Ežurgas ūdenskritums (krāce)

Pirmais apzinātais ūdenskritums jūras krastā

Ežurgas ūdenskritumu 1991. gada martā pirmais aprakstīja Andris Grīnbergs. Vietējiem iedzīvotājiem, protams, tas bija zināms jau senāk – virs upītes agrāk esot bijis arī koka tiltiņš. 1990jos tas bija Latvijā vienīgais apzinātais ūdenskritums jūras krastā, taču kopš tā laika ir apzināti arī citi, tajā skaitā skaistais Staldzenes ūdenskritums.

1990jos gados Ežurgas ūdenskritumiņš bija īstens skaistulis. Šeit Ežurgas upīte pāri koši orandži sārtajam Burtnieku svītas smilšakmenim gandrīz vertikāli krita pludmales smiltīs. Ūdenskrituma kopējais augstums bija ap 1,5 metri.

Šis ūdenskritums, tāpat kā Vidzemes jūrmalas klintis, ir pakļauts jūras spēkam. Burtnieku svītas smilšakmens ir samērā trausls un pēc katras spēcīgākas vētras Ežurgas klintis un arī ūdenskritums mainās. Teorētiski pēc spēcīgas vētras ūdenskritumam būtu jākļūst “spicākam” – viļņu spēkam būtu jāizgrauž klints pamatne un ūdens tad varētu tai vertikāli krist pāri.

Pakāpeniska ūdenskrituma izzušana

Tomēr ūdenskritumu ietekmē arī citi spēki.

Pirmais ir pašas upītes straumes un ledus spēks, kas nepārtraukti izskalo smilšakmeni, meklējot pēc iespējas lēzenas teknes. Kādu brīdi ūdenskritumu no jūras puses pat norobežoja neliela klinšu siena – tas ar līkumu plūda šai sienai apkārt. Taču soli pa solim upītei ir izdevies izgrauzties, nodeldēt klinti, veidojot lēzenu noteku, kurā arī spēcīga vētra nespētu vairs izveidot stāvu klinti. Pie ietekas ir uzkrājušies koki, krūmu zari un citas upes sanesas – zem agrākā ūdenskrituma 2024. gada pavasarī bija izveidojies neliels dīķītis. Savukārt, pats ūdenskritums ir gandrīz izzudis, pārvēršoties par necilu, aļģēm klātu slieksni.

Ietekmi, visdrīzāk, atstājusi arī cilvēka darbība. Šķiet, daļa upītes straumes ir novirzīta pa grāvi gar Vigu mājām. Šis novadgrāvis 2000šo gadu sākumā ap 150 metrus uz dienvidiem no Ežurgas ūdenskrituma bija izveidojis savu, ap 2,4 metrus augstu ūdenskritumu, atsedzot košus mālus un smilšakmeni.

Tagad šīs gravas veidošanās ir apturēta, to aizpildot ar laukakmeņiem un krūmiem, tomēr ūdens tajā tek.

Piejūras zaudēšana

Pēdējās desmitgadēs vērojams arī cits process. 1990jos gar Vidzemes piekrasti veda ainavisks meža celiņš. Pie jūras varēja piekļūt daudzviet, nevienu netraucējot – vietām bija mājas, taču nebija vajadzības iet cauri pagalmiem, jo starp mājām bija pietiekami daudz brīvas vietas.

Pakāpeniski piekrastes celiņš “aizšķēršļojās”. Tuvu jūras krastam kā sēnes izauga aizvien jaunas mājas (Kā? Jaunbūves te ir aizliegtas un skaidri zinu, ka nekādu “seno pamatu” tur nebija), senais celiņš veda cieši gar tām. Ceļa josla joprojām ir servitūts, taču aizvien biežāk to ignorē – parādās aizvien jaunas privātīpašuma zīmes, liedzot pa to jebkādi pārvietoties (Kā? Tā taču nedrīkst!).

Uz brīdi seno ceļu vietām aizvietoja taciņa gar stāvkrasta augšmalu. Taču arī tā “traucēja” – viens pēc otra to aizšķērsoja žogi un privātīpašuma zīmes.

Pagaidām, par laimi, privātīpašuma žogi un zīmes vēl nav sadalījuši pludmali un jūru, taču… līdz jūrai ir kaut kā jānokļūst. Daudzviet šādu pieeju nākas meklēt kilometriem tālu, līdz atduries visuresošās privātīpašuma zīmēs un nākas iet atpakaļ, līdz blakus esošajai jūrai tā arī nenonākot.

Izmantotie avoti

1. A. Grīnbergs. Latvijas ūdenskritumi un krāces. ISBN 978-9984-9986-6-4. 2011.

105 | 18-08-2024