Ežurgas ūdenskritums (krāce)

Pirmais apzinātais ūdenskritums jūras krastā

Ežurgas ūdenskritumu 1991. gada martā pirmo reizi aprakstīja Andris Grīnbergs. Vietējiem iedzīvotājiem tas, protams, bija zināms jau agrāk – virs upītes savulaik bijis arī koka tiltiņš. 20. gadsimta 90. gados tas bija Latvijā vienīgais apzinātais ūdenskritums jūras krastā, taču kopš tā laika apzināti arī citi, tostarp skaistais Staldzenes ūdenskritums.

20. gadsimta 90. gados Ežurgas ūdenskritums bija īsts skaistulis – šeit upīte pāri koši oranžsārtajam Burtnieku svītas smilšakmenim gandrīz vertikāli krita pludmales smiltīs. Ūdenskrituma kopējais augstums sasniedza ap 1,5 metrus.

Šis ūdenskritums, tāpat kā Vidzemes jūrmalas klintis, ir pakļauts jūras spēkiem. Burtnieku svītas smilšakmens ir samērā trausls, un pēc katras spēcīgākas vētras Ežurgas klintis, tāpat kā pats ūdenskritums, mainās. Teorētiski pēc stipras vētras ūdenskritumam vajadzētu kļūt “spicākam” – viļņu spēks izgrauž klints pamatni, ļaujot ūdenim krist tai pāri vēl vertikālāk.

Pakāpeniska ūdenskrituma izzušana

Tomēr ūdenskritumu ietekmē arī citi spēki.

Pirmais ir pašas upītes straumes un ledus darbība, kas nepārtraukti skalo smilšakmeni, veidojot arvien lēzenāku tecējumu. Kādu laiku ūdenskritumu no jūras puses norobežoja neliela klinšu siena – straume ar līkumu plūda tai apkārt. Taču pamazām upīte izgrauzusi un nodeldējusi klinti, izveidojot lēzenu noteku, kurā pat spēcīga vētra vairs nespēj radīt stāvu kritumu. Pie ietekas uzkrājušās koku atlūzas, krūmu zari un citas sanesas, un 2024. gada pavasarī zem kādreizējā ūdenskrituma bija izveidojies neliels dīķītis. Pats ūdenskritums gandrīz izzudis, pārvēršoties par necilu, aļģēm klātu slieksni.

Iespējams, savu ietekmi atstājusi arī cilvēka darbība. Šķiet, daļa upītes straumes novirzīta pa grāvi gar Vigu mājām. Šis novadgrāvis 2000. gadu sākumā, apmēram 150 metrus uz dienvidiem no Ežurgas ūdenskrituma, izveidoja savu – ap 2,4 metrus augstu – ūdenskritumu, atsedzot košus mālus un smilšakmeni.

Pašlaik šīs gravas veidošanās ir apturēta, to aizpildot ar laukakmeņiem un krūmiem, tomēr ūdens tajā joprojām plūst.

Piejūras zaudēšana

Pēdējās desmitgadēs novērojams arī cits process. 20. gadsimta 90. gados gar Vidzemes piekrasti veda ainavisks meža celiņš. Jūrai varēja piekļūt daudzviet, nevienu netraucējot – vietām bija mājas, taču starp tām saglabājās pietiekami plašas brīvas teritorijas.

Laika gaitā piekrastes celiņš pakāpeniski izzudis. Tuvu jūras krastam ir uzceltas arvien jaunas ēkas, un senais ceļš vietām ved tieši gar tām. Ceļa josla joprojām ir servitūts, taču arvien biežāk tas tiek ignorēts – parādās jaunas privātīpašuma zīmes, kas ierobežo pārvietošanos.

Kādu laiku seno ceļu vietām aizstāja taka gar stāvkrasta augšmalu. Taču arī tā pakāpeniski tika slēgta – ceļu aizšķērsoja žogi un privātīpašuma norādes.

Pagaidām, par laimi, žogi un aizlieguma zīmes vēl nav sadalījuši pašu pludmali un jūru. Tomēr piekļuve jūrai kļūst arvien sarežģītāka – daudzviet to nākas meklēt kilometriem tālu, līdz ceļu atkal noslēdz privātīpašuma robežas un nākas doties atpakaļ, jūru tā arī nesasniedzot.

Izmantotie avoti

1. A. Grīnbergs. Latvijas ūdenskritumi un krāces. ISBN 978-9984-9986-6-4. 2011.

105 | 18-08-2024

Ežurgas ūdenskritums ir iekļauts šādā rakstā: