Žagares oss

Osi ir savdabīgs ģeoloģisks veidojums. Ledus laikmeta beigu posmā, kad gigantiskā ledus masa kusa, uz ledus virsmas izveidojās kūstošā ūdens straumes, kuras strauji iegrauzās simtiem metrus biezajā ledus masā. Šajās aizās ūdens straumes sanesa akmeņus, oļus un smiltis no ledus masas – straumju gultni izklāja aizvien biezāki grants nogulumi.

Kad viss ledus nokusa, bijušās upes kļuva par savu pretstatu – to vietā uz zemes palika garas grants grēdas. Osi parasti ir pretstats arī upju tecēšanas virzienā – ledāja straumes tecēja uz ledāja ārmalu, savukārt mūsdienu upes tek uz vietu, kur agrāk atradās ledāja centrālā daļa.

Žagares oss, iespējams, ir garākais oss Baltijā. Šai grants grēdai varēja izsekot ap 50 kilometru garumā – tā sākās jau dienvidos no Jelgavas Latvijas teritorijā (Ruļļukalns) un Lietuvā iestiepās ap 17 kilometrus tālu.

Iepriekšējais teikums ir pagātnes formā – osos ir lieliskas kvalitātes grants un lielākā daļa osu gadsimtu gaitā ir pilnībā norakti – pazuduši bez pēdām. Lielākā daļa Žagares osa un Ruļļukalna gan Latvijā, gan Lietuvā ir norakta. Par laimi, kopš 1964. gada par dabas aizsargājamo pieminekli pasludināja izteiksmīgu, apmēram 830 metrus garu osa posmu pie Žagares pilsētas. Te Žagares oss ir līdz 20 metrus augsts un ap 100-130 metrus plats.

Osā ir izveidota dabas taka un pastaiga šeit ir lieliska. Pa ceļam var aplūkot zirnekļa un stilizēta zirnekļu tīkla skulptūru, brīvdomātāju kapsētu (!) un divus līdzās novietototus zemgaļu pilskalnus – Žvelgaiču kalnu osa augstākajā daļā un Žagares otro pilskalnu tam līdzās. Šajā otrajā pilskalnā (agrāk hronikās saukts – Raktė) uz laiku (1284-1289), bēgot no Zobenbrāļu ordeņa, patvērās Tērvetes pilskalna iedzīvotāji, taču arī no šejienes viņiem nācās bēgt uz pēdējo patvērumu – Sidabri (Kalneļu pilskalns netālu no Jonišķiem).

220 | 05-06-2025