Bruņa ala

Vietām Latvijā dolomīta iežos sastopami cilvēka veidoti pagrabi un alas. Arī Amatas ielejā ir šādi cilvēka veidoti pagrabi – Iļāku alas.

Dabiski veidojušās alas dolomīta iežos ir daudz lielāks retums. Netālu no Iļāku alām, Dambja iezī, atrodas viena no tām – Bruņa ala.

Šī ala nav viegli atrodama – tā atrodas atstatus no upes, augstu virs tās, tuvu ielejas augšmalai. Šajā posmā Dambja ieža klinšu atsegums vairs nebūt nav tik iespaidīgs kā pie dambja – te tas ir tikai pāris metrus augsts.

Alas ieeja ir maza – ja gribas tajā ielīst, nākas mesties četrrāpus. Iekšpusē tā gan kļūst augstāka – vietām pat līdz 2 metriem.

Uzmanīgāk aplūkojot alas iekšpusi, var pamanīt, ka abas alas puses savstarpēji sakrīt – tā faktiski ir plaisa. Vietām ala ir tikai 20 cm plata, tomēr tajā izdevies ielīst 21,5 metru dziļumā – tālāk plaisa kļūst pavisam šaura.

Savdabīgas ir arī alas sienas – vietām tās klāj kaļķiežu notecējumi, bet citviet uz dolomīta plātnēm redzama mīksta, balta masa – mitra karbonātu minerālu mikrokristālu masa (t.s. “Mēness piens”). Lūdzu, neaiztieciet to – tas ir retums! Agrāk šeit bijuši arī stalaktīti.

Bruņa alu, visdrīzāk, ir veidojis ledājs – ar savu milzīgo masu tas šajā vietā ir pašķīris dolomīta slāņus. Līdz ar to ala ir vismaz 12–15 tūkstošus gadu veca, lai gan, iespējams, pat vēl vecāka. Attiecīgi – šī ir vecākā ala Latvijā!

Ala, protams, vietējiem iedzīvotājiem bijusi labi zināma. Agrāk šī Amatas ielejas nogāze bijusi krietni kailāka – klintis no upes varēja labi saskatīt un, iespējams, no tālienes bija redzama arī ala. Mūsdienās ieleju klāj mežs.

Pastāv nostāsti, ka alā no vajātājiem cilvēki slēpušies jau 1905. gadā, taču savu nosaukumu tā ieguvusi nesenākos laikos. Saskaņā ar nostāstiem, alā no izsūtīšanas laiku pa laikam no 1949. līdz 1956. gadam slēpies Amatu māju iedzīvotājs Bruno Vilnītis (Brunis) (1927–2008). Bruni vairākkārt centušies notvert, tomēr viņam vienmēr izdevies paslēpties Amatas ielejas mežos un alās (1.).

Pats Brunis apgalvojis, ka šajā alā neesot slēpies (tās vietā viņš novadpētniekam Guntim Eniņam ir norādījis citu, vēl nomaļāku alu), tomēr citi vietējie iedzīvotāji tam nepiekrīt. Piemēram, kādreiz bērnus, kuri līduši Bruņa alā, pārbiedējis bārdains vīrs, kas tajā sēdējis uz salmiem.

Izmantotie avoti

1. Brunis Vilnītis, Mežabrāļi. Apmeklēts 2026. gada 13. janvārī.

378 | 13-01-2026