Skaņaiskalns

Skaņaiskalns ir viens no samērā nedaudzajiem Latvijas dabas pieminekļiem un tūrisma objektiem, kas ir bijis plašāk pazīstams jau 19. gadsimtā un arī pirms tam. Savu slavu klints lielā mērā ir ieguvusi, pateicoties tās radītajam atbalss efektam. Šķiet, Baltijā šajā ziņā ir tikai vēl viens salīdzināms dabas piemineklis: Lielā Taevaskoda Igaunijā. Tiesa, mazāk izteikta atbalss ir novērojama arī vairākās citās klintīs, taču tās efekts citur ne tuvu nav tik neparasts.

Skaņaiskalns ir iespaidīga, vertikāla un vietām pat nedaudz pārkarena klints Salacas kreisajā krastā. Šeit ir atsegts devona perioda smilšakmens krāšņā rudi sarkanīgā krāsā – Burtnieku svītas apakšējās daļas nogulumi. Klints virsmu klāj dažādi ķērpji un aļģes, daudzviet to iekrāsojot “sirmā”, gandrīz baltā krāsā. Klints virsma ir salīdzinoši gluda – iezis te ir atšķēlies gar tektoniskas plaisas virsmu un vienu pusi ir aiznesusi Salacas straume. Nedaudz izliektā, ap 90 metrus garā klints kā milzu spogulis atstaro tās skaņas, kuras rodas upes pretējā krastā. Klints lejasdaļā smilšakmenī atrodas aleirolītu starpslāņi, šo daļu pārsvarā klāj nobiras un augu sega.

Atbalss efektu, visdrīzāk, ievēroja jau senatnē un Skaņaiskalns (Atbalss klints) kļuva par populāru apskates objektu 19. gadsimtā vai, visdrīzāk, jau ilgi pirms tam. Gadsimtiem ilgi cilvēki iepretī klintij ir klaigājuši un izsaukuši dažādus jokus un mantras.

Tiesa, klaigāšana te dod vismazāko efektu – atbalss ir visiespaidīgākā, ja nostājas noteiktās vietās (tādas ir vairākas) un runā klusi. Klints lieliski “atskaņo” pat čukstus. Ir vietas, kur atbalsi dzird nevis runātājs, bet cits cilvēks, kurš atrodas pat vairākus desmitus metru atstatus no runātāja.

Atbalss efektu nomāc klints pamatnē augošie koki un krūmi. Ik pa laikam tie tiek izcirsti – taču tad, savukārt, no vieglāk izskalojamiem aleirolītiem veidotā klints pamatne ir atsegta izskalošanai. Tāpat kā citas klintis, arī Skaņaiskalns pakāpeniski saruks mazāks vai pat nobruks.

Interesants kultūrvēsturiskais elements ir senie gravējumi – šī ir ar seniem uzrakstiem bagātākā klints Salacas krastos. Senākie datētie uzraksti ir divi uzraksti no 1826. gada (1), taču klintī ir arī petroglifi, kuru vecums ir nenosakāms.

Skaņākalna sākumā, dienvidos, atrodas ap 16 m garā Skaņākalna Avota ala, no kuras izplūst avots. Savukārt, klints ziemeļu daļā ir ap 5 metrus dziļā Skaņākalna Sausā ala.

Izmantotie avoti

1. Salacas baseina smilšakmens atsegumu
   uzskaite un novērtējums, Latvijas Petroglifu centrs, 2007.

242 | 03-08-2025