Kalnabeitu Staburags (Kalnabeitu ūdenskritums)

Kas ir staburagi?

Sāksim ar terminu: staburags. Autors to piedāvā attiecināt uz visiem tiem krāšņajiem veidojumiem, kurus radījuši ar kaļķi bagāti (Latvijas apstākļos, citur pasaulē var būt arī citi materiāli) avoti un kuri turpina veidoties.

Vislabāk zināmais ir leģendārais, zaudētais Daugavas Staburags, kā arī pašlaik atpazīstamākais staburags – Raunas Staburags. Taču tie nebūt nav vienīgie staburagi Latvijā. Brīnišķīgu staburagu veido Dāvida dzirnavu avoti, skaists staburags ir Ķempjos pie Līgatnes, mazas, sūnām klātas avotu terasītes apskatāmas Ieriķu dzirnavu takās, izteiksmīgas travertīna terasītes ir izveidojis Septiņavotu Malējais kritums Kazu gravā.

Protams, ļoti daudz staburagu ir arī ārpus Latvijas. Daudzi no tiem ir pārsteidzoši dabas pieminekļi, piemēram Huanglongas ieleja Ķīnā vai Plitvices ezeri Horvātijā.

Vai staburagi ir uzskatāmi par ūdenskritumiem? Ja kāda no staburaga terasēm ir augstāka par 1 metru, tad šī terase noteikti ir ūdenskritums. Arī vairāku izteiktu terašu virkne, kuru kopējais augstums pārsniedz 1 metru, ļauj šādu objektu uzskatīt par ūdenskritumu. Latvijā vairumā gadījumu staburagu terases nav izteiktas vai arī ir zemākas, tātad tās ir uzskatāmas par krācēm. Kalnabeitu Staburags šajā ziņā “balansē uz robežas” – tam vidusdaļā ir terases… gandrīz terašu virkne. Bet tomēr – vēl īsti nav, šeit drīzāk ir avota krācītes.

Dzelzceļa malas brīnums Siguldā

Kalnabeitu Staburags savā tagadējā veidolā ir radies cilvēka darbības rezultātā. Visdrīzāk, tā veidošanās saistāma ar dzelzceļa līnijas Rīga-Lugaži izbūvi, kas tika pabeigta 1889. gadā. Virzienā no Lorupes gravas uz Siguldu dzelzceļa līnija no augstā uzbēruma pāri dziļajai Lorupes ielejai ieiet mākslīgi izraktā, ap 15 metrus dziļā “vagā”. Virzienā uz Siguldas staciju vilciens šos 15 metrus pakāpeniski “uzkāpj” un vaga kļūst aizvien seklāka.

Visdrīzāk, šo dzelzceļa “vagu” rokot, būvnieki pārraka arī pazemes ūdens plūsmu – radās avots vai avotu virkne.

Šajā apkaimē ir spēcīgi avoti, piemēram, 1,5 kilometrus uz austrumiem ir viens no spēcīgākajiem Latvijas avotiem – Saltavots. Avotu ūdens te ir bagāts ar izšķīdināto kaļķi, jo pazemes ūdens šeit, visdrīzāk, plūst pa Pļaviņu svītas un Amatas svītas kontakta zonu, šķīdinot Pļaviņu svītas dolomītu. Cits šīs apkaimes avotu veidojums, ir, piemēram, 1,4 km attālais Beites kraujas ūdenskritums Siguldā, pie Gaujas, kurš krīt pāri senākām avotkaļķu nogulām.

Protams, jaunradīto avotu dzelzceļa būvnieki nevarēja atstāt savā vaļā – tas varētu izskalot sliežu ceļa pamatni. Avota ūdens tika ievadīts notekā un novadīts uz netālo Lorupi. Agrāk betona noteka bija vaļēja. Tagad tā ir segta un avota ūdens izplūst no caurules.

Staburaga apraksts

Avota ūdens (kam nereti pievienojas arī lietus ūdens vai kūstošā sniega ūdens) izšaujas no caurules un gāžas lejup pa Lorupes stāvo krastu. Stāvkrasta kopējais augstums ir ap 17-19 metri.

Strautiņa sākumā kaļķi vēl tikpat kā neizgulsnējas – vēl nav paspējušas notiks tam nepieciešamās ķīmiskās reakcijas. Taču pārdesmit metrus no caurules jau sākas nogulsnējumi. Diemžēl, šeit kaļķi nav tīri: tīrā veidā šī viela būtu balta – sk., piemēram, Pamukkales travertīna terases Turcijā. Latvijā avotu kaļķi satur gan dzelzi, gan citus piemaisījumus un rezultātā izgulsnētie avotkaļķi ir dubļu krāsā.

Viskrāšņākās terases ir Kalnabeitu Staburaga vidusdaļā, kur pakāpeniski veidojas travertīna terašu “trepīte”. Tajā pa vidu straumei nereti aug krūmi, koki, mazāki augi un sūnas. Mazajos, dzidrajos terašu baseiniņos var redzēt pārkaļķotus krūmu stumbrus, lapas.

Krāšņs ir arī staburaga noslēgums – kritums Lorupē. Šeit laika gaitā izveidojusies augstākā šī staburaga terase, kuras augstums nu jau sasniedz ap 0,8 metrus. Visdrīzāk, pēc dažiem gadu desmitiem to jau varēs pasludināt par pilnvērtīgu un Latvijai neparastu ūdenskritumu.

Lūdzu, apmeklējot šo skaisto dabas pieminekli, centieties nestaigāt pa trauslajiem avotukaļķu veidojumiem – tie zem kājām lūst. Šādi jūs kavēsiet avota terašu veidošanās procesu.

102 | 16-08-2024