrs, ko cilvēki uzstutējuši stāvus. Tomēr, visdrīzāk, akmens šādā stāvoklī nonācis dabiski. Par to liecina tas, ka pamatnē nav redzami citi akmeņi vai konstrukcijas, kas būtu izmantotas tā nostiprināšanai. Turklāt milzīgais bluķis dziļi iegrimis zemē.

Tomēr savādais akmens cilvēku uzmanību piesaistījis jau ļoti sen. Tā augšdaļā starp abiem “ragiem” atrodas liela – apmēram 1,25 metrus gara un 0,65 metrus plata – iedobe, kas ir ļoti piemērota vieta upurējumu novietošanai.

Akmens virsmā redzamas arī citas iedobes, kuras tautā dēvē par “Velna nagiem”.

Rakstītajos avotos Antakmenes akmens pirmoreiz minēts 1842. gadā, kad Eustahijs Tiškevičs to aprakstīja ar nosaukumu Aukų akmuo – Altāra akmens.

Ap 1875. gadu akmeni apmeklēja arī mākslinieks Napoleons Orda. Pie savas gleznas viņš pierakstīja:

“Ludviķa Radecka Mikuliča laukos atrodas siena no mazākiem akmeņiem – viens no senākajiem pagānu pieminekļiem Lietuvā. Cilvēki to dēvē par upurakmeni.”

Ar akmeni saistīti daudzi nostāsti. Stāsta, ka senatnē uz tā dedzināti upuri. Pagānu svētceļnieki pie akmens devušies desmitajā piektdienā pēc Lieldienām, bet akmens iedobē līdz pat 20. gadsimta 50. gadiem ziedoti ēdieni, lini un nauda.

Pie akmens apkārtējo ciemu iedzīvotāji svinējuši Jāņus (tradīcija atjaunota 2017. gadā), un līdz pat 1940. gadam daudzi šeit nākuši lūgties.

1942. gadā okupācijas vara nolēma akmeni saskaldīt. Vietējie iedzīvotāji ar dakšām un izkaptīm metās to aizstāvēt, un akmeņkaļi atkāpās.

1971. gadā Vītauta Urbanaviča vadībā pie akmens tika veikti arheoloģiskie izrakumi 32 kvadrātmetru platībā. To laikā atklāja piltuves veida bedri ar aptuveni 20 centimetru biezu pelnu slāni, apdegušiem akmeņiem un dzīvnieku (piemēram, zirgu) kauliem. Analīzes liecināja, ka uguns šeit degusi 18. gadsimta otrajā pusē.

Vietējie nostāsti vēsta arī par bļodakmeni, kuru 19. gadsimta beigās vai 20. gadsimta sākumā atradis Antakmenes iedzīvotājs Krisius Ribokas un aizvedis uz savām mājām.

474 | 27-06-2026