Simtēnu ala (Dzirnes ala)

Daudzas Latvijas alas apvij leģendas un nostāsti, taču Simtēnu ala šajā ziņā ir īpaša. Pastāv iespēja, ka šī ir vienīgā zināmā ala Baltijas reģionā, kurā jau senatnē dzīvojuši cilvēki.

Milzu ala ar necilu ieeju

Gan alas atklāšanas brīdī 1932. gadā (Roberts Dzirne), gan 20. gadsimta 80. gados, gan arī mūsdienās tās ieeja ir visai neuzkrītoša. Šeit nav iespaidīgas klints ar tumšu alas muti pakājē. Tā vietā redzama krūmiem aizaugusi grava ar stāvu nogāzi, kurā nelielas alas izrakušas lapsas un āpši. Tomēr izrādās, ka šo dzīvnieku alas ir tikai ieeja daudz plašākā pazemes labirintā, kas slēpjas zem zemes virskārtas.

Pieejot tuvāk šīm ejām, jūtama vēsa pazemes elpa. Jau tas vien liecina, ka zem zemes slēpjas daudz plašāks tukšums, nekā varētu šķist pirmajā brīdī.

Ja izdodas atrast īsto ieeju (dzīvnieki šeit izrakuši vairākas alas), rāpojot uz vēdera, iespējams nokļūt lielā, apmēram 7 metrus garā un 4 metrus platā zālē ar slīpu grīdu un griestiem. Aiz tās seko šaura eja, kas ved uz mazāku zāli – ap 8 metrus garu un 3 metrus platu.

Neparasts alas akcents ir nelieli stalaktīti. Latvijas smilšakmens alās tādi sastopami ļoti reti. Agrāk līdzīgi veidojumi atrasti dolomīta alās, piemēram, Bruņa alā.

Roberta Dzirnes mūža ala

Šīs alas neparasto izpētes vēsturi brīnišķīgi aprakstījis tās popularizētājs Guntis Eniņš 1990. gadā, tādēļ šeit sniegts tikai īss pārstāsts.

Simtēnu alu 1932. gadā medību laikā nejauši atklāja Simtēnu māju saimnieks, tolaik 30 gadus vecais Roberts Dzirne. Dzirne bija izglītots cilvēks, studējis salīdzinošo anatomiju. Šaurā lapsas ala, kurā bija ielīdis viņa suns, pēc paplašināšanas izrādījās ieeja milzīgā pazemes zālē.

Šī lielā ala iekšpusē ir neparasti dzestra – visu gadu, pat karstā vasaras dienā temperatūra tajā ir tikai 5,5 °C. Aukstajā alā Dzirne jutās kā pirmatklājējs (Simtēnos un apkārtnē līdz tam nevienam nebija ne jausmas par šādas alas esamību), taču jau drīz viņš ievēroja virkni neparastu lietu.

Viena no tām bija četri akmeņi, kas izkārtoti īpašā veidā (Guntis Eniņš norāda, ka tie atradās savā vietā arī 1986. gadā). Latvijas alās laukakmeņi nejauši nenonāk. Dzirne alā atrada kaulu ogles, bet pie alas – krama šķembas, kā arī kaula un akmens rīkus un ieročus.

Alas izpēte kļuva par Roberta Dzirnes mūža aizraušanos. Viņu piemeklēja vientuļam pētniekam raksturīgās problēmas: speciālisti viņa vienatnē veiktos pētījumus uztvēra skeptiski, savukārt Dzirni šī attieksme arvien vairāk sarūgtināja, un viņš alas atrašanās vietu no citiem pētniekiem slēpa.

Dzirne alā pat ievilka elektrību, ko nodrošināja līdzās esošās Dzērdupes straume. Gadu gaitā viņš alu ārkārtīgi precīzi uzmērīja, dokumentēja atradumus un rūpīgi izpētīja visu šo skaisto Gaujas ielejas posmu. Diemžēl lielākā daļa viņa pētījumu materiālu līdz mūsdienām nav atrasta.

Pats Dzirne uzskatīja, ka alā dzīvojuši paleolīta un mezolīta laikmeta cilvēki neilgi pēc leduslaikmeta beigām. Tajā laikā tik senas apmetnes Latvijā vēl nebija oficiāli apzinātas – vēl viens iemesls, kādēļ Dzirnes pētījumus uztvēra ar lielu skepsi.

1949. gadā Robertu Dzirni izsūtīja uz Sibīriju. Pat tur viņš esot līdzi paņēmis dažus no saviem mīļākajiem arheoloģiskajiem atradumiem. Vēlāk viņš atgriezās Cēsīs, taču ne dzimtajos Simtēnos – tur jau saimniekoja citi.

Mūža nogalē Dzirne kļuva noslēgts un par savu lielāko atklājumu runāja nelabprāt, neuzticējās arheologiem. Tomēr 1986. gadā Guntim Eniņam ar sirsnību un patiesu ieinteresētību izdevās iegūt viņa uzticību. Rezultātā Dzirne, tikai gadu pirms savas nāves, parādīja alas atrašanās vietu un ļāva to fotografēt.

Lai kā arī būtu, Simtēnu ala pastāv. Pastāv arī Dzirnes atradumi, kaut gan vairs nav skaidrs, kur tieši tie atrasti. Un, iespējams, alā joprojām stāv īpašajā kārtībā izliktie noslēpumainie akmeņi.

Ieeja alā te ir… un te atkal nav

Simtēnu alas ieeju gan daba, gan cilvēki laiku pa laikam aizver un atkal atver. Var tikai minēt, ka laikā, kad alā, iespējams, dzīvoja cilvēki, ieeja izskatījās citādi nekā mūsdienās – varbūt tā bija plašāka un daudz ērtāk izmantojama.

Gan alas atklāšanas laikā 1932. gadā, gan arī mūsdienās ieeja atgādina necilu dzīvnieku alu, kurā cilvēks tikpat kā nevar iespraukties.

Pēc atgriešanās no izsūtījuma Dzirne alas ieeju bija aizracis. 1986. gadā to atkal atrakа Guntis Eniņš. Ap 2000. gadu ieeja no jauna aizgruva, un kopš tā laika tā vairākkārt tikusi atrakta un atkal aizbrukusi.

P.S. Lūgums alā nelīst! Tā ir ļoti bīstama, turklāt pastāv risks nejauši izpostīt zinātnei vērtīgas liecības. Kopš Dzirnes laikiem izstrādātas daudzas jaunas pētniecības metodes, kas potenciāli ļautu iegūt daudz precīzāku un izsmeļošāku informāciju. Turklāt šī plašā ala ir nozīmīga sikspārņu ziemošanas vieta.

P.P.S. Cerēsim, ka Simtēnu ala, tāpat kā daudzas citas neparastās Latvijas vietas, reiz sagaidīs nākamos profesionālos pētniekus.

Izmantotie avoti

1. G. Eniņš. Leģenda vai brīnums. Zvaigzne, Nr.3., 1990. gada februāris.

461 | 14-06-2026